Portāla Valentīndienas konkursa galvenās balvas – nakšņošanas viesnīcā „Promenāde” – ieguvējs Ivars Upmalis ar sievu Santu ir sajūsmā par divās dienās Liepājā pieredzēto.

Toreiz, kad piezvanījām, lai paziņotu par iegūto balvu, kādreizējais Liepājas jūrskolas audzēknis Ivars Upmalis, kurš jau labi sen ar ģimeni dzīvo Cēsīs, bija patīkami pārsteigts. „Noteikti braukšu uz Liepāju! Man 1.martā ir dzimšanas diena, aizvedīšu sieviņu uz mūsu jaunības pilsētu!” – sacīja Ivars.

Tomēr apstākļi iegrozījās tā, ka Ivars un Santa Liepājā ieradās 8.martā, jo bija palaimējies tikt pie pēdējām divām biļetēm uz Liepājas teātra izrādi „Pūt, vējiņi!”.

„Liepājas teātris ir mūsu teātris, apmeklējam to biežāk, nekā Valmieras vai Rīgas teātrus, lai gan līdz Liepājai ir 300 kilometri, bet līdz Valmierai – 30,” pastāsta Ivars.

Santa piebilst, ka iepriekšējo reizi skatījušies liepājnieku izrādi „Šikās kāzas” pērnajā novembrī, bet, kad teātris ar izrādi „Atsaldētais” nesen viesojies Cēsīs, Upmaļi nav tikuši, jo biļetes izpirktas īsā laikā.

„Liepājas teātrim ir laba trupa, tik daudz jauno aktieru, turklāt divi ir cēsnieki – Sandis Pēcis un Rolands Berķis, savulaik ar mūsu vecāko meitu Alisi kopā spēlēja amatierteātrī,” piebilst Santa.

Upmaļiem ļoti paticis mūzikls „Pūt, vējiņi!”, izņemot vienu – manuprāt, Baibas tēlam pietrūka īsta sievietes lepnuma, spriež Santa.

Ivars nosmej, ka teātrī „satikuši” arī komponistu Imantu Kalniņu. „Tā jau domāju, vai tad nevienu pazīstamu neredzēsim...”

Liepāja Upmaļus šoreiz sagaidījusi ar sauli un bez sniega, bet arī – pamatīgu aukstumu un jau piemirsto, bet neiztrūkstošo vēju. Ivars smej, ka te ir pavisam cits kontinents – Cēsīs vēl kupenas, bet te nekā.

Tomēr ne aukstums, ne vējš Upmaļus nebija kavējis izstaigāt Jūrmalas parku, papriecāties par koka mežģīnēm Hika ielā, saulē mirdzošo bruģīti pie viesnīcas „Promenāde”, Liepājas sarkano ķieģeli.

„Esmu estēte, man patīk skaistas lietas,” atzīst Santa, kas pēc profesijas ir interjera dizainere. „Tāpēc novērtēju arī viesnīcas „Promenāde” interjeru – te gribas atgriezties vēl un vēl”.

Ivars piebilst, ka reiz nakšņojuši arī blakus esošajā Fonteina viesnīcā, un vienreiz to noteikti vajagot izbaudīt, bet „Promenāde” pievelkot vairāk, abi te esot jau trešo reizi.

„Latvijā ir divas pilsētas, kurās dzīvo ļoti patriotiski cilvēki – Liepāja un Cēsis, vienmēr uzsvērs, ka ir no Liepājas vai no Cēsīm,” saka Ivars, piebilstot, ka Liepāja šķietot vairāk apdzīvota.

„Cēsīs ir sajūta, ka vismaz puses iedzīvotāju ir aizbraukusi prom”. Daudzi uzņēmumi beiguši savu darbību, un lielākais darba devējs palicis vienīgi „Cēsu alus”.

Upmaļus interesē arī ekonomiskā situācija Liepājā, kas notiek ar „Liepājas metalurgu”, vai ir arī citi uzņēmumi, dzirdējuši, ka izstādē "Ražot Liepājā” bijis daudz dalībnieku un tā bijusi labi apmeklēta.

Ivars Upmalis, kura darbs saistīts ar poligrāfiju, atceras, cik daudzsološi kādreiz Liepājā darbību uzsācis šās nozares uzņēmums no Skotijas „International Greetings”, kurā toreiz iesaistījušies arī vairāki Ivara kolēģi.

Upmaļi noteikti nav pesimisti, un pat neizslēdz iespēju, ka kādreiz varētu atgriezties Liepājā, kur aizsākusies viņu ģimene, jo tieši te Ivars saticis savu nākamo sievu.

Viņš atceras vēl kādu zīmīgu jaunības dienu epizodi – 1988.gada rudens pusē nedaudzie latvieši, kas mācījušies Jūrskolā, kur tolaik aktīvi darbojusies interfronte, agrā rīta stundā, ap pulksten četriem, uzvilkuši virs skolas Latvijas karogu, ko iepriekš nākamās sievas māsa sašuvusi. Karogs mastā plīvojis dažas stundas, līdz ap pulksten 9 to noņēmuši.

„Bet skolas direktora Virgas acīs mēs tomēr redzējām slēptu prieku par to, ko bijām izdarījuši...”

„Liepājā viss ir skaists,” – atvadoties saka Ivars un Santa Upmaļi.

Atpakaļceļā vēl esot jāiegriežas „Čeburekos”, tā esot viena no retajām labajām lietām, kas saglabājusies tāda pati, kā toreiz, kad Ivars vēl mācījies jūrskolā.