Vairāku grāmatu – gan daiļliteratūras, gan dokumentālu krājumu – autore, Rīgas Tehniskās universitātes E-studiju tehnoloģiju un humanitāro zinātņu fakultātes docētāja Lāsma Gaitniece (Ģibiete) biogrāfiju pētniecībai pievērsusies arī agrāk, piemēram, rakstot par Liepājas mediķiem, taču tās bija viņai svešu cilvēku dzīves. Pirms septiņiem gadiem sākusi interesēties par savas dzimtas vēsturi un ar daudziem negaidītiem atklājumiem sastapusies arī tajā.

"Sākumā man tie šķita nieki – nu, kam tas vajadzīgs! Taču ar to nopietni nodarbojās mana draudzene Inga Kope-Grosa, viņa mani iedvesmoja, tāpēc lēnītēm sāku tam pievērsties. Tas bija pirms septiņiem gadiem. Vispirms mēģināju pētīt tēva dzimtu, un – brīnumi notiek! Atradām dzimtas zaru, kas tolaik mums vēl bija absolūti svešs. Mana tēva Ērika Ģibieša mātes Annas Aleksandras māsa Marija Leontīne Ošs ar visu ģimeni Otrā pasaules kara beigās bija devusies bēgļu gaitās un nonākusi Viktorijas štatā, Austrālijā.

Stāsts par lidotāju?
Jā, tas ir stāsts par tēva māsīcu Valdu Ošs (vīra uzvārdā – Lamonda), pirmo latviešu sievieti – civilās aviācijas piloti Austrālijā. Traģisks stāsts, jo viņa dzīvi beidza pašnāvībā. Tur būtu ļoti daudz ko stāstīt, bet teikšu tikai, ka ļoti palīdzēja Latvijas Nacionālais arhīvs – viņiem, profesionāliem pētniekiem, var pasūtīt dzimtas pētījumu, un tieši to es izdarīju. Tas nav lēti, taču nenožēloju nevienu centu!

Un mammas – tulkotājas Silvijas Ģibietes – līnija?
Viņas dzimtais uzvārds bija netipisks – Čaibelis. Starp citu, pētot šo līniju, uzzināju par portālu cemety.lv, kurā ir digitalizēta kapsētu informācija, un tur atklāju vēl vienu Čaibeļu dzimtas piederīgo – mazo Edīti Čaibelis, kura šajā pasaulē paspēja nodzīvot tikai piecas dienas un atdusas Matīsa kapos, Rīgā, turpat, kur apglabāti manas mammas vecāki Eleonora Šarlote un Otto Johans Čaibeļi.

Silvijas Ģibietes māte Eleonora Šarlote 1934.gada 30. decembrī, aptuveni pusgadu pirms laulībām ar Otto Johanu Čaibeli. Foto no Silvijas Ģibietes personīgā arhīva.

Sapieru pulka pirmās sapieru rotas kareivis Otto Johans Čaibelis 1925.gadā Boderājā. Foto no Silvijas Ģibietes personīgā arhīva.

Otto Johana Čaibeļa (pirmais no kreisās puses) laulības ar Eleonoru Šarloti; vedējpāris - Leontīne Lavīze Irma un Harijs Fricis Čaibeļi. 1935. gada 7. septembris. Foto no Silvijas Ģibietes personīgā arhīva.

Savukārt ar Tieslietu ministrijas Dzimtsarakstu departamenta palīdzību izdevās noskaidrot, ka Edīte bija manas mammas māsīca; viņas nāves cēlonis – priekšlaicīgas dzemdības.

Manos meklējumos daudz palīdzēja Facebook.com grupa "Dzimtas detektīvs", kur ierakstīju jautājumu, kā lai tieku klāt Čaibeļu dzimtas saknēm? Pieteicās tolaik man vēl nepazīstama sieviete – Aija Stepena, kura jau bija meklējusi un atradusi savas dzimtas saknes, un ar viņas palīdzību tiešām "atrakām" neticami daudz – digitalizētus arhīvus, digitalizētas pases ar visām bildītēm, kā arī metrikas! Daudz svarīgas informācijas esmu guvusi no garajām telefonsarunām ar Kapsētu informācijas digitalizācijas un datu pārvaldības sistēmas Cemety.lv darbinieci Santu Reini, kurai esmu ļoti pateicīga. Precīzus datus var iegūt arī portālā latvija.lv un, kā jau minēju, rakstot iesniegumu Tieslietu ministrijas Dzimtsarakstu departamentam ar lūgumu, ka vēlas saņemt izziņu par kādu personu, vai nu no miršanas vai dzimšanas reģistra. Tas gan ir maksas "pasākums".

Tagad esi eksperte šajos jautājumos?
Absolūti ne. Esmu ceļa sākumā. Atrast dokumentus ir viens, pēc tam ir jāprot tos arī izlasīt – piemēram, baznīcu grāmatās ieraksti var būt latviski, krieviski, vāciski, var būt tādi ķeburi, ko tu nevari salasīt, var būt arī faktu kļūdas. To jau rakstniece Inguna Bauere ir teikusi, ka baznīcas grāmata nav patiesība pēdējā instancē, un tā tiešām ir!

Ko nezināmu atklāji savas dzimtas vēsturē pa mātes līniju?
Atklāju, ka ir mātes tēva zars un ir paralēlais zars, par kuru iepriekš pilnīgi neko nezināju. Uz to, ka tas ir paralēlais zars, norāda gan uzvārds, kas ir tas pats, gan izcelsmes vieta – Kalnamuižas-Penkules draudze, kas arī abiem ir viena un tā pati. No šī zara nāk Irmgarde Paulīne Čaibelis, vēlākā Irmgarde Mitrevics-Mūrniece (Irmgardes pirmais vīrs bija gleznotājs Maksimilians Mitrēvics – irliepaja.lv), pazīstamā Liepājas teātra aktrise un režisore, režisora Nikolaja Mūrnieka dzīvesbiedre, kinooperatora Jāņa Mūrnieka un aktrises Ievas Mūrnieces māte.

Irmgardes Čaibeles pases fotogrāfija.

Atklājām arī, ka gan vikipēdijā, gan, piemēram, portālā timenote.info  (agrāk – nekropole.lv) viņas dati ir ierakstīti kļūdaini – vienā viņas meitas uzvārds interpretēts kā Čaibe, otrā – kā Čuibe. Protams, laika gaitā iespējams, ka uzvārds transformējas, taču Irmgardes pasēs (līdz padomju okupācijai viņai tādas bija divas) skaidri un gaiši redzms – Čaibelis. Tiesa, ir nesakritības ar tēva vārdu: vienā ir Jānis, otrā – Alfrēds.

Irmgardes Čaibeles pase, izdota 1926. gadā.

Interesanti arī, ka, tajos laikos precoties, nav izsniegta jauna pase, vienkārši ar zīmuli nosvītrots vecais uzvārds – "Čaibel", un uzrakstīts jaunais – "Mitrevics". Vēlāk pārsvītrots "precējusies" un uzrakstīts "šķīrusies".

Labojumi Irmgardes Čaibeles-Mitrevics pasē pēc otrajām laulībām, 1938. gads.

Ja tiek klāt pasei, par cilvēku var ļoti daudz uzzināt – visus uzvārdus, visas dzīvesvietas, precējies, šķīries, bērni līdz 16 gadu vecumam, nodarbošanos. Piemēram, Irmgardei pirmajā pasē ierakstīts "kursiste". Redzams arī, ka brīvvalsts laikā Liepājā viņa dzīvojusi vairākās adresēs – divās adresēs Uliha ielā, Toma ielā, un lielais pārsteigums bija, kā arī Šaurā jeb toreiz Jukuma ielā, kur dzīvo mani vecāki. Tiesa, Irmgarde bija dzīvojusi ielas pretējā pusē. Padomju laikos Mitrēvice, jau precējusies ar režisoru Nikolaju Mūrnieku, dzīvoja Graudu ielā, tur pirms vairākiem gadiem pat ir pielikta piemiņas plāksne.

***
Pēc mūsu sarunas Lāsma Gaitniece piezvanīja, lai pastāstītu par neticamu, aizkustinošu, pagaidām gan tikai virtuālu tikšanos ar savu otrās pakāpes māsīcu, kura dzīvo Sanktpēterburgā.

"Viņas vārds man, protams, nebija svešs, taču sakaru – absolūti nekādu. Kā lielu noslēpumu par šo māsīcu pastāstīju vienam labam draugam un jautāju, varbūt vismaz mēģināt viņu uzmeklēt? Viņš atbildēja, lai obligāti mēģinu. Apdomājos: vārds un dzimtais uzvārds man ir, dzimšanas gads un aptuveni mēnesis arī, dzīvesvieta – pilsēta, pieņemsim, ka arī. Es pati tam vēl nespēju noticēt, bet šie meklējumi man ilga vien divas (!!!) intensīvu aktivitāšu dienas! Meklēšanā ārkārtīgi palīdzēja daudzi sociālā medija Facebook lietotāji gan ar padomiem, gan reālu rīcību – bez jautāšanas un lūgšanas "izķemmējot" visu Krievijas populārāko sociālo mediju lapas, gan Sanktpēterburgas vecās telefona grāmatas. Atsaucība bija fantastiska, es saku vissirsnīgāko paldies ikvienam, kurš man šajos meklējumos sniedza palīdzīgu roku!"