Rakstnieka Ērika Kūļa jubilejas gadā klajā nāk viena viņa grāmata pēc otras. "Rakstu" pirmajam sējumam tūlīt sekos otrais, bet pa vidu apgāds "Zvaigzne" izdevis īsromānu "Uguns Pēda". Iepriekš rakstnieks izteicās, ka grāmata ir par Liepājas ugunsdzēsējiem, bet, ienācis portāla redakcijā ar sarkanos vākos iesieto daiļdarbu padusē, precizē: "Grāmata ir par mīlestību". Ja gribas zināt ko vairāk, labāk izlasīt īsromānu pašam. Un noteikti vērts izlasīt arī grāmatas (un daudzu citu Ērika grāmatu) redaktora Alda Vēvera pēcvārdu – atzīšanos mīlestībā kā rakstnieka daiļradei, tā Liepājai.

Jautāts, kā nosvinējis savu 80. gadskārtu, Ēriks Kūlis uzskaita: "62 zvani, 21 īsziņa – strādāt nebija iespējams". Tā, lūk.

Tu nāc no Priekules. Konkrēti no kurienes? Un ko nozīmē – laukstrādnieka ģimene, kā teikts par taviem vecākiem?
Esmu dzimis Priekules dzemdību namā. Bet vecāki dzīvoja Kalētu pagasta "Sidrabiņu" mājās, jo tēvs (dzimis 1900. gadā) brīvprātīgi piedalījās Latvijas brīvības cīņās un par kara nopelniem viņam valdība piešķīra 10 ha zemes. Laukstrādnieku ģimene nozīmē to, ka vispirms iesēja rudzus, lai būtu maize, tad cēla māju un vagoja kartupeļus, kamēr mana mamma rūpējas par pāris govīm, aitām, sivēnu un vārīja ēdienu.

Pa ko stāstīts tavā pirmajā publikācijā "Viņi raka siltumtrasi"?
Tā ir visai neprecīzi ierakstīts grāmatā "Latviešu rakstniecība biogrāfijās".  Patiesībā pirmā publikācija bija skice "Rīta tramvajs", iespiesta laikrakstā "Komunists" 1962. gada septembra nogalē. "Viņi raka siltumtrasi" bija mana otrā publikācija. Kādu laiku iznāca lēkt pāri lielam grāvim, lai tiktu uz darbu, vienreiz gandrīz iekritu, un tūdaļ ienāca prātā sižets nelielam stāstiņam.

Tev ir vidusskolas izglītība. Vai ar to pietika, lai kļūtu par rakstnieku?
Aleksejam Peškovam pietika kājām no sava dzimtā ciema Krievijas vidienē aiziet līdz Tiflisa (tagadējā Tbilisi), uzrakstīt stāstu "Makars Čudra" un piedzima rakstnieks Maksims Gorkijs.  Par viņa izglītību var lasīt grāmatā "Manas universitātes". Protams, tā nav informācija, lai vilktu paralēles. Tomēr, manuprāt, talantu nevar iegūt reizē ar universitātes sarkano diplomu. Talants vai nu ir vai nav. Un, ja tas ir, jāraksta ar sirdi un no sirds. Prāta izauklētas, samudžinātas cilvēku attiecību konstrukcijas uz papīra vēl nevar pretendēt uz lasītāja smiekliem vai asarām.

Tu esi strādājis dažādus darbus, un tava karjera sniedzas līdz "Kurzemes Vārda" izpilddirektora amatam. Ko tu otrreiz negribētu darīt?
Precizēšu – "mana karjera" avīžniecības jomā aizsniedzās līdz laikraksta "Diena" Liepājas biroja vadītāja postenim, un mēs trijatā – Sarmīte Pelcmane, Daiga Skukina un es – pa teletaipu sūtījām informāciju par notikumiem mūsu pilsētā. Šajā amatā sabiju divus gadus.

Vēlreiz negribētos strādāt par inkasentu ar smago "TT" modeļa pistoli pie sāniem,

jo tajā laikā bijām "pirmie puiši" veikalu vadītāju (parasti sievietes) acīs. Katros sociālismā iedibinātos svētkos, ierodoties šo burvīgo dāmu kabinetos pēc brezenta somas ar uzrakstu "Gosbank SSSR", kurās bija tūkstoši, mēs nedrīkstējām aizvainot šo dāmu patriotiskās jūtas, neiedzerot kārtīgu glāzi "za naš prazdņik". Bet maršrutā bija ap pussimts veikalu un pusducis restorānu. Nebūtu brīnums, ja kādam no mums šaujamais vai pat soma ar naudu nejauši kaut kur izkristu...

Kādu tu atceries savu pieredzi kino laukā?  
Visvairāk – kompanjona scenārija rakstīšanā Egona Līva smago darbu. Viņam šajā jomā bija pieredze vairāku gadu garumā, bet man, atzīstos, grūti nācās pārstrādāt strupos dialogos lirisko vēstījumu savā stāstā "Nobela prēmija mīlestībā" par divu jauniešu attiecībām jūtu pasaulē. Jo filmā, kā mani instruēja zinoši "kino veči", katrs vārds uz ekrāna prasot divus metrus "Svemas" lentes...

Kāpēc nolēmi rakstīt bērniem? Vai tas ir saistīts ar taviem bērniem un mazbērniem?
Es neko nevarēju nedz lemt, nedz izlemt. Kādus Ziemassvētkus gaidot, "Kurzemes Vārda" redaktors Andžils Remess prasīja "kādu svētkiem piemērotu stāstiņu". Šefa rīkojums gan nebija obligāts kā pavēle ierindniekam armijā, bet tapa pirmā pasaka par rūķēniem Riķi, Stiķi, Niķi un Nikniķi. Tagad šie palaidņi dzīvo triju vai četru izdevniecību iespiestajās grāmatās ar brīnišķīgajiem mākslinieces Dzintras Vīriņas radītajiem tēliem.

Tu daudz raksti par mīlestību.
Bet kurš rakstnieks vai dzejnieks, vai dramaturgs to nedara?

(Uz jautājumu "Vai kādā no stāstiem esi aprakstījis savu pirmo mīlestību?", rakstnieks izvēlējās neatbildēt – S.P.)

"Jumava" laida klajā tavu "Rakstu" pirmo sējumu, ieplānoti pieci. Vai tas ir mūža darbu apkopojums vai labāko darbu izlase?
Tajos būs gan viens, gan otrs, gan arī vēl trešais variants.

Esi nemierīgs cilvēks. Raksti, raksti, bet tad meklē mākslinieku, kam pasūtināt Liepājas rakstnieku portretus, liec piemiņas plāksnes pie mājām, kur dzīvojis Egons Līvs, Olafs Gūtmanis, atjauno uzrakstu Mirdzas Ķempes piemineklim, Zviedrijas karalim Kārlim XII, sarūpēji Egona Līva bisti Zinātniskās bibliotēkas otrajā stāvā. Tas prasa ne vien ilgu un pacietīgu darbu, kārtojot dokumentus un atļaujas, bet arī finansiālus tēriņus. Kāpēc to dari?
Rakstnieki un dzejniece ir taču mūsējie, liepājnieki – kā savādāk? Bet ar plāksni Kārlim XII pie ēkas Kungu ielā 26 bija neglīts gadījums – kāds indivīds acīmredzot nodomāja, ka par bronzu kā krāsaino metālu dabūs naudiņu vismaz pāris dienu līksmībai kopā ar saviem korišiem. Bet vēstures atainojumam jābūt konsekventam – ja blakus ir māja ar plāksni Krievijas caram Pēterim, tad kāpēc lai plāksne nebūtu arī Zviedrijas karalim?

Bet kāda var būt runa par naudu, ja šie mākslas darbi – portreti – paliks arī citām paaudzēm?

Vai kādreiz esi sastrādājis lielas muļķības?
Pret muļķību, kā vēsta seno grieķu paruna, ir bezspēcīgi pat dievi...

Šķiet, ka nemēdz daudz braukāt pa pasauli. Vai ir kāds ceļojums, kas vairāk palicis atmiņā?
Esmu bijis Rumānijā, VDR un VFR, Japānā piedalījies bērnu rakstnieku simpozijā,

Francijas dienvidos kopā ar jaunāko dēlu Gintu strādājis kukurūzas plantācijās 12 stundas dienā pie plus 35 grādu temperatūras.

Esmu mēnesi pavadījis Parīzē un cienājies ar ceptiem un vēl karstiem kastaņiem, dienām ilgi klīdis pa Luvras bezgalīgajām zālēm. Ko vēl cilvēkam vajag?

Kas ir tie cilvēki, ar kuriem vislabprātāk pavadi laiku?  
Tie ir cilvēki, kas nemuld par lietām, no kurām paši neko nejēdz.

Kā esi iecerējis vadīt tuvākos desmit gadus? Vai tev ir plāns vai dzīvosi tik nost?
Plāns? Nāk prātā senais domu grauds: "Kad divi cilvēki spriež par savām nākotnes iecerēm, Dievs smaida."