Pēc Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes statistikas datiem šodien Liepājā vārda dienu svin viens Alnis, bet nesvin neviens Andulis.

Šodien dzimšanas dienā sveicam bijušo liepājnieku Gunāru Štrausu. Puisis jau piecus mēnešus dzīvo Azoru salās, kas atrodas Atlantijas okeāna vidū, divu stundu lidojumā no Portugāles. Bet pirms tam gandrīz gadu dzīvojis Kanāriju salās.

“Šobrīd atjaunoju buru jahtas. Iesāku šo nodarbošanos Kanāriju salās un iepatikās. Liekas, ka esmu atradis savu profesiju,” stāsta Gunārs. Pirms aizbraukšanas jubilārs vairākus gadus darbojās Liepājā, kur nevalstiskajām organizācijām rīkoja pasākumus.

“Pateicoties elektromontiera diplomam, bija iespēja arī pastrādāt būvniecības nozarē, kas likās galīgi garām,” atceras jubilārs. Viņš atzīst, ka viņam vairāk patīk radošais process. Jautājot, kādas lietas viņš nekad nedarītu, puisis atbild: ”Nekad neēstu naglas, ja turpat blakus būtu maize. Nav pieklājīgi ēst naglas maizes klātbūtnē…”

Vislabāk viņš jūtās pēc gara pārgājiena guļammaisā, kaut kur prom no visiem, dziļi kalnos. Aktuālākie darbi, ar ko puisis pašlaik ir aizņemts – rindā stāvot dažas laivas, kuras jāatjauno. “Vienai aizmugures klājs jānomaina, citai – jauna ieeja jāizbūvē. Viss laiks tiek pavadīts starp laivām,” smaida Gunārs. Plānos jau ir jauni piedzīvojumi, piemēram, gada laikā viņš grib tikt pāri okeānam un paceļolt pa Argentīnu.

Atceroties spilgtākās epizodes no bērnības, pirmā, kas jubilāram nāk prātā, ir no piecu gadu vecuma. Tad viņš vēl dzīvojis Gramzdā, kad kaimiņu puika uzdāvināja automašīnu ar tālvadības pulti. “Nu ne jau tādu, kā tagad – ar antenu, bet ar kabeli,” teic jaunietis. Toreiz viņam tas licies unikums un aizgājis mājās, paņēmis ūdenssildāmo spirāli un iespraudis rozetē, bet spirāles galu savas metāla māšīnītes piekabē. “Diemžēl mašīna nesāka kustēties, tādēļ nolēmu to “uzstumt” tā, ka spirāle izkrita no piekabes un izdedzināja skaistu caurumu nesen nopirktajā paklājā,” atmiņās dalās liepājnieks. Lai nesaņemtu kārtīgu rājienu no mātes, puisis izdomājis, ka jāiestāsta mājiniekiem, ka tas ir kaķa izkārnījums, jo tieši tādi melni pusaplīši esot atgādinājuši kaķa mēslus…No tāluma tiešām varēja noticēt, taču mājinieki ātri vien atkoduši šo joku un puisi sodījuši.

Visjaukāko apsveikumu viņš saņēmis no bijušās daudzenes un mātes dabas. “Itin bieži iekrita, ka nav sniegs, bet manā dzimšanas dienā ir,” saka bijušais liepājnieks. Pie saviem hobijiem viņš min ceļošanu, pārsvarā ar autostopiem, fotografēšanu. Viņam patīk garas, nedaudz ekstrēmas pastaigas kalnos un mežos. Sajūsma ir par pārgājieniem. “Būtu interesanti, ja mana dzimšanas diena iekristu arī manā nāves dienā. Visi būtu apjukuši un nezinātu, vai smieties, raudāt,” savā idejā par dzimšanas dienas svinībām dalās Gunārs.

Savu dzimšanas dienu viņš pavadīs drauga ģimenes pludmales mājā, kas atrodas salas otrajā krastā. “Būs portugāliešu ēdieni, svinības.” Viņš atzīst, ka bieži vien sanākot stāstīt, kas ir Liepāja. Parasti jaunietis apraksta skaisto, balto pludmali ar samtīgajām smiltīm. Protams, festivālus vasarā, teātri, vecāko tramvaju Baltijā, Karostu. Un tad šie cilvēki vienmēr pieklājīgi saka: “Jā, izklausās lieliski. Mums tur vajadzētu aizbraukt.”

Viņu nepamet pārliecība, ka Liepājā vajag pamainīt domi, jo kontingents galīgi "sastāvējies". Pilsēta esot pilna ar skaistām, vecām ēkām, piemēram, kurpju fabrika, linoleja rūpnīca, bet ceļot tik jaunas kastes – “Depo”, “Baata” u.c. “Zūd garša, tā, protams, ir lētāk, bet Liepāja jau nav lēta ielas meita,” pārdomās dalās Gunārs.