Īsā laikā jau savu otro grāmatu – "Dziednīca pie jūras. Versija par Liepājas medicīnas vēsturi" – aizvadītajā nedēļā Liepājā vēra Lāsma Gaitniece (Ģibiete).

Lāsmas Gaitniece savu rakstu sēriju "Slimnīcas stāsti" portālā irliepaja.lv publicēja 2013.gadā. Pērn autore papildināto publikāciju sēriju apkopoja grāmatā "Dziednīca pie jūras. Versija par Liepājas medicīnas vēsturi".

Piedāvājam nelielu sarunu ar grāmatas autori.

Vai līdz vecās slimnīcas vēstures izpētei nonāci nejauši vai tā bija likumsakarība?
2001. gada vasaras nogalē man radās ideja godināt izcilo ķirurgu Frici Nikolaju Zandbergu, jo viņam tā gada 27. oktobrī bija 120. dzimšanas diena. Viens no iemesliem šai idejai, iespējams, ir fakts, ka mana vecāmāte Anna Mūrnieks-Ģibietis pagājušā gadsimta 20. gadu sākumā pie Friča Nikolaja Zandberga bija strādājusi par slimnieku kopēju. Savukārt mana otra vecāmāte Eleonora Čaibelis Liepājas "vecajā" slimnīcā bieži ārstējās, un es kā bērns kopā ar vecākiem viņu regulāri tur apciemoju.

Tātad 2001.gada 27. oktobrī kopā ar nelielu domubiedru grupu Centrālkapos pie izcilā ārsta kapa nolikām ziedus. Bijām uzaicinājuši vairākus Liepājas vecos mediķus, piemēram, ķirurgu Gunāru Valteru, ķirurgu Bruno Grasi, māsas Austru Valteri, Olgu Ozoliņu-Hūnu un citus, lai pēc tā saucamās oficiālās daļas, kas notika Centrālkapos, pieminētu Zandbergu un bijušajiem kolēģiem ļautu kavēties atmiņās par Liepājas "vecajā" slimnīcā kopā pavadīto laiku. Stāsti, kurus tai vakarā dzirdēju, nudien bija vareni! Droši vien tieši tādēļ radās doma tos fiksēt, lai paliek vēsturei un, nedod, Dievs, nepazūd nebūtībā. 2001.gada vēlā rudenī tapa mana pirmā publikācija par Liepājas vecajiem mediķiem – raksts par Friča Nikolaja Zandberga dzīvi un darba gaitām, ko publicēja laikraksts "Liepājas Acis".

Tolaik vēl nebija ne mazākās domas, ka šai publikācijai sekos daudzas citas un visbeidzot, pēc 16 gadiem, iznāks Liepājas "vecajai" slimnīcai veltīta grāmata.

Kad saprati, ka jāraksta vēl citi slimnīcas vēstures "stāsti"?
Iespējams, pirmā nojausma par slimnīcas "stāstu" rakstīšanu sākās 2004.gadā, kad vasaras vidū atzīmējām izcilā ķirurga Maksima Zika simtgadi un ilggadējas Liepājas medicīnas skolas direktores Rasmas Kaju 70 gadu jubileju. Lai arī 70 gadi nav "mirstamais vecums", pati gaviļniece diemžēl jau staigāja pa Aizsaules dārziem. Abiem ķirurgiem veltītajā atceres pasākumā cilvēku bija neticami daudz. No Rīgas bija ieradušies abu ārstu piederīgie – Maksima Zika meita Džanna Krūmiņa ar dzīvesbiedru Viesturu Krūmiņu un dēlu, kā arī Rasmas Kaju dēls Olevs Kaju. Tas bija fantastisks pasākums!

Kāpēc vēstures rakstīšanu sāki tieši ar ārstiem un mediķiem?
Tas likās pašsaprotami. Kā gan labāk izstāstīt stāstu, ja ne caur tā varoņiem? Kas ir Liepājas "vecās" slimnīcas varoņi? Ārsti un māsas, kuras tur ilgus gadu desmitus strādājušas. Šī iemesla dēļ mana grāmata strukturēta divās atsevišķās nodaļās: pirmajā vēstīts par slimnīcas pirmsākumiem, sākot ar 1830. gadu, kad radās doma celt jaunu, tam laikam atbilstošu ārstniecības iestādi. Pagāja ilgs laiks, līdz šī doma materializējās, turklāt slimnīcas korpusus projektējis neviens cits kā izcilais arhitekts Pauls Makss Berči. Interesanta sakritība, ka arī manu Liepājas māju projektējis šis pats arhitekts.

Grāmatas otrajā daļā iekļauti stāsti par šādām izcilām personībām: Frici Nikolaju Zandbergu, Maksimu Ziku, Bertramu Rozenbergu, Helmutu Klēšmitu, Elzu un Bruno Grašiem, Zoju Sevastjanovu*, Rasmu Kaju, Eglonu Auderu, Teodoru Eniņu un Gunāru Valteru. Protams, pieminētas ir arī medicīnas māsas – Irma Geislere, Alma Blūma, Austra Valtere, Olga Ozoliņa-Hūna un citas.

Vai personības, kas iekļautas grāmatā, ir apzināta "izlase", visi izcilākie slimnīcas darbinieki?
Daļēji apzināta "izlase", taču viss sākās nejauši. Pirmais stāsts bija par Frici Nikolaju Zandbergu, tad šķita pašsaprotami stāstījumu turpināt ar Maksimu Ziku, Bertramu Rozenbergu, Helmutu Klēšmitu un tā tālāk. Nenoliedzami, bez iepriekš nosauktajiem Liepājas "vecajā" slimnīcā praktizēja vēl citi izcili ārsti, par kuriem atsevišķu stāstu neesmu gatavojusi, bet pieminējusi esmu gan. Tādas, piemēram, ir ārstes Emīlija Cena, Milda Liede, Marta Vernere, Ērika Skuja un citas.

Man šķiet, mazliet jūtu jautājuma zemtekstu. Jā, par Liepājas "veco" slimnīcu pavisam mierīgi varētu sarakstīt vismaz vēl vienu biezu grāmatu, turklāt izmantojot tikai Latvijas Valsts vēstures arhīva materiālus!

Tātad vispirms bija "stāsti" par mediķiem, un pēc tam par pašu slimnīcu?
Jā, vispirms bija ārstu jubilejas un publikācijas periodikai, un tikai tad grāmata. Jau gatavojot manuskriptu, sāku rakstīt pirmo daļu – par slimnīcas vēsturi. Materiāli par to bija krājušies, kopš sāku rakstīt par "vecās" slimnīcas mediķiem.

Kādus avotus izmantoji?
Izmantoju Latvijas Vēstures arhīvā, Liepājas muzejā un Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā pieejamos materiālus. Ar vairākiem no manu "stāstu" varoņiem bija iespēja satikties un izrunāties dzīvē, taču, kad iznāca grāmata, atskārtu, ka neviens no viņiem to nav sagaidījis – visi ir miruši. Piemēram, ar bijušo Infekcijas slimību nodaļas vadītāju, infektoloģi Zoju Sevastjanovu kļuvām gandrīz vai draudzenes, viņa pastāstīja ļoti daudz. Tāpat arī ķirurgi Helmuts Klēšmits, Bruno Grasis, Gunārs Valters, Teodors Eniņš un medicīnas māsas Austra Valtere un Olga Ozoliņa-Hūna ļoti labprāt dalījās atmiņās par Liepājas "veco" slimnīcu.

Daudz interesanta pastāstīja arī bijusī Valsts tiesu medicīnas ekspertīzes centra direktore, valsts galvenā tiesu medicīnas eksperte Velta Volksone.

Mani raksti par Teodoru Eniņu, Veltu Volksoni, par kuru gan grāmatā atsevišķa stāsta nav, un Liepājas "vecās" slimnīcas būvniecību pat tika publicēti Latvijas Ārstu biedrības žurnālā "Latvijas Ārsts", par ko esmu īpaši lepna.

Vai tavs pirmais romāns "Vasarnīca Pārdaugavā" tapa, ietekmējoties no slimnīcas stāstiem?
Darbs pie manuskripta par Liepājas "veco" slimnīcu bija pabeigts jau pirms vairākiem gadiem, taču arī romāns "Vasarnīca Pārdaugavā" tapa jau tajā laikā, kad biju emigrējusi un dzīvoju Ungārijā. Skatoties retrospektīvi – jā, tā ir sanācis, ka romāna darbība notiek arī Liepājas "vecajā" slimnīcā, bet, protams, ne tikai tur vien. Turklāt romāna varone ārste Aleksandra Vilsone, kā to pamanījuši lasītāji, daļēji ir ķirurģes Rasmas Kaju prototips.

Ko patīk labāk rakstīt – daiļliteratūru vai atmiņu pierakstus, vēsturi?
To gan ir grūti pateikt. Man patīk abi. Varbūt rakstīt darbu, kam cieša saistība ar vēsturi, ir vieglāk, jo nekas nav jāpiedomā!

Vai varētu tapt romāns, stāsts vai biogrāfija Līķu Fricim, uz ko tevi pa pusei nopietni mudināja grāmatas atvēršanā?
Fricis Eņķuzis bija reāla personība, kuru savulaik pazina vai visi Liepājas iedzīvotāji. Viņš Liepājas "vecās" slimnīcas Patoloģiskās anatomijas nodaļā strādāja par sanitāru no 1928.gada līdz aiziešanai pensijā – 1973.gadam. Turpat blakus arī dzīvojis.

Apsmaidīt un tādā veidā pazemot šo vīru, viņa piemiņu nenāk ne prātā, taču kā prototipu izmantot varētu gan. Baidos, ka Latvijas Rakstnieku savienības biedrs Ēriks Vilsons to varētu izdarīt pat ātrāk nekā es!

Vai ir citas ieceres saistībā ar literatūru?
Nē, pagaidām nopietnu ieceru nav. Šad un tad uzrakstu pa kādam stāstam – tie visi galvenokārt veltīti manam vectēvam Rūdolfam Ģibietim, viņa piemiņai. Jaunākais no tiem ir stāstiņš "Rūdolfs māca spēlēt šahu".

Jaunas ieceres gan ir saistībā ar vēstures pētniecību. Pavisam nesen kopā ar profesori Alīdu Zigmundi pabeidzām pētījumu par izcilo, taču maz zināmo liepājnieku – inženieri metalurgu Nikolaju Bredžu-Briedi, kura tēvam savulaik piederēja Liepājas kinoteātris "Viktorija" un cirks Vecās Ostmalas siļķu brāķī. Bet tas jau būtu cits stāsts ar citiem varoņiem.

*Ir versija, kuru stingri aizstāv Biruta Liede, ka ārstes uzvārds pareizi rakstāms "Savostjanova".