Inženieris, pedagogs un Liepājas pilsētas pašvaldības vadītājs Jānis Baumanis (1878 – 1945), kura piemiņai veltīts šis raksts, ir samērā noslēpumaina personība.


Marts ir Liepājas dzimšanas dienas mēnesis. Pilsētas mūžs ar cilvēka dzīvesgājumu nav salīdzināmi, taču ikkatras svinamas reizes priekšvakarā ir vērts mazliet apstāties un pakavēties atmiņās par labo, kas piedzīvots un sasniegts, – tas attiecas kā uz cilvēkiem, tā arī uz vietām. Latvijas mērogā Liepāja ir unikāla, jo tā bijusi kā tramplīns turpmāko panākumu kaldināšanā daudzām patiesi talantīgām personībām.


Jāņa Baumaņa biogrāfija liecina, ka viņš bijis mērķtiecīgs, nav baidījies jaunu izaicinājumu, kā arī vairākkārt veiksmīgi sevi pierādījis uzņēmējdarbībā, dibinādams un sekmīgi vadīdams uzņēmumus. Šīs īpašības raksturo Jāni Baumani arī kā Liepājas pašvaldības vadītāju, taču nebaidīšanās uzņemties iniciatīvu dažādu tolaik vēl pārdrošu ideju realizēšanā augstajam amatam bijusi traucējoša, tādēļ viņš pilsētas vadībā bija vien nepilnu gadu. Atkāpjoties no pašvaldības vadītāja amata, Baumanis Liepāju pameta un devās uz Rīgu, kur strādāja firmā un kļuva par pedagogu.


Vīrs, kura dzīvesgājums maz pētīts
Lai gan Jānis Baumanis bijis viens no Liepājas pašvaldības vadītājiem un uzņēmuma "Rūpnieks" dibinātājiem un priekšniekiem, ziņas par viņa dzīvi un saimniecisko darbību diemžēl ir ļoti skopas. Varbūt kļūdos, bet rodas iemesls konstatēt, ka Liepājas vēstures pētniekiem šis pilsētas vadītājs un viņa darbība nav šķituši saistoši, ja salīdzina pieejamo materiālu un pētnieciskas ievirzes publikāciju skaitu par viņa priekštečiem un pēctečiem. Savam laikam ļoti labi izglītots, sekmīgs darījumu cilvēks, kurš savus uzņēmumus dibinājis ne tikai Latvijā, bet pat Francijā un Krievijā, enerģisks sabiedriskais darbinieks – tāds bija Jānis Baumanis.


Līdz šim par Baumaņa darbību pieejami vien publicistiskas ievirzes raksti reģionālās preses izdevumos, kur viņa vārds minēts reti, neveltot uzmanību šī cilvēka darbībai un ieguldījumam Liepājas un visas Latvijas labā. Šis ir pirmais apjomīgais pētījums par Jāņa Baumaņa dzīvi un darbu. Tā sagatavošanā izmantoti Latvijas Nacionāla arhīva Latvijas Valsts vēstures arhīva dokumenti, kā arī Latvijas Nacionālās bibliotēkas materiāli.

Jānis Baumanis un citi komiltoņi. Attēls no J.Baumaņa grāmatas "Talavija", 1900–1925. Rīga: Valters un Rapa.

Jānis Baumanis – inženieris
Jānis Baumanis dzimis Trīnes un Jēkaba Baumaņu ģimenē 1878. gada 13. augustā Liepājā. Ģimene bija luterticīga. 1899. gadā jaunietis pabeidza Liepājas pilsētas reālskolu un šī paša gada 1. septembrī iestājās Rīgas Politehnikuma Mehānikas nodaļā, kur studēja piecus gadus. Studijas viņš absolvēja 1904. gada jūnijā, saņemot inženiera-tehnologa diplomu.

Pabeidzot augstskolu, tajā pašā gadā Jānis Baumanis apprecējās ar liepājnieci Miliju Kalviņu un vispirms devās uz Angliju, kur praktizējās dažādos uzņēmumos pie tvaika turbīnu mehāniskās apstrādāšanas, bet jau 1905. gadā pārcēlās uz Pēterpili (Pēterburgu), kur ģimenei piedzima dēls Ansis. Šajā laika posmā Jānis Baumanis strādāja "Wossidlo & Co", "Worthington Pump Co., Ltd" un Baltijas mehāniskās kuģu būvētavas fabrikās, kur sāka būvēt tvaika turbīnas, tāpēc bija nepieciešami speciālisti. Par tādu izvēlējās Baumani, kuram vispirms deva uzdevumu iepazīties ar tvaika turbīnām ārzemēs. Inženieris devās pieredzes apmaiņā uz dažādām firmām Anglijā ("Parsons & Co. Ltd. Wallsend on Tyne John Brown" Glāzgovā u. c.), pēc tam uz firmas "Brown, Boveri & Co" pārstāvniecību Manheimā (Vācija), Bādenē (Šveice) un Lillē (Francija). Par šo laiku Baumanis savā autobiogrāfijā, kas izdota 20. gadsimta 20. gados, ir rakstījis: "Atgriezies pēc pusotra gada ilga komandējuma, strādāju Pēterpilī līdz 1908. gadam, kad izcēlās holera, tad atstāju Pēterpili un nobraucu uz Itāliju – Rivjeru di Levanti, pēc tam uz Parīzi" (citēts pēc: Baumanis J. Talavija, 1900–1925. Rīga: Valters un Rapa, 1928, 35. lpp.).


Francijas galvaspilsētā Parīzē Jānis Baumanis nodzīvoja četrus gadus, no 1908. līdz 1911. gadam, kuru laikā mācījās elektrotehniku "Ecole supérieure d’electricité" (Elektroenerģijas augstskola). Jāteic, ka minētā mācību iestāde Latvijas Universitātes Mehānikas fakultātes padomes sēdē 1926. gada 5. janvārī gan netika atzīta par augstskolu, tas ir – to nevarēja pielīdzināt universitātei.


Paralēli studijām Baumanis no 1910. gada bija tehnologu biroja "Bauman et Peters" īpašnieks un arī darbinieks.


1912. gadā Baumanis devās uz cariskās Krievijas galvaspilsētu Maskavu, kur strādāja par inženieri uzņēmumā "International Harvester Corparation Liubertzi Works". Latviešu studentu korporācijas "Talavija" izdevumā publicētajā Baumaņa autobiogrāfijā, lasāms, ka 1913. gadā viņš Maskavā,  Mjasnitckajas ielā 46 atklājis savu firmu. Tās nosaukums – "Inženieru birojs Baumans & Redlichs". Domājams, ka izdevumā ieviesusies kļūda, jo, 20. gadsimta 20. gadu beigās aizpildot ierēdņa anketu, Baumanis norādīja, ka viņam Maskavā piederējusi firma no 1917. līdz 1919. gadam. Pirms tam, no 1915. līdz 1917. gadam, viņš piedalījās kādas rūpnīcas reorganizācijā. Baumanis bija specializējies fabriku būvē un ierīkošanā, uzstājās arī ar dažādiem referātiem. Rīgas politehniķu biedrībā Maskavā viņš nolasīja referātus par jaunu metodi čuguna kausēšanā un krāsošanas metodi, iegremdējot mazus priekšmetus krāsās. Abus šos referātus, kā arī referātu par darba intensifikācijas praksi metālu griešanā, kas tika nolasīts Maskavas rajona tehnologu biedrībā, publicēja. Baumanis savā autobiogrāfijā pieminējis arī kādu brošūru – "Metālu apstrādāšana un iekārta pēc Taylora sistēmas", kuras izdošanas gads nav zināms. Visi izdevumi bija krievu valodā, un autora vārds tajos krieviskots – Ivans.


Pēc 1917. gada revolūcijas Baumanis nevēlējās palikt lielinieku (boļševiku) pārvaldītajā Krievijā, tāpēc īsi pirms Latvijas Republikas proklamēšanas, 1918. gada oktobrī, atgriezās Liepājā. Kad lielinieki tuvojās Liepājai, Baumanis kopā ar dažiem Latvijas Pagaidu valdības locekļiem aizbrauca uz Ščecinu Vācijā (tagad – Polija), kur nodzīvoja līdz 1920. gadam.


Atgriezies Liepājā, inženieris 1920. gadā Liepājā nodibināja sabiedrību "Rūpnieks", kur tika veikta darvas un terpentīna destilācija. Viņš bijis sabiedrības direktors. Jau pēc pirmā darbības gada, tas ir, 1921. gada vasarā sabiedrība "Rūpnieks" piedalījās pirmajā starptautiskajā zemkopības un rūpniecības izstādē Rīgā, apmeklētājiem demonstrējot koka sausās destilācijas produktus. Tie bija izvietoti Latvijas Republikas Zemkopības ministrijas paviljonā līdzās cita inženiera – RPI Ķīmijas nodaļas absolventa (1916), Latvijas Augstskolas Lauksaimniecības fakultātes Mežkopības nodaļas docenta Arvīda Kalniņa (1894–1981) – konstruētajam ekstrakcijas aparātam.


1922. gada rudenī Jānis Baumanis no Liepājas aizbrauca. Viņa ceļš veda uz Rīgu, kur kopā ar brāli Augustu Baumani (1883–1966?) atkal pievērsās uzņēmējdarbībai, nodibinot sabiedrību, kas ierīkoja centrālapkuri un kanalizāciju, kā arī veica ar to apkalpošanu saistītus inženiertehniskos darbus. Viens no Baumaņa izstrādātajiem projektiem bija Ķemeru sēravotu mehanizācija. Abi brāļi bija nodibinājuši arī koku apstrādāšanas firmu "Eksports", kas darbojās 20. gadsimta 20. gadu vidū.


Baumanis – Liepājas pilsētas galva
Īsi pēc Latvijas Republikas proklamēšanas 1918. gada 18. novembrī liepājnieki savā pilsētā vairākkārt piedzīvoja varas maiņu. Liepājas galvas amatā īsā laika posmā tika ievēlēti vairāki augsti izglītoti un perspektīvi vīri, kuri jau pēc nepilna gada no pilsētas vadības grožiem atteicās. Īpaši raksturīga šī situācija bija 20. gadsimta 20. gadu sākumam. Tas saistīts ar pilsētas saimnieciskās dzīves pagrimumu, ilgstošu līdzekļu trūkumu pilsētas kasē, ko radīja arvien pieaugošie izdevumi un niecīgie ienākumi no nodokļu iekasēšanas.


"1921. gada 16. janvāra Liepājas pilsētas domes vēlēšanās pārsvaru guva t. s. pilsoniskais spārns. Par pilsētas galvu ievēlēja Jēkabu Cinceli (1881–1951). Tā kā stāvoklis pilsētas saimniecībā bija smags, pilsētas pārvaldē radās nesaskaņas un J. Cincelis atkāpās. 29. augustā par pilsētas galvu ievēlēja inženieri un uzņēmēju Jāni Baumani, kurš jau 1922. gada 27. februārī no amata atsacījās. Par nākamo pilsētas galvu 16. martā ievēlēja Liepājas domes locekli Evaldu Rimbenieku (1888–1943)," laikrakstā "Kurzemes Vārds" raksta Evalda Rimbenieka fonda priekšsēdētāja vietnieks Egils Deksnis.


Vienā no savām autobiogrāfijām Jānis Baumanis kļūdaini norādīja, ka par Liepājas pilsētas galvu viņš tika ievēlēts 1922. gada septembrī. Arī Rīgas Politehnikuma 75 gadu jubilejai veltītajā izdevumā, kas publicēts 1938. gadā, rakstīts, ka Jānis Baumanis Liepājas pilsētas galvas amatā atradies vēl 1923. gadā. Taču Liepājas muzejs apliecina, ka Baumanis Liepājas pašvaldības vadītāja amatā bijis no 1921. gada 29. augusta līdz 1922. gada 27. februārim, bet 1922. gada 16. martā pilsētas vadības groži nokļuva Rimbenieka rokās. To apstiprina arī paziņojums oficiālajā Latvijas Republikas valdības laikrakstā "Valdības Vēstnesis" 1921. gada 31. augustā. Par Jāni Baumani pilsētas galvas amatā tika nodotas 27 balsis, pret bija 21 balss, bet viņa vietnieks Evalds Rimbenieks ieguva 26 balsis un 22 pretbalsis.


Vēsturnieki Uļa un Jānis Gintneri norāda, ka Jānis Baumanis, atrazdamies pilsētas galvas amatā no 1921. gada 29. augusta līdz 1922. gada 27. februārim, "izpaudies ar saimniecisku domāšanu un iniciatīvu. 1922. gada 18. februārī pilsētas domes lielajā zālē trīs ar pusi stundas ilgst viņa sasauktā sapulce, kurā Baumanis izklāsta Liepājas attīstībai nepieciešamo darbu veikšanu: pilsētas bankas dibināšana, Liepājas uguns apdrošināšanas biedrības dibināšana, gāzes un elektrības fabrikas pārveidošana akciju sabiedrībā, Liepājas tirdzniecības un rūpniecības nodaļas dibināšana. Klausītāji, skaitā 25, ir tirdzniecības un rūpniecības iestāžu pārstāvji, ārzemju konsuli, pilsētas valdes locekļi un citi. Baumaņa paustajam ar nelielām iebildēm piekrīt visi klātesošie".


1922. gada 23. februārī notika Liepājas pilsētas domes sēde, kurā "pie budžeta apspriešanas pilsētas galvam tiek izteikta neuzticība. 30 balsis – par, 22 balsis – pret. Baumanis no amata atkāpjas. Iespējams, ka dzīvojis pārāk ātri. Nodomi aizsteidzās pa priekšu laikam" (Gintners, J., Gintnere, U. Pašu valdība jeb pašvaldība. Liepājas Vēstules, 2017, Nr. 3 (31), 42. lpp.).


Baumaņa darbs pilsētas vadībā nebija viegls, jo pēc Pirmā pasaules kara, 20. gadsimta 20. gadu sākumā, Liepājā valdīja liels trūkums un pilsētas kase bijusi tikpat kā tukša. Taču Jānis Gintners pauž, ka tieši šajā laikā notika vairākas vērienīgas pārmaiņas, kas turpmākajos gados veicināja Liepājas saimniecisko uzplaukumu. 1920. gadā Latvijas valdība atļāva Liepājā atvērt brīvostu, kurā atļauts ievest ārzemju preces un tās izvietot un realizēt bez muitas nodevām un formalitātēm. Liepājā brīvostas ierīkošanai atvēlēja t. s. Jaunās ostas teritoriju, un šim mērķim Latvijas valdība piešķīra 130 000 latu. Pilsētas vadība diskutē arī par jaunas dzelzceļa līnijas būves nepieciešamību. Mērķis bija piesaistīt Liepājas ostas tranzītam Kurzemes un Zemgales lauksaimniecības rajonus, tāpēc 1922. gada 19. jūlijā Latvijas Satversmes sapulce nolēma uzdot valdībai veikt priekšdarbus jaunas dzelzceļa līnijas būvei uz Liepāju. Jaunās dzelzceļa līnijas atsevišķus posmus atklāja 1927. gadā un 1928. gadā. Visa Liepājas-Glūdas (Jelgavas) līnija tika pabeigta 1929. gada rudenī.


Netika aizmirsts arī par rūpniecības atjaunošanu. Kara ostas darbnīcas, kas Latvijas Republikas sākumposmā un arī vēlāk bija lielākais rūpniecības uzņēmums Liepājā, tieši Baumaņa valdīšanas laikā 1922. gada sākumā tika pārveidotas par valsts uzņēmumu – mašīnu fabriku un kuģu remontu rūpnīcu. Pēc reorganizācijas uzņēmums darbību strauji paplašināja, veicot lielākus pasūtījumus kara resoram un izpildot LR Satiksmes ministrijas pasūtījumu. Ministrijas pasūtījumā ietilpa preču un pasažieru vagonu, kā arī tramvaja vagonu ražošana galvaspilsētas vajadzībām, Rīgas pontonu tilta būvniecība un Kalpaka tilta metāla konstrukciju izgatavošana Liepājas Kara ostā. 1920. gadā vērienīgas pārmaiņas notika arī otrā tolaik lielākajā pilsētas uzņēmumā – Liepājas drāšu fabrikā (mūsdienās zināmāka kā A/S "Liepājas metalurgs"). 20. gadu sākumā uzņēmums savu darbību atjaunoja kā Ziemeļu-vakaru mehāniskās un būvētavas fabriku akciju sabiedrība. 1923. gadā veikta lietuves paplašināšana, uzcelts ceplis čuguna kausēšanai un Simensena krāsns, kuras svars ir piecas tonnas (Gintners, J. 20. gadsimts laikmetu griežos. Kurzemes Vārds, 2000, 13.janvāris, 6.-7. lpp.).


20. gadsimta 20. gadu sākumā komercdarbību uzsāka, paplašināja vai reorganizēja arī Liepājas privātie uzņēmēji, piemēram, tolaik populārais uzņēmējs Juris Bokums (1877–1956), kuram jau pirms Pirmā pasaules kara kopā ar kompanjonu Lapiņu piederēja fotostudija Helēnas ielā (tagad – Pasta iela). Kad 1919. gadā Liepājā atradās Latvijas Pagaidu valdība, šīs valdības pārstāvji pilnā sastāvā devās uz Jura Bokuma studiju fotografēties. Uzņēmēja mazdēls Verners Bokums atklāj: "Ap divdesmito gadu sākumu vectēvs atdeva savu fotostudijas daļu brālēnam Ģirtam Bokumam [..]. Viņš (Juris Bokums – L.G.) aizbrauca uz Rīgu, apguva galdniecības darbu noslēpumus un saņēma diplomu, kas atļāva nodarboties ar mūzikas instrumentu – harmoniju būvi. Viegli dabūjis bankā kredītu, jo tajā laikā bijis Latviešu biedrības valdē, Juris Bokums Ezera ielā 24 nopirka trīsstāvu jaunbūvi bez jumta un kāpnēm un sāka celtniecības darbus, lai iekārtotu galdnieka darbnīcu harmoniju ražošanai. [..] Uzsācis jauno amatu un tajā pašā laikā izrīkojis trīs celtniekmeistarus, vectēvs strādāja pie harmoniju būves." (Kūlis, Ē., Bokums, V. Zūdošais un paliekošais. Rīga: Valters un Rapa, 2017, 8.–9. lpp.)


Pārmaiņas 20. gadsimta 20. gadu sākumā skāra arī liepājnieku un pilsētas viesu ļoti iecienīto izklaides un atpūtas vietu "Café Bonitz", kas piederēja vācu izcelsmes Krievijas pilsonim Voldemāram Bonicam (Bonitz W.; 1851–1933) un bija atvērta kopš 1890. gada.


"1921. gadā Voldemārs iznomāja "Café Bonitz" saviem agrākajiem mācekļiem, vietējā laikrakstā paziņodams, ka "tie turpinās vadīt viņa uzņēmumu tikpat profesionāli un prasmīgi, kā to darījis viņš pats pēdējos 40 gadus"" (Hants, V. Asinis mežā. Otrā pasaules kara beigas Kurzemes frontē. Rīga: Latvijas Mediji, 2018, 192.–193. lpp.).


Skolotājs Rīgas Valsts tehnikumā un bēglis
Sākot ar 1927. gadu, pieredzējušais inženieris un uzņēmējs pievērsās pedagoģijai. Viņš sāka strādāt Rīgas Valsts tehnikumā par rūpnieciskās organizācijas un rasēšanas skolotāju. Viņa audzēkņi vingrinājās rasēšanas tehnikā, iepazinās ar tehnisko rasējumu noteikumiem un vingrinājās rasējumu sastādīšanā no mašīnelementiem. Lai mācītu jauniešus, Baumanim bija gan piemērota izglītība, gan prakse, pašam rasējot dažādus projektus. Tolaik tehnikumā strādāja daudzi RPI absolventi, arī studentu korporācijas "Talavija" locekļi. Jānis Baumanis bija viens no "Talavijas" dibinātājiem, un labi pazina gan tehnikuma direktoru, pie kura sāka darbu – Ansi Grīnbergu (1880–1930), gan citus tehnikuma skolotājus – talaviešus: Jāni Lukstiņu (1883–1953), Kārli Timušku (1877–1958), Ādolfu Vickopfu (1878–1967).


Paralēli šim darbam Baumanis strādāja par skolotāju arī Rīgas Valsts amatnieku skolā un tehnikumā (1927–1939).


Zināms, ka viņš 20. gadsimta 20. gados dzīvoja Rīgā, Matīsa ielā, bet 30. gados – Salas pagastā (tagad – Priedaine, Jūrmala). Savas skolotāja gaitas Latvijā inženieris Baumanis pārtrauca 1939. gada 1. decembrī.


Ir izdevies atrast Jāņa Baumaņa rakstītu lūgumu, kas adresēts Latvijas iekšlietu ministram. Dokumentā lūgta atļauja viņam atteikties no Latvijas pavalstniecības, un tas reģistrēts 1939. gada 30. novembrī. Inženieris norādījis, ka ir vācu tautības, kaut gan bija latvietis. No tā varam secināt, ka izceļojot viņš bija gatavs pieņemt ne tikai Vācijas pilsonību, bet arī mainīt tautību. Baumanis apmetās uz dzīvi Pozenē (tagad – Poznaņa, Polija). Šajā apkārtnē tika izvietoti no Austrumeiropas izceļojošie etniskie vācieši un vācbaltieši, kā arī citu tautību personas.


Mainot dzīvesvietu un pavalstniecību, Pozenē nācās meklēt dokumentārus pierādījumus par darba gaitām, tāpēc viņš lūdza Latvijas izglītības ministrijas Arodskolu nodaļai apliecināt viņa darba stāžu.


Inženiera Jāņa Baumaņa mūžs noslēdzās 1945. gada rudenī.

Noslēguma vietā
Inženiera, uzņēmēja un skolotāja Jāņa Baumaņa mūžs saistīts gan ar carisko Krieviju, gan Rietumeiropu, kurp viņš devās pēc studijām un 20. gadsimta 30. gados. Viņa dibinātie uzņēmumi darbojās neilgi, jo Krievijā mainījās politiskā situācija, bet Latvijā, domājams, radās finansiālas problēmas. Baumanis bija sabiedrisks cilvēks un iesaistījās RPI beigušo jeb "politehniķu" biedrības darbā, kā arī kopā ar studiju biedriem, vēlāk pazīstamiem latviešu inženieriem un sabiedriskajiem darbiniekiem, jau minētajiem Kārli Timušku, Ādolfu Vickopfu, kā arī Hugo Celmiņu (1877–1941), Augustu Malvesu (1878–1951), Paulu Saksu (1878–1966) un citiem, 1900. gadā nodibināja Rīgā otro latviešu studentu korporāciju "Talavija". Nevar nenovērtēt arī Baumaņa pedagoģisko darbību, kuras rezultātā Latvija ieguva profesionālus tehniskos darbiniekus.


Par inženieri kļūt mēģināja arī vienīgais Baumaņu ģimenes dēls Ansis Baumanis (1905–?), kurš 1925. gadā plānoja iestāties Latvijas Universitātes Arhitektūras fakultātē. Diemžēl jaunieša zināšanas nebija pietiekamas, tāpēc viņš uzsāka studēt Mehānikas fakultātē, taču pēc diviem studiju semestriem mācības pārtrauca.