Sestdien, 11.februārī, Latviešu biedrības namā notika uzvedums, kas bija vērienīgākais no līdzšinējiem rakstnieka Olafa Gūtmaņa 90.jubilejas gada sarīkojumiem.

Olafu Gūtmani Liepājā mīl, mīl arī Liepājas Universitātē, un tieši augstskolas mācību spēki – Zanda Gūtmane un Sandra Okuņeva sadarbībā ar kultūras projektu vadītāju Elitu Medni, piesaistot Kultūras pārvaldes finansējumu, īstenoja dzejnieka un rakstnieka 90.jubilejas gada centrālo sarīkojumu – "Dzintarotājs".

Pērnajā decembrī pirmizrādi piedzīvoja vēl viens apjomīgs Olafa Gūtmaņu dzejas uzvedums – "Dzimtās zemes kārs un gaismas izslāpis" – Tautas teātra režisores Ināras Kalnarājas iestudējumā. Tas vēlreiz tika parādīts janvārī, bet februāra beigās tiks spēlēts Tautas teātru skates žūrijai.

Jau tūlīt pēc sestdien izskanējušā sarīkojuma uzvirmoja viedoklis, ka "Dzintarotājā" ieguldīts tik liels darbs un rezultāts ir pietiekami vērtīgs, lai to, varbūt ar nelielām korekcijām, parādītu vēlreiz – kur un kad vislabāk, vēl ir laiks izlemt.

Sarīkojuma scenārija autore un režisore Sandra Okuņeva, kas Gūtmaņa dzeju labi pazīst un pati to runājusi vairākos Tautas teātra dzejas uzvedumos, jau iepriekš norādīja, ka ar "Dzintarotāju" vēlas "atgādināt Gūtmaņa dzejas dažādās toņkārtas, kur jutekliskums mijas ar dvēseliskumu, kritika pāraug patriotiskumā un ironija draudzējas ar liriskumu".

Tas viss uzvedumā bija. Savu daļu laika aizņēma arī Liepājas Universitātes profesora Edgara Lāma, dzejnieces Janas Egles un Olafa Gūtmaņa dēla Dāvja pārdomas un atmiņas, ko noteikti bija interesanti un vērts dzirdēt, taču varbūt visa bija arī kādu nieku par daudz, jo sēdēt divas stundas bez starpbrīža nav īsti veselīgi. Vienlaikus jāpiekrīt režisoram Andrejam Miglam, kurš irliepaja.lv atzina, ka "Dzintarotājs" ir "viens no tiem uzvedumiem, kas atstāja ļoti patīkamu iespaidu". Tāpat režisors uzteica skatuves noformējumu (autors Varis Siliņš – irliepaja.lv), kas viņu ļoti iepriecinājis. Tajā pašā laikā bijis jūtams stingras režisora rokas trūkums. Apliecinājums tam – vairāki fināli, lai gan pietiktu ar vienu; arī Tautas frontes un barikāžu sadaļa, kas nedaudz "krita ārā" no uzveduma konteksta, jo ir tēma pati par sevi. Nopietnāku attieksmi būtu gribējies no aktieriem – lai vismaz pirmās divas dzejas rindas būtu galvā, nevis jālasa no lapas. To prasa elementāra pieklājība pret publiku. Turklāt, spriež Migla, Olafa Gūtmaņa dzeju iemācīties nebūtu grūti – tā ir gan viegli lasāma, gan runājama.

Domājot par dzejnieku, kurš Liepāju dzejā izteicis visvairāk un vispatiesāk, iedvesmojot arī komponistus radīt izcilas dziesmas (uzvedumā bija dzirdamas Imanta Kalniņa, Ērika Ķiģeļa, Agra Engelmaņa, Gunta Kontauta kompozīcijas), jādomā arī par to, vai Liepāja pret dzejnieku bijusi tikpat dāsna.

Šķiet, ka tomēr palikusi parādā. Visvairāk Olafa Gūtmaņa piemiņas iedzīvināšanā pilsētas ikdienas vidē darījusi nevis pašvaldība, bet dzejnieka kolēģi, piemēram, rakstnieks Ēriks Kūlis – gan rīkojot ziedojumu vākšanas sarīkojumus, gan pats ziedojot, lai pie Gūtmaņa nama Uliha ielā būtu plāksne, kas stāsta par to, kas te dzīvojis, gan lai bibliotēkas apmeklētājus sveiktu Olafa Gūtmaņa portrets.

Pašvaldība līdz šim ar 400 eiro atbalstījusi kapa plāksnes izgatavošanu un uzstādīšanu, bet vēl joprojām izpaliek Olafa Gūtmaņa un Egona Līva (Gūtmaņa) piemiņas zīmes īstenojums. Metu konkursu par piemērotāko vides objektu Rakstnieku savienība izsludināja jau 2014.gada pavasarī. Zināma arī piemiņas vieta, kas izvēlēta pašvaldībai piederošajā teritorijā Zvejnieku alejas un Roņu ielas krustojumā, netālu no kādreizējā zvejnieku kolhoza "Boļševiks", kur abi rakstnieki savulaik strādājuši. Un kopš 2014.gada septembra zināms arī metu konkursā uzvarējušais darbs – tēlnieka Aigara Zemīša un arhitektes Agneses Lāces "Airētāji".

Tikai līdz šim mets tā arī nav dzīvē īstenots. Tam pašvaldības maciņā nauda nav atradusies.