Matia, Nikolas, Mateo un Lū – trīs itālieši un francūzis vecumā no 19 līdz 23 gadiem jeb grupa "Black Light" jau pusgadu dzīvo Liepājā un gatavojas savai muzikālajai karjerai.

Šos četrus puišus liepājnieki droši vien jau ir pamanījuši. Lai arī viņi laiku pa laikam mēdz atrasties Rīgā, nesen pavadīja brīvdienas dzimtenē, bet pirms tam uzstājās klubā Tallinā. Tomēr grupas "bāzes" vieta joprojām ir Liepāja.

Kāpēc šeit un ko viņi dara Liepājā? To noskaidrojām sarunā ar grupas solistu Lū (piepalīdzot arī pārējiem grupas dalībniekiem) vienā no Juliannas pagalma korpusiem, producenta un "Sliptrick Records" valdes priekšsēdētāja Karlo Muselli kantorī. Sarunā kā tulks piedalījās arī liepājnieks Kaspars Šīmanis.

Kā nokļuvāt Liepājā?
Mūsu producents ir Karlo draugs, un viņš mūs iepazīstināja, noslēdzām līgumu ar "Sliptrick Records", jo viņiem ir speciāla programma jaunajām grupām – "The Bootcamp". Tā mēs pērn decembrī nokļuvām Liepājā. Savu uzturēšanos šeit sedzam paši. Pirmo četru mēnešu izdevumus bijām apmaksājuši iepriekš, un dzīvošana un ēšana mums bija nodrošināta, pēc tam bija pašiem jāsāk gādāt par ēšanu, tāpēc pēdējos divus mēnešus esam sākuši arī mazliet piepelnīties citur, piemēram, remontdarbos. Karlo mums nodrošina mēģinājumu telpas, ir arī viss nepieciešamais mūzikas ierakstīšanai. Šobrīd strādājam pie jaunām dziesmām, ierakstām jaunu singlu. Pateicoties "Sliptrick Records", mācāmies arī menedžmentu, kā pašiem sevi reklamēt. Esam arī ierakstījuši vienu jaunu singlu, kas nāca klajā maijā, tā nosaukums ir "Map of Truth" (to var dzirdēt arī straumēšanas platformā Spotify), un tas ir pirmais ieraksts no jaunā minialbuma, kas iznāks rudenī. Pirmo albumu ierakstījām jau pirms diviem gadiem

Kā izveidojās grupa?
Grupu izveidoja brāļi Nikolass un Matia, trīs gadus vēlāk – 2015.gadā tai pievienojos es, Lū Odons. Esmu ceturtais, pirms manis viņi jau bija nomainījuši trīs solistus. 2017.gadā grupai pievienojās basģitārists Mateo, un viņš ir jau septītais. Līdz brīdim, kad "Black Light" ierakstīja pirmo albumu grupā visu noteica Nikolass un Matia, tagad strādājam visi kopā, es un Nikolass vairāk pie melodiskās puses, Mateo un Matia – pie ritma. Grupas pirmais albums bija citādāks, tajā vairāk bija smagais roks, alternatīvā mūzika. Tagad fokusējamies uz smagā metāla apakšžanru metālkoru (metalcore). Esam kļuvuši dziļāki, smagāki, bet cenšamies attīstīt arī melodisko pusi.

Kur līdz šim esat uzstājušies?
Agrāk spēlējām Itālijā. Kad ieradāmies Liepājā, mums bija uzstāšanās klubā "Fontaine Palace". Nesen spēlējām Tallinas rokklubā "Tapper", un tas bija līdz šim lielākais šovs, kāds mums bijis, un arī solis uz priekšu, salīdzinot ar uzstāšanos "Fontaine Palace". Klausītāju reakcija bija lieliska.

Drīz mūs vēlreiz varēs dzirdēt Liepājā – 6.oktobrī atkal spēlēsim klubā "Fontaine Palace".

Cik ilgi plānojat šeit palikt?
Vismaz gadu "The Bootcamp" programmā, un pēc tam ir iespēja noenkuroties te arī uz ilgāku laiku, strādāt vai nu kopā ar "Sliptrick Records", vai pašiem par sevi. Mums visiem ir skaņu operatoru iemaņas, varam arī strādāt multimediju jomā – ar ierakstiem, ar reklāmu gan paši sev, gan citām grupām. Mums ir plāns palikt Latvijā un sameklēt šeit pieklājīgu darbu, lai varam nopelnīt pietiekami daudz naudas un finansēt gan paši sevi, gan attīstīt grupu – gribam augt, cik augstu vien var izaugt. Mēs saprotam, lai grupa kaut ko sasniegtu, vispirms ir ļoti daudz tajā jāiegulda, un tad, pēc ilga laika, varbūt... Bet īstenībā mēs nezinām, kas būs nākammēnes vai pēc diviem mēnešiem. Ja esi mūziķis, par nākotni nekas nav pilnīgi droši zināms.

Kāpēc uzskatāt, ka Liepāja un Latvija ir labākā vieta, kur grupai attīstīties?
Mums patīk Latvija un Liepāja, jo te cilvēki klausās smago metālu. Jā, esam sastapuši arī tādus, kuriem nepatīk metāls, bet viņi to pazīst kā mūzikas žanru, zina grupas. Itālijā un arī Francijā lielākā daļa cilvēku pat nezina, kas tas tāds ir.

Liepājā ir labi strādāt arī tāpēc, ka te ir samērā lēta dzīve un Latvijā ir viens no ātrākajiem internetiem, daudz ātrāks nekā Francijā un Itālijā, un, ja tu kaut ko dari tiešsaistē, kā, piemēram, "Sliptrick Records", tas ir svarīgi.

Jā, mēs varam un droši vien arī spēlēsim ārpus Latvijas, bet te ir ļoti laba vieta, lai attīstītu, reklamētu grupu, ierakstītu mūziku. Te ir viss, kas mums nepieciešams.

Nejūtaties mazliet vientuļi – diez vai Liepājā ir daudz itāliešu?
Īstenībā nē, cenšamies sadraudzēties, un mums ir daži tuvi draugi – nupat kopā svinējām Matia dzimšanas dienu, ir daudz tādu, ar kuriem vienmēr varam parunāties. Tas, kas mums šeit ļoti patīk, – Latvijā mūziku daudz klausās arī cilvēki, kuri paši nespēlē, itālieši un francūži to nedara. Ar latviešu meitenēm var runāt par dažāda stila mūziku, viņas to saprot. Varbūt tāpēc Liepāju sauc par roka pilsētu, ka te ir vairāk muzikālu cilvēku, nekā citās pilsētās?

Vai ar šejienes meitenēm arī esat iepazinušies?
Latviešu meitenes grib puisi tikai uz vienu nakti! Nesen bija izdevība trīs dienas būt Klaipēdā, kur notika tetovēšanas festivāls, piedalījāmies kā brīvprātīgie, lai iegūtu dažus tetovējumus, un sadraudzējāmies arī ar meitenēm. Nesen Rīgā viena meitene – Olga – uzdāvināja man šo (rāda pīrsingu uz virslūpas).

Kas jūs šeit iedvesmo rakstīt mūziku?
Viss. Miers, atmosfēra, tas, ka te nav cilvēku pūļi.

Vai Liepājā var nopirkt labu picu?
Mateo: Te ir diezgan laba pica, labāka, nekā Francijā.

Lū: Francijā pica ir ātrā uzkoda, nevis pamatēdiens kā Itālijā.

Vai jums garšo latviešu ēdiens?
Lū: Man garšo pelmeņi (to Lū saka latviski), arī cepelīni un aukstā zupa ("the cold pink soup") – labākā zupa, ko vispār esmu ēdis. Itālijā ir ļoti labas picas un pastas, bet ne zupas.

Mateo: Man garšo sēņu zupa ar bekonu. Un Latvijā ir labākais alus, ko esmu dzēris.

Lū: Man garšo arī "Melnais balzāms" un latviešu vodka. Itālijā un Francijā šņabis (arī šo vārdu Lū saka latviski) ir briesmīgs, tas nav dzerams.

Grupa "Black Light" (Itālija/Francija)
Lou Oddon – vokāls, 23 gadi, dzimis Ēksanprovansā (Aix-En-Provence), Francijā.
"Kad man bija viens gads, ģimene pārcēlās uz Itāliju, tur nodzīvojām 16 gadus pirms atkal atgriezos Francijā. Apmetāmies Antibā, kur es pabeidzu vidusskolu un saņēmu diplomu valodās un literatūrā. Pēc tam pārcēlos uz Monpeljē, lai studētu skaņas dizainu. "Black Light" sastāvā iekļāvos, kad biju devies īsā trīs dienu braucienā uz Itāliju, kas beidzās ar to, ka nolēmu uz gadu pārtraukt studijas, lai kopā ar grupu ierakstītu albumu. Pēc šīs pieredzes atgriezos Montpeljē un 2017. gadā nokārtoju eksāmenus. Pēc tam atbraucu uz Liepāju.

Par mūziku sāku interesēties trīs gadu vecumā, kad mans tēvs, kurš spēlē ģitāru, atklāja man Dženisu Džoplinu. Tajā laikā biju traki iemīlējies viņā. Sākumā gribēju kļūt par bundzinieku, un piecu gadu vecumā sāku apmeklēt nodarbības, taču man nepatika atmosfēra un es pārtraucu mācības. Trīs gadus vēlāk pārgāju pie klavierēm, ko mīlu un spēlēju joprojām. 11 gadu vecumā sāku pievērsties vokālam. Tas notika, kad satiku kādu, kura man bija ļoti svarīga. Dziedot kopā ar viņu savas mīļākās dziesmas, sapratu, ka tieši balss ir mans galvenais instruments. Tad kaut kas notika, un es nekad viņu vairs neesmu redzējis. Bet vēlme dziedāt palika.

Esmu ļoti ekspresīva un emocionāla persona ar stingru viedokli par dzīvi, cilvēkiem un to, kā šī pasaule darbojas. Vēlos dalīties ar katru emociju, katru sajūtu un katru ideju ar saviem klausītājiem. Nedomāju, ka manas dziesmas mainīs pasauli, bet ceru, ka atstāšu tajā pēdas."

Mattia Casarin – bungas, 19 gadi, dzimis Ferrārā (Ferrara), Itālijā
"Sāku spēlēt bungas pirms septiņiem gadiem. Vispirms izmēģināju ģitāru. Mans brālis ar to jau bija spēris pirmos soļus mūzikā, taču es tomēr nejutu, ka ģitāra ir mans īstais instruments. Mani vairāk saistīja bungas, lai gan sākumā šķita, ka tas ir ļoti sarežģīts instruments. Tomēr nekad nevar zināt, kamēr neesi pamēģinājis! Brālis palīdzēja, un mēs no "Mikimausu" komisku žurnālu kaudzes izveidojām bungu komplektu. Tas nebija īsts, taču palīdzēja man iemācīties saprast ritmu. Dažus gadus vēlāk, 2011.gadā, vecāki man nopirka pirmo īsto bungu komplektu. Nekad neesmu mācījies bungu spēli, bet visu esmu apguvis saviem spēkiem. Mans mērķis ir gūt panākumus kopā ar manu grupu un dalīties ar visu pasauli mūsu mūzikā. Zinu, ka mūsdienās tas nozīmē smagu darbu un grūtu ceļu mūzikas industrijā, kas nav viegls mērķis, bet es ticu sev un savai aizrautībai, un man ar to pietiek, lai virzītos uz priekšu.

Man ir vidējā izglītība metālapstrādē, un, lai gan tas nebija tas, kam vēlējos pievērsties galvenokārt, skola man ļoti patika. Esmu iemācījies apieties ar visiem nepieciešamajiem instrumentiem, jo ļskolā daudz uzmanības tika veltīts praksei, tāpēc man šis laiks ļoti patika."

Nicholas Casarin – ģitāra, 22 gadi, dzimis Ferrārā (Ferrara), Itālijā
"Ģitāru sāku spēlēt 12 gadu vecumā. Kad pirmoreiz paņēmu ģitāru rokās, uzreiz zināju, ka tas ir mans instruments, un jau tad sāku kalt idejas par savu nākotni.

Man patīk ar savu instrumentu izteikt gan agresiju, gan melodiju. Es mīlu ģitāru un mīlu mūziku."

Matteo Perini – basģitāra, 20 gadi, dzimis Villafranka di Verona (Villafranca di Verona), Itālija
"Man ir vidusskolas izglītība, esmu apguvis elektroniku, un apmēram pirms trim gadiem sāku spēlēt basģitāru. Instruments man ir līdzeklis, kā bez vārdiem izteikt jūtas un domas, kas nav ērtas. Priecājos, ka esmu jau ticis mūzikā tik tālu, un esmu ļoti lepns par to, ko šeit daru."

Black Light "Map Of Truth"

"Black Light" uzstāšanās klubā "Fontaine Palace"