Kā vēsta Liepājnieku biogrāfiskā vārdnīca, pirms 40 gadiem miris sociāldemokrāts, revolucionārs, kooperators, Rīgas domnieks, Saeimas deputāts, darba ministrs Klāvs Lorencs.

Sabiedriskais darbinieks Klāvs Lorencs dzimis 1885.gada 7.septembrī Liepājā strādnieka ģimenē.

Mācījies Liepājas pareizticīgo draudzes pamatskolā (1895–1899), Baltijas skolotāju seminārā Kuldīgā (1901–1905). Bijis mājskolotājs Liepājā.

No 1903.gada iesaistījies nelegālajos sociāldemokrātu pulciņos Liepājā un Kuldīgā. 1906.gadā par revolucionāru darbību nokļuva Liepājas cietumā, pierādījumu trūkuma dēļ pēc pusgada atbrīvots. 1907.gadā Liepājā turpināja revolucionāro darbību, vadījis Liepājas sociāldemokrātu slepeno organizāciju.

1908.gadā izceļoja uz Beļģiju, drīz atgriezās Latvijā. Piedalījies Liepājas kultūras pasākumos, darbojies laikraksta "Dzīve" redakcijā.

Politisko vajāšanu dēļ devās uz Krieviju. 1909.gadā apcietināts, izcieta ieslodzījumu cietoksnī (1910–1913), veselu gadu sabija vienā kamerā ar rakstnieku Kārli Skalbi. Ieslodzījuma gados intensīvi pašizglītojies.

1913.gada martā sociāldemokrātu uzdevumā devās uz Liepāju noturēt sociāldemokrātu slepenu konferenci. Provokatora nodevības dēļ apcietināts un sodīts ar 3 gadiem izsūtījumā Tomskas apgabala ziemeļos, Narimas sādžā, izbēga, slēpās.

Vadošos amatos (1916–1920) Viskrievijas patērētāju biedrību sistēmā, Vladivostokā patērētāju biedrības kantora pārvaldnieks (1918–1920).

1920.gadā atgriezās Latvijā. No 1922. līdz 1934.gadam Rīgas domnieks, 1923.gadā darba ministrs, Saeimas deputāts (1922–1931).

Darbojies Latvijas kooperatīvajā kustībā, Latvijas  patērētāju biedrības savienības žurnāla "Kooperators" redaktors.

Kopīgi ar V.Bastjāni Raiņa literārā mantojuma glabātājs, darbojies sociāldemokrātu centrālkomitejā. 1934.gada 22.maijā  apcietināts, nokļuva Liepājas politieslodzīto nometnē, 1935.gada 22.janvārī atbrīvots. No 1940.gada jūlija Kredītbankas direktora vietnieks, tad grāmatvedis čuguna lietuvē (1942–1944).

1943.gada pavasarī apcietināts, turēts gestapo pazemes kamerās, vēlāk Centrālcietumā, apsūdzēts komunistiskajā darbībā. No cietuma un politiskā mocekļa nāves K. Lorencu pēc 2 mēnešu ieslodzījuma izglāba  draugs un dzīvokļa kaimiņš Alfreds Kalniņš, galvodams nacistu policijas priekšniekam par Lorenca lojalitāti.

No 1944. līdz 1951.gadam vadījis plānu un finansu nodaļu meliorācijas pārvaldē. 1951.gadā apcietināts, apsūdzēts pretpadomju darbībā, piespriesti 10 gadi piespiedu darba nometnēs, sodu izcieta Taišetā, Irkutskas apgabalā.

1955.gadā atbrīvots, dzīvoja pie radiem Rīgā un rakstīja mūža atmiņas. Tās 1974.gadā kratīšanā atņemtas, 1988.gadā atgūtas, izdotas grāmatā "Kāda cilvēka dzīve" (2005.).

Miris 1975.gada 21.augustā Rīgā, apbedīts 1. Meža kapos.