Anita Studente, Liepājas Universitātes (LiepU) absolvente, savulaik bija aktīva Liepājas teātra literārās daļas vadītāja, apkopojusi bijušo studentu „mīlestības vēstules” pasniedzējiem.

Mīlestības vēstules Liepājas augstskolas kādreizējiem pasniedzējiem

No bijušās un esošās cēsnieces Anitas Studentes:
Esiet mīļi sveicināti mūsu jaunības un studiju gadu pasniedzēji Liepājas augstskolā! Jums raksta 1967.gada latviešu valodas un literatūras fakultātes bijusī absolvente. Nu jau katrs no bijušajiem studentiem esam ar lielu dzīves pieredzi, bet sirdī arvien vēl liepājnieki, kaut sasaucamies no dažādiem Latvijas novadiem. Tāpat kā toreiz, kad pēc veiksmīgiem iestājeksāmeniem visi sēdējām auditorijā pieredzējušās dekānes Vairas Strautiņas pirmajā ievadlekcijā, kas brīdināja, ka priekšā nopietni studiju gadi. Ak, vai! Toreiz pirmajā vietā bija prieks par izturēto lielo konkursu. Gan jau tiksim galā ar visu pārējo arī, reiz esam tikuši iekšā. Tajā pirmajā septembrī vēl neapzinājāmies, ka šarmantā un elegantā Vaira Strautiņa būs viena no stingrākajām pasniedzējām, kura nepieļaus nevienu neattaisnotu kavējumu, būs prasīga visos fonētikas sīkumos. Toties ārkārtīgi cilvēciska stipendiju piešķiršanas reizēs. Iztaujāja grupas vecākos par katru no studentiem, lai uzzinātu, kā var palīdzēt. Dekāne, pie kuras varēja lūgt padomu un arī to saņemt. Viena no tiem mācību spēkiem, kas parasti bija kopā ar studentiem visos viņu pasākumos.

Apbrīnas vērta bija aizrobežu literatūras pasniedzēja Ausma Grīnvalde. Lieliska oratore. Viņas lekcijās sēdējām mutes iepletuši – sengrieķu mitoloģijas tēli un leģendas zibēja acu priekšā kā kinofilmā. Tomēr ātri sapratām, ka joki mazi, jo detalizēti vajadzēja pārzināt sengrieķu dievus un varoņus, teikas un eposus, antīkās literatūras vēsturi, agro renesansi, pasaules aizrobežu literatūru. Lasījām dienām un naktīm, bet pārbaudes darbos arvien iekritām. Pasniedzēja bija tik āķīga, ka ikviens students saņēma savu lapiņu ar jautājumu, piemēram, kādā krāsā bija Dona Kihota apmetņa odere... Visiem bija skaidrs, ka ar pārstāstīšanu vien galā netiksim. Bijām dusmīgi, bet toties tagad paši ne reti izmantojam šīs metodes. Trīs gadi pie pasniedzējas Grīnvaldes mums visiem bija Ahileja papēdis. Toties cieņa un atzinība visa līdzšinējā mūža garumā.

Cilvēciski piezemēta un izteikti sirsnīga bija pasniedzēja Sofija Bauere. Ar lielisku balss tembru un stāstītājas talantu. Bijām viņā iemīlējušies! Tā bija vienīgā no pasniedzējām, kad lūdzām nepārtraukt stāstījumu pat starpbrīdī, jo negribējās zaudēt burvību Oskara Vailda, Džona Golsvertija, Bernarda Šova un citu dižgaru varoņu pasaulē. Kā viņa prata aizraut! Lasīt nevajadzēja, jo viss bija acu priekšā. Toties interese par dzirdēto bija radīta visam mūžam. Tieši viņas lekcijās katru reizi guvām ierosmi bagātināt savu intelektu un leksiku ar inteliģentam cilvēkam nepieciešamajiem svešvārdiem, aforismiem.

Pasniedzēju Veru Seļivānovu saucām par staigājošu enciklopēdiju. Vienreizēja atmiņa! Jebkurā grupā un jebkurā laikā vajadzēja pateikt, kur apstājāmies, lai lekcija uzreiz turpinātos. Apveltīta ar brīnišķīgu talantu aizraut ikvienu, teikumi un spriedumi konkrēti, lietišķi, nekā lieka un nevajadzīga. Ja kāds bija apmeklējis visas viņas vadītās lekcijas, tad piezīmes bija zelta vērtē. Ļoti cienījām šo pasniedzēju, gaidījām un ar prieku gājām uz lekcijām, jo tās pagāja ātri, bagātinātas interesantiem faktiem. Pati pasniedzēja ar lielisku humora izjūtu un asprātību. Lielisks paraugs turpmākajam darba stilam.

Mūžam nepateikts paldies paliks politekonomijas pasniedzējai un vēlāko gadu lieliskajai rektorei Ausmai Sanderei – gudram, labestīgam, korektam, punktuālam, izcilām vadītāja dotībām apveltītam cilvēkam. Dzīvē nācies sastapt dažāda ranga vadītājus, bet viņa paliek augstākā virsotne. Palīdzēs, atbalstīs, dos padomu un vienmēr ar uzmundrinājumu turpmākajām darbībām. Sastapties dzīvē ar šādu cilvēku bija laime un nenovērtējams ieguvums.

No Ligitas Dambes Salacgrīvā:
Jā, laiku griežos daudz kas no atmiņas pabalējis, bet kaut kādi spilgtākie cilvēki palikuši ar kaut ko atmiņā. Visbiežāk atmiņas saistās ar kādu emocionālu pārdzīvojumu vai notikumu. Kronbergs, Kreicbergs, Birzkops, Glikasa, Seļivānova, Riemeris, Leikums, Skrube, Piekalnīte, Valce, Kļujevs, Enģele, Minde, Mencis, protams, Ukstiņa, bet tas arī viss, ko spēju atminēties no saviem pasniedzējiem. Vēl Vikmani atceros. Savulaik, nezinu kādā sakarā, bet mūzikas nodarbības mums vadīja Miervalža Ziemeļa kundze Astra. Spilgti atmiņā palikušas trīs dziesmas, ko viņa tolaik mums mācīja. Tā pirmā: „Gaidi mani Ventas mala, gaidi mani, māt, cīņas ceļš vēl tāls bez gala, mūža ilgumā...” Mēs toreiz dziedājām, auditorijā kājās piecēlušās. Tā otrā: „Piltenes muzikanti”. „Mēs esam muzikanti, kas nāk no Piltenes. Es māku spēlēt, mēs mākam spēlēt uz savām vijolēm vij, vij vij...”, un tā, atdarinot, apdziedājām kādus 5 – 6 instrumentus. Tā trešā dziesma par pieciem resniem prusakiem un mazo circenīti, kuri jautri dzīvoja pie vectēva aizkrāsnē. Viņiem gan indi pūta virsū, gan citādi centās kaitēt.
Lai nu kā, bet man spilgtākās atmiņas tomēr saistās ar „Līgu”, ar dziesmu un visu, kas ap to.

No Valdas Kalējas Liepājā:
Paskatījos interesējošo fotogrāfiju – 1970. gada 14. jūlijā Universitātes Lielajā aulā Sieviešu koru skatē. Tas saistībā ar mūsu Kārli Kreicbergu un dziesmu "Ieviņa". Atceros, ka mēs šo dziesmu nodziedājām izcili, pašas bijām baltajās kleitās kā ieviņas. Taču es nezināju, ka diriģentam īpašas attiecības ar šo dziesmu, to nesen izlasīju nekrologā. Toreiz mēs laikam ieguvām kādu no godalgotajām vietām. Rīgas korus bija grūti pārspēt, starp diriģentiem arī valdīja nesaskaņas un konkurence, bet "Ieviņa" mūs izcēla.

Otra epizode saistās laikam ar tiem pašiem vai citiem svētkiem, kad tusējāmies Katlakalna priedēs ar LLA vīru kori. Tad Kreicbergs un vīru diriģents mums uz ķemmēm nospēlēja balli visu nakti. Diriģentam bija nākamajā dienā jādiriģē kopmēģinājumā, bet rīkle ciet, nevarēja uzdot toni. Jaukas atmiņas! Viņš nodzīvoja bagātu mūžu.

No Anitas Voitiņas Madonā:
Prātā gan uzreiz nāk mūsu koris "'Atbalss"' un tas, kā abi – Vilnis Kronbergs un Kārlis Kreicbergs – ienāk pa durvīm, kā sāk mēģinājumu.

Daudzie gadi padzēsuši no atmiņas sīkumus, bet būtiskākais paliek. Līdzīgi kā skolā skolēniem – ir gaidītākie, humora apveltītie, stingrie, inteliģentie, bargie, jautrie skolotāji. Tādi bija arī mūsu pasniedzēji.

Jānis Mencis. Ļoti īpašs. Neprognozējami aizrautīgs. Lai studenti lekciju laikā negulētu, ātri izdomāja citādi salikt solus, izkustēties. Palikusi prāta ieskaite pirms Jāņiem, kuras laikā pasniedzējs apsēdās pie klavierēm, spēlēja un dziedāja.

Citas matemātikas nodarbības mums pasniedza Pārsla Būmeistere. Stingra, prasīga, sievišķīga, skaista, bija sajūta, ka viņai nekad nepazūd smaids.

Mums bija ļoti mierīga kursa audzinātāja, rokdarbu pasniedzēja Velta Stepko. Kad svinējām dzimšanas dienas, viņa katrai meitenei bija sagatavojusi īpašu apsveikumu. Esmu „pavasara meitene”, tāpēc man tika apsveikums ar vizbulīšu kaltētām lapām un dzeja par pavasari. Vēl saglabājies.

Un nu par pasniedzēju Zigfrīdu Polencu. Biju ar pamatīgu sportisko rūdījumu, tāpēc tiku ieskaitīta sporta nodarbību pamatgrupā, kur nācās pamatīgi pasvīst. Pamudinājumu – hop, hop, hop! – atceros lieliski.

No Tamāras Kuciņas Ventspilī:
Vairāk nekā 40 gadu pagājis kopš aizvēru aiz sevis V.Lāča Liepājas Valsts pedagoģiskā institūta masīvās durvis, lai kā jaunā vidusskolas latviešu valodas un literatūras skolotāja ar diplomu padusē dotos darba pasaulē, kas man izrādījās Ventspils.

Atmiņā pasniedzēji, viņu lekcijas un arī kādas mīļas dīvainības... Ļoti godātam un cienītam pasniedzējam ar unikālam zināšanām latviešu literatūrā Otto Ņesterovam bija paradums tekstā iepīt vārdiņu "lūk", kas izklausījās kā "lukī"... Šādus "lukī" es reiz vienas lekcijas laikā saskaitīju 94.

Pie sporta pasniedzēja Viktora Šumska dabūjām svīst gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Sākumā biju lepna, ka esmu ieskaitīta institūta vieglatlētu izlases grupā, Bet tikai vēlāk sapratu, cik grūti nācās izpildīt daudzās sporta normas.

Atceros pasniedzēju Almu Šmiti – mierīga, bet tomēr arī prasīga.

Sākumā nedaudz baidījos no angļu valodas pasniedzējas Grāvelsiņas ar viņas kladīti, kurā gandrīz par katru uzdevumu katrs students tika pie sava nopelnītā (+) vai (-). Tie mīnusi bija jāpārvērš plusos – nekādu atlaižu!

Kur tad vēl slavenais pasniedzējs Alfrēds Bušenieks! Vienmēr omulīgs, smaidīgs, auditorijā ienāca portfeli vicinādams un dziedādams „Dzīvīte, dzīvīte, šūpojos tevī”. Viņš bija mūsu kursa neoficiāli ieceltais krusttēvs.

No Skaidrītes Leveikas (Zemtures) Zemgalē:
Man atmiņā pasniedzēja Vaira Strautiņa ar savu vienreizēji unikālo zināšanu bagāžu. Ļoti korekta. Patika viņas pārdomāti veidotie kontroldarbi un ieskaites, prasme ieinteresēt valodas likumos. Priecēja savlaicīgi izlabotie darbi, kļūdu skaidrojumi. Pati vienmēr eleganta, nosvērta un tajā pašā laikā iejūtīga, sirsnīga.

Fizkultūras pasniedzējs Zigfrīds Polencs labā atmiņā no pirmā kursa, kad viņš mūs uzraudzīja talkas laikā Imanta Sudmaļa kolhozā. Vienmēr jautrs, labā garastāvoklī, ar labu humora izjūtu.

No Selgas Balodes Ļaudonā:
Ak, cik tas bija sen, kad Liepājas sirdī – Viļa Lāča Liepājas pedagoģiskajā institūtā – mutuļoja MŪSU laika studentu dzīve. Jaunieši, sabraukuši no visas Latvijas, apguva ne tikai pedagoģijas zinības, bet arī mācījās dzīvot tālu prom no mājām, ieguva jaunus draugus un saturīgi izmantoja savu brīvo laiku. Es visus studiju gadus biju uzticīga dziesmai ansamblī „Līga” un korī „Atbalss”, tāpēc ar milzīgu cieņu joprojām atceros Mirdzu Blimbergu, Vilni Kronbergu un Kārli Kreicbergu.

Ar šiem kolektīviem tika koncertēts gan Latvijā, gan aiz tās robežām.

Manā atmiņā joprojām vienmēr jautrais, bet reizēm arī neprognozējamais Alfrēds Bušenieks, vienmēr nopietnais Laimonis Riemeris, ļoti prasīgā, bet dziļi savu priekšmetu zinošā Vaira Strautiņa, kura mani allaž prasīja: „No kurienes tad jūs esat – no Madonas vai no Madoonas?” Erudītais, kolorītais un daudzpusīgais Jānis Mencis! Viņa izstrādātās matemātikas mācīšanas metodes noderēja arī manā ikdienas skolas darbā. Viņš mani allaž uzrunāja vārdā, jo viņa meita arī ir Selga.

Tīrais trakums bija ar bērnu literatūru, jo pasniedzēja Alma Šmite prata ar nenozīmīgiem jautājumiem par tekstu atmaskot katru studentu, kurš darbu pats nebija lasījis, bet tikai noklausījies stāstījumu.

Turpretī mīļš man bija vācu valodas pasniedzējs Daugats, jo ļāva brīvi apmeklēt nodarbības – biju centīga un ar atbilstošām priekšzināšanām.

No Lailas Bergmanes (Vīnerte) Vandzenē (1979.gada absolvente):
Atceros lielisko pasniedzēju Eidiņu, kurš sākumā prognozēja, ka netikšu augstskolā, jo nepratu dziedāt pēc notīm, bet vēlāk strādāju pie viņa kursa darbu. Pie pasniedzēja Jāņa Birzkopa komponējām dziesmas. Man vēl šodien šķiet, ka koncerti ar studentu sacerētajām dziesmām bija sirdīs un prātos visemocionālākie, vissaprotamākie un tuvi katrai dvēselei.

Pasniedzējs Zigfrīds Polencs studiju gados šķita tik bargs un gatavais "mocītājs". Vēl šodien atceros, kā skrējām stadionā apļus – par godu Sieviešu gadam, par godu Studentijai, par godu augstskolai, par godu pavasarim. Viņa sauklis bija „Visu vari, ja tu mīli, sauli, brīvi, pavasari”.

Atceros mūsu grupas kuratori Kopštāli, brīnišķīgās dabas zinātņu katedras pasniedzējas: Pastori, Glikasi u.c. Krievu valodas pasniedzēja Romānova tā prata jūsmot un stāstīt par savas tautas paražām. Pasniedzēja Bauere mūs aizrāva ar jaunākajām filmām. Vistuvāk sirdij tomēr bija mūzikas katedra – pasniedzēji Vilnis Kronbergs, Kārlis Kreicbergs, Miervaldis Ziemelis.

No Ilgas Ukstiņas (Ozoliņa) Bauskā (1981.gada absolvente):
Liepājas studiju gadi man atmiņās saistās ar mūžīgo vēju, jūru un dziesmu, MŪSU MAESTRO Vilni Kronbergu, kori ''Atbalss", vienmēr toleranto pianistu Alfrēdu Tiltiņu, diriģentu Kārli Kreicbergu, Studentu dziesmu svētkiem, skaistajiem atskaites koncertiem, un mūžīgo skriešanu. Esmu pateicīga Kronbergam par stingro disciplīnu, kas valdīja ansamblī ”Līga”, jo vēl joprojām cenšos nekur nekavēt un nepatīk arī, ja citi to dara. Tas nu ir „iedzīts” uz mūžu.

No pasniedzējiem man ļoti patika Pārsla Būmeistare, kura bija ļoti sievišķīgi eleganta un prata ar mums no sirds arī parunāties, ne tikai labi pasniegt savu priekšmetu. Nu, protams, Jāņa Menča fenomens ir neatkārtojams, viņa humora izjūta, viņa vienkāršība un meistarība mācīt savu priekšmetu tā, lai ikviens to iemīlētu un saprastu.

Šajos svētkos atkal esam kopā, kaut vai domās, ar MŪSU augstskolu, kas deva mums ceļamaizi visai dzīvei.

No Ineses Alksnes (Liņģe) Skotijā, Edinburgā:
Es izkritu filozofijas eksāmenā, ko mācīja pasniedzējs Laimonis Riemeris. Dabūju to pārlikt, un gāju to darīt divas reizes. Tajā brīdī es biju dusmīga līdz asarām, tomēr gala atzīmi man pasniedzējs ielika labu (teicami nevarēja, jo es pārliku, tad nu bija – labi).

Uz mājām jauno gadu sagaidīt es aizbraucu gan tikai vecgada pēdējā dienā, bet pie svētku galda tomēr uzspēju. Gala rezultātā es filozofiju zināju tā, ka tālākajos pārbaudes darbos es visu varēju atbildēt, neizmantojot nevienu špikeri. Beidzot augstskolu, es šo pasniedzēju atcerējos ar vislabākajiem vārdiem.

Liels paldies pasniedzējiem, kuri strādāja Liepājas augstskolā laika periodā no 1985. līdz 1989. gadam – mācīja un skoloja Pamatskolas pedagoģijas un psiholoģijas fakultātes jaunās studentes.

P.S. no Anitas Studentes:
Man bija līdzīgs gadījums. 2. kursā visi zināja, ka pie Laimoņa Riemera varētu kaut ko nošpikot. Mūsu grupa bija kārtīgi sagatavojusies. Visām zem brunčiem špikeru lapiņas par izņemto vielu. Bet jau pirmajā pieciniekā vienai no meitenēm Riemera priekšā izslīdēja visa lapiņu kaudze. Man bija jāiet nākamajai. Riemeris ilgi kaunināja mani kā grupas vecāko par notikušo. Bet es domāju tikai vienu – kā izkļūt no situācijas, jo biezo grāmatu biju redzējusi pārsvarā no ārpuses un neko arī no lekcijās dzirdētā nebiju labi iegaumējusi.

Manā atzīmju grāmatiņā līdz tam bija labas atzīmes. Notēloju, ka esmu šokā par notikušo, ka nespēju šobrīd koncentrēties, lai liek divnieku. Pasniedzējs Riemeris bija tik tolerants, ka atšķīra mācību grāmatā satura rādītāju un teica, lai izvēlos, par ko gribu stāstīt. Bet man visas tēmas bija vienādi neskaidras.

Turpināju tēlot izmisumu par grupas izgāšanos un lūdzu mani neiztaujāt.

Protams, saņēmu nesekmīgu atzīmi. Pēc tam nu gan mācījos! Sadabūju kaut kādu sen izdotu grāmatu, īso filozofijas kursu, kur viss bija ļoti skaidri un saprotami aprakstīts.

Kad otru reizi gāju kārtot, Riemeris teica, cik žēl, ka uzreiz neesmu toreiz eksāmenu kārtojusi, jo man esot labas zināšanas. Saņēmu atzinību un labu četrinieku. Bet pats galvenais ieguvums no šī gadījuma bija tas, ka turpmāk savā dzīvē visiem skolēniem liku atvērt mācību grāmatas satura rādītāju, lai par katru punktu viņi zinātu vismaz galvenos jēdzienus. Pēc tā arī vērtēju, ko pati esmu viņiem iemācījusi un cik labi, viņi vielu ir izpratuši. Secinājums – no visām situācijām dzīvē varam kaut ko mācīties.

No Aijas Driksnas (Bērziņa) Ļaudonā (1982.gada absolvente):
Allaž, kad tiek pieminēta Liepāja, prātā nāk jaukie studiju gadi vēju pilsētā pie jūras. Vienmēr kolēģiem ar lepnumu esmu stāstījusi, cik lieliski pasniedzēji bija tolaik V.Lāča LVPI: zinoši, prasmīgi, sirsnīgi, stingri, prasīgi gan pret sevi, gan studentiem.

Joprojām saku, ka labāku matemātikas pasniedzēju par Jāni Menci neatrast. Ļoti spilgta personība: tik vienkāršs, sirsnīgs, ar labu humora izjūtu, auditorijas uzmanību varēja noturēt bez problēmām. Kad juta, – klausītāji noguruši, uzsāka dziesmu, un visi pēc dziedāšanas atkal bija gatavi pievērsties matemātikai. Lieliskas bija arī profesora sastādītās matemātikas mācību grāmatas. Nodarbības matemātikas metodikā mums vadīja pasniedzēja Pārsla Būmeistere. Arī ļoti jauka, zinoša, atceros viņu ar lielu sirsnību.

Lieliskas bija latviešu valodas pasniedzējas: Strautiņa, Kalme, Moze, Ptičkina. Zināšanas studentiem „ielēja kā ar karoti mutē”. Stingras. Atceros, kādā diktātā saņēmu 4 tikai par to, ka aiz sava uzvārda lapas stūrī nebiju ielikusi punktu. Bet viņu sniegto zināšanu pamati palikuši kā klintī iekalti.

Pasniedzēja Rāte, kas jūnijā uz eksāmenu ieradās ar jāņuzāļu klēpi, ne jau tāpēc, lai radītu tikai svētku noskaņu, bet gan lai mēs noteiktu augu klasifikāciju. Toreiz to pratu ļoti labi, tagad, diezin vai izdotos. Piedodiet, pasniedzēj! Bet ceļošana pa piejūras parku un Bernātiem, iepazīstot dažādus augus, herbāriju gatavošana, – tas viss bija interesanti. Un augu nosaukumus atceros daudzus.

Vācu valodas pasniedzējs Miervaldis Vanags. Tik spilgta, inteliģenta personība, ka nesagatavoties nodarbībām bija liels kauns, bet jāpadara bija daudz: jātulko pedagoģiskā literatūra, jālasa avīzes vācu valodā, jāizraksta vārdiņi, jāprot stāstīt tēmas. Jāatzīstas, dažkārt grupā darbus sadalījām un tad pārrunājām, lai ātrāk tiktu ar visu galā. Pasniedzējs skaisti spēlēja vijoli, dziedāja.

Fizkultūras metodikas pasniedzēja Marija Liepa, – nodarbības mazajā augstskolas zālītē, liedagā pie jūras, stadionā. Vienmēr smaidīga, iejūtīga.

Pasniedzējs Vilnis Kronbergs sirdī palicis visvairāk, un kopā ar viņu mana mīlestība četru gadu garumā, – ansamblis „Līga.” Tā kūsājošā enerģija, dzīvesprieks, prasīgums, humors, labestība, ko saņēmām no ansambļa vadītāja, palikusi katrā no ansambļa dalībniecēm, un to mēs nesam līdzi līdz pat šodienai katra savās ikdienas gaitās.

Visu jau nemaz nevar izstāstīt. Atmiņas par studiju laikiem ir ļoti mīļas, jo tā bija jaunība, aktīva, aizrautīga, radoša, saspringta darba pilna dzīve, kuras veidošanā nenoliedzami nozīmīga loma ir bijusi ikvienam manam tā laika augstskolas pasniedzējam. Paldies viņiem par to!