Pēc Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes statistikas datiem Liepājā vārda dienu svin 16 Zinti un 2 Sīmaņi. Dzimšanas dienā sveicam Niklāvu Zundi.

Pastāsti nedaudz par sevi!
Pagaidām strādāju te, viesnīcā "Fontaine hotel", principā viesnīcas vadībā un arī darbojos kafejnīcā "Valhalla Vine&coffe". Pagaidām ir tāda viesnīcas dzīve, jo principā te pat arī visu laiku esmu. Tagad te nedaudz viss pamainīsies, jauni cilvēki nāk iekšā. Paralēli tam ikdienā cenšos atrast laiku zīmēšanai, kas ir mans hobijs, ko visu laiku piekopju. Šajā ziņā mēģinu sevi piespiest, ka jāuztaisa tādi kārtīgāki darbi, iesāktie ir jāpabeidz. Pāris no saviem darbiem, kuri tiešām ir pabeigti, tagad izlikti apskatei te, kafejnīcā.

Tu saki, ka strādā te pagaidām. Kaut ko plāno mainīt dzīvē?
Jā. Šajā vietā strādāju jau trīs gadus un vēlos mainīt profesiju jeb savu nodarbošanos. Nākamais solis, nezinu gan vai uz priekšu, vai atpakaļ, bet atkal sākšu strādāt loģistikas jomā. Jau iepriekš neilgu laiku to darīju, veicu ekspeditora pienākumus, koriģēju smago mašīnu kustību pa Eiropu.

Kas tev patīk loģistikā?
Tas ir ļoti interesanti. Visu laiku ir darīšana, meklēšana, nav rutīna, it kā jāveic viens un tas pats darbs, bet tajā pašā laikā visu laiku ir dažādas situācijas, kas jārisina, kas mainās. Vēl to varētu pielīdzināt zelta raktuvju meklēšanai, jo visu laiku jātiecas uz ko labāku, jāmeklē jauni sadarbības partneri.

Zinu, ka esi mākslinieks sirdī un dvēselē. Tā ir, ka māksliniekiem māksla ir, ja ne visa dzīve, tad ļoti nozīmīga un neatņemama tās sastāvdaļa?
Jā, tā noteikti ir. Arī man tā ir ļoti nozīmīga. Tas ir veids kā izvadu, novadu savas emocijas. Citam tā varbūt ir dziedāšana, dejošana, kaut vai braukšana, bet man tā ir zīmēšana. Vienīgais, ka dažus gadus atpakaļ sapratu, ka zīmēšana man ir vairāk kā hobijs, lieta priekš sevis, nekādā gadījumā negribētu to kā savu profesiju. Ja tas būtu man darbs, tad man rastos tāda pienākuma apziņa, kas traucē kaut ko radīt, uzzīmēt. Man vajag, lai ir tā sajūta, ka tagad gribu zīmēt. Piemēram, noticis kaut kas slikts vai labs, vai iekšā kaut kas sakrājies, man tas ir kaut kā jādabū ārā, tad paņemu papīru, zīmuli un viss notiek.

Minēji, ka "Valhallā" var redzēt dažus tavus darbus. Vai ir vēl kādi darbi, kas ir redzami plašākai publikai, piemēram, dzīves laikā varbūt ir bijusi kāda izstāde?
Nepilnu gadu bija plānā, ka varētu taisīt izstādi. Biju Lietuvā uz mākslinieka Ginta Gabrāna izstādi un ar Ievu Rubeži izveidojās saruna par to, ka gribētu kādu izstādi izveidot, un viņa mani pamudināja to darīt, piedāvāja sarunāt galeriju un palīdzēja ar dažādiem kontaktiem. Beigās, kad mājās skatījos savus darbus, kurus varētu likt izstādē, sapratu, ka nevaru nevienu rādīt plašākai publikai. Protams, bija darbi, par kuriem varēju teikt, ka šie derētu, bet ar tiem dažiem vien nepietiek, un, lai kādu darbu izliktu izstādē, man pašam ir jāpatīk konkrētajiem zīmējumiem. Tad šis plāns atcēlās uz nenoteiktu laiku.

Šobrīd zīmēšanai pieeju ar domu, ka, ja iesāku veidot kādu darbu, tad man tas ir jāpabeidz, un, ja zīmēju, tad tāpēc, ka jūtu vajadzību zīmēt, nevis man to vajag izstādei vai kam citam tik konkrētam.

Kas tev sniedz iedvesmu, lai kaut ko radītu?
Pamats visam ir emocijas. Parasti mākslas darbi rodas, kad jūtos slikti, vairāk dominē negatīvās emocijas, jo kad esmu pozitīvs tad tur nekas labs no zīmēšanas un mākslas nesanāks. Arī stils, kādā strādāju daļēji mani iedvesmo. Tas ir kaut kas no pagātnes un kaut kas no tagadnes. Sen, sen atpakaļ zīmēju mehāniskus dizaina elementus. Tad bija posms, kurā vairāk pieķēros klasiskajai mākslai, zīmēju organiskas, anatomiskas lietas. Tad vienā punktā izdomāju, kāpēc nevarētu abas šīs atšķirīgās lietas savienot un zīmēt kaut ko mehāniski organisku. Tad kad sāku zīmēt, par to gan pats nebiju aizdomājies, ka tas ir mākslinieks, no kura esmu iedvesmojies zemapziņā, Egons Peršēvics pēc savas izstādes, kas bija "Lielajā dzintarā", atnākot uz kafiju, teica, ka mani darbi esot baigais "gīgerisms" (tas ir no mākslinieka Hansa Rūdolfa Gīgera, kurš ir veidojis tēlus filmām "Aliens").

Kāda ir tava laimes formula?
Man nav tādas. Ir lietas, kas mani aizrauj, tas dod tādu laimes sajūtu. Tas, kas mani aizrauj mēdz būt retums un tas var būt jebkas. Piemēram, viesnīca, kad man piedāvāja te visu vadīt, tas mani aizrāva un ieinteresēja un tad manī iekšā bija tāds prieks un vēlme darīt. Tik pat labi varu būt aizrauts ar to, ka braucu pabūt brīvā dabā. Katrā gadījumā man nav tādas vienas konkrētas lietas, kas dara laimīgu vai iepriecina.

Kur tu gribētu aizceļot?
Viena no vietām ir Skotija, apskatīt pilis.

Vēl viens sapnis ir izbraukt caur Amerikas Savienoto Valstu štatiem, bet tas ir tāds lielāks pasākums.

Kādas ir tavas sajūtas vai domas Jaunajā gadā, vai varbūt kādas apņemšanās?
Tādas apņemšanās gada sākumā man vispār liekas muļķīgas, ka katra gada sākumā it kā būtu kaut kāds baigais mērķis jāuzliek, jo mainās taču tikai skaitlis. Apņemos pēc notikumiem, ne datuma.

Ja jāsaka kā sācies Jaunais gads, teiktu, ka pagaidām interesants pozitīvā ziņā.  

Kā tu domā, kas Liepājā ir tāds, kas piesaista cilvēkus?
Jūra. Piesaista vasara, kad ir tas ekskluzīvākais laiks un šī tomēr ir arī kūrorta pilsēta, viss notiek, festivāli.

Savā ziņā tas noteikti ir miers, kas te ir. Zinu daudz cilvēkus no Rīgas, kas saka, ka visu laiku brauc uz Liepāju, jo te ir forši, tā sajūta, kāda te ir, piemēram, apmeklējot tādas vietas kā "Darbnīca" vai šī kafejnīca.

Patiesībā jau katrai vietai ir savs šarms.

Kur tu pats Liepājā jūties visomulīgāk un vislabāk?
Man tuvākā vieta, kas vienmēr veido kaut kādas asociācijas, ir vairāk uz Ezerkrasta pusi un pats Ezerkrasts.

Ja jāsauc kāda konkrēta vieta, tad tā ir jūra un Jūrmalas parks. Vasarā tā ir laba vieta, kur pasēdēt un relaksēties, atpūsties, pabūt vienam vai ar draugiem.

Ja tev būtu neierobežoti resursi, ko uzlabotu vai izveidotu no jauna Liepājā?
Iztaisnotu "Lielo dzintaru" (smejas). Man liekas, ka vajadzētu citādāku plānojumu.

Varbūt vajadzētu pabeigt un uztaisītu lidostu, lai Liepājas infrastruktūra attīstītos.

Daļu no resursiem izmantotu saviem sapņiem, piemēram, izveidot savu viesnīcu vai viesu māju, tādu omulīgu, mājīgu.

Kā svini savu dzimšanas dienu? Varbūt laika gaitā ir izveidojušies kādi rituāli vai tradīcijas.
Tā īsti nesvinu. Kādreiz vēl savā dzimšanas dienā taisīju pasēdēšanu ar draugiem, bet nu jau kādu laiku vairs nē. Pat bez īsta iemesla. Dažreiz, protams, kāds atnāk ciemos.

Labākajā gadījumā, un to man ļoti patīk darīt – man patīk kaitināt savu labāko draugu. Mums abiem ir grūti atcerēties dažādus svarīgus datumus, tajā skaitā dzimšanas dienas. Kādreiz, kad viņš dzīvoja te pat Liepājā, kādā "nedienā", teiksim pirmdienā, aicināju viņu uz klubu pasēdēt, izdzert kādu kausu alus. Par to viņš, protams, bija izbrīnīts, bet piekrita. Kamēr atradāmies klubā, satikām dažādus cilvēkus. Tad dažas pazīstamas meitenes atnāca pie mums ar kūciņu rokās, apsveica mani dzimšanas dienā. Tajā brīdī pati labākā bija man drauga sejas izteiksme un viņš bija sašutis, ka viņam nepateicu iemeslu, kāpēc esam tur, kur esam. Šī gan pie izdevības ir neatņemama manu svētku sastāvdaļa – izjokot draugu.

Tavs novēlējums visiem šīs dienas gaviļniekiem!
Baigās laimes nevēlēšu, jo katrs pats savas laimes kalējs.

Vairāk ieteikums – novēlu pārvarēt kādas savas bailes, darīt to, kas nekad nav darīts un likt malā visus aizspriedumus par to, ka es nevaru, nekad to neesmu darījis, bet vienkārši darīt! Arī, ja viss nesanāks kā plānots, tā būs laba pieredze. Nevērtēt sevi par zemu, bet pārāk augstu arī ne!