Rakstošajiem un radošajiem cilvēkiem būtu jājūt valsts atbalsts – tā jaunās dzejas grāmatas atvēršanas priekšvakarā uzskata dzejnieks un rakstnieks Edvīns Tauriņš.

Bez Ērika Kūļa šīs grāmatas (dzejas krājums "Rožlaukums" – aut.) vispār nebūtu. Tas vispār ir smags temats, par ko vairāk pastāstīšu atvēršanas dienā. Bija izsludināts projektu konkurss Latvijas simtgadei, un es tiešām gaidīju, ka apstiprinās manas grāmatas izdošanu. Nepieļāvu domu, ka varētu manu pieteikumu noraidīt. Varu teikt tikai vienu – aunu zvaigznājs! Tad mani uzrunāja Ēriks Kūlis. Man bija nolaidušās rokas un jutos galīgi sašauts.

Pastāstiet mazliet par jauno krājumu!
Tā ir mana astotā grāmata. Pēdējā laikā mani sauc par dzejnieku, vai tā ir – es nezinu. Šī ir mana otrā dzejas grāmata. Ir bijusi stāstu grāmata, divi romāni. Vispār es prozu rakstu, bet – brīdi pa brīdim – uzrodas dzejolis. Dzeju sāku rakstīt vēlu, man bija jau 36 gadi.

Pamudinājums tam bija mīlestība. Tad pēdējo reizi kā jauneklis iemīlējos. Pēc tam mīlestība paliek citādāka, remdenāka. Varbūt rimtāka un gudrāka, to es nemāku teikt.

Sākums literatūras gaitām man bija pasmags. Džeks Londons ir rakstījis, ka rakstniekam mācekļa laiks ir desmit gadi. Desmit gadus sūti savus darbus uz redakcijām, un vēlāk jau viņi pieņem arī sākumā atraidītos darbus.

Savā ziņā tā ir taisnība. Ērikam Kūlim, kas man bija tāds pirmais draugs no rakstnieku vidus, gan uzreiz aizgāja tā lieta. Mans sākums bija smags. Rakstīju stāstus, tad jau bija arī kur sūtīt, tagad jau nav. Sūtīja atpakaļ, un atbildes bija visādas, jo neatbildēt nedrīkstēja. Bija tās, kur bija viens vārds – "neizmantosim" – un bija garākas frāzes – "nav izstrādāts", "nav patriotiskā varoņa". Bet tad kādā brīdī tomēr paņēma arī manus darbus.

Savulaik par grāmatām autoram maksāja. Tagad, lai grāmatu izdotu – tā ir kauja un cīņa! Nav nekāda pieturas punkta.

Inženieris ir materiāli nodrošināts un stabils cilvēks. Literāts – viņš ir no visām vēsmām un caurvējiem kustināts.

Tagad es esmu atguvies un nākamgad ceru piedzīvot stāstu krājumu. Man ir arī romāns, kur es nekādi nevaru nobeigt. Biju daudz uzrakstījis un tad nolēmu, ka jāraksta pa jaunam.

Tagad man katra diena ir kā svētki. Kad biju jauns, darīju dažādas lietas. Spēlēju arī futbolu. Kā rīts pienāk – saulīte spīd, jāiet laukā. Vakarā arī kur jāiziet. Tagad sevišķi diena kā svētki ir tad, ja nekur nav jāiet.

Ilgi dzīvoju un ilgi rakstu. Un palaikam iznāk grāmata.

Kāds ir jūsu rakstīšanas process?
Ir šausmīgas problēmas. Es esmu vecmodīgs, un arī vienpusēji apdāvināts – nemāku ne braukt ar mašīnu, ne ko tamlīdzīgu. Man nav ne datora, ne es māku ar to apieties, un ir problēmas atrast datorrakstītāju. Ir jauni cilvēki, kam nav ko darīt – negrib! Kad stāstus būšu pabeidzis, būs vesels moku ceļš, kamēr atradīšu rakstītāju. Tomēr, ja es tik tālu esmu ticis, tad ceru, ka ar šo arī tikšu galā. Izsludināšu konkursu.

Mani vēlu uzņēma Rakstnieku savienībā, tikai atjaunojoties Latvijai. Dažādu iemeslu dēļ līdz tam neuzņēma un visādi bakstīja. Man paveicās, ka Ēriks Kūlis tur bija.

Kas jūs kā autoru šodien satrauc?
Es 18.novembrī vienmēr klausos valdības sēdes un arī dievkalpojumus. Pa šiem gadiem nevienu reizi nav pieminēts Gunārs Astra. Nav pieminēti cilvēki, kas bija pie Vanšu tilta vai Bastejkalnā. Nav pieminēts Bauskas policists, kas viens pats kāpņu telpā stājās pretī omoniešiem. Tie ir neērti temati.

Es nevaru ciest, ka "Kurzemes Vārds" ir slēdzis literāro lapu. Esmu uzstājies skarbi, viens pats, bez sabiedrotajiem. Pārējie stāv klusu, ka tik viņus nodrukātu. Liepājniekiem nav priekšstata, kas notiek Liepājas literatūrā. Viss ir tikai peļņa, peļņa, peļņa.

Olafs Gūtmanis reiz mani "paķēra uz asīm" līdzi uz Dzejas dienām Lietuvā. Tur katram dzejniekam ir atbalstītājs, sponsors, tā ir pieņemts. Viņiem nav galva jālauza, kā izdot grāmatu. Pie mums... Ja nebūtu Ēriks Kūlis, nebūtu arī manas grāmatas, un nebūtu šīs sarunas.

Tas ir briesmīgi, un tas ir neloģiski. Es to publiski varu nosaukt par aunu zvaigznāju, kas mums ir pie teikšanas.

Kam ir jāmainās, lai arī dzejnieks būtu atzīts?
Domāju, ka jāmainās valdošo aprindu attieksmei. Ja būtu Kārlis Ulmanis, viņš tik ilgi runātu un kurinātu sabiedrību... Es nelasu "dzelteno presi", bet reiz pagadījās žurnāls, kur izlasīju, ka Vējonis ir kaut kādu kurpju viksētāju goda biedrs. Tās ir šausmas! Lai viņš labāk iestājas kā literātu problēmas risinātājs.

Un kādas sēnalu grāmatas tagad tiek pārdotas! Kā latviešu tauta pašlaik tiek kretinizēta, nekādā iekārtā un režīmā tā nav bijis! Arī tāda literatūra var būt, bet ir jābūt līdzsvaram, kaut kādam pretstatam šai "stalažu literatūrai". Pastāv uzskats, ka latviešiem ir augsts kultūras līmenis. Tas ir mīts, tā ir folklora. Ir noticis kas ārkārtīgi slikts.

Kas raksturo labu literatūru?
Trīs lietas. Godīgai ir jābūt. Pārgalvīgai. Un trešais valis nav definējams. Tā vienkārši ir sajūta – ir vai nav. "Literatūras stalažas" tādas nav.