Vai ir krāsām bagātāks un noskaņām niansētāks gadalaiks kā rudens? No koši dzirkstošiem sārtiem un zeltainiem rudens saules apmirdzētiem koku siluetiem līdz vēja un lietus plosītiem kailiem zariem.

No visu nokrāsu rudajiem toņiem pļavās līdz tumši violetajām niansēm uzartajos laukos. Kas vārdos grūti pasakāms, to talantīga mākslinieka otai ļauts parādīt un atklāt. Viens no šī krāšņā gadalaika smalkākajiem pazinējiem un atainotājiem ir Liepājas mākslinieks Otto Tiliņš (1913-1993), kura noskaņām bagātās rudens ainavas ir kā viņa paša dzīves metaforas.

Galerijas "Romas dārzs" kolekcijā ir plašs mākslinieka Otto Tiliņa darbu klāsts – 30 mākslinieka gleznotas ainavas, no kurām daļa skatāma pastāvīgajā ekspozīcijā "Liepāja-Laiks-Mākslinieks". Ielūkojoties šai kolekcijā redzams, ka lielākā daļa mākslinieka atstātā radošā mantojuma ir ainavas. Viņš gleznojis Liepājas un tuvējo pagastu skatus, jūras piekrasti, zemnieku sētas.

Otto Tiliņa ainavas nav vienkāršs mirkļa tvērums dabā, tās ir kā mākslinieka emocionālās pasaules atainojums. Visu temperamentu un jūtu brāzmojumu mākslinieks izteica savos darbos. Tiliņa klusā inteliģence un izkoptā gaume iegleznota niansētā, jūtīgā otas rakstā un dramatski kāpinātā krāsu izteiksmē. Ainavas ar vēja plosītiem mākoņiem, tumšiem negaisa padebešiem, vientuļu koku ceļa malā ir mākslinieka iekšējā dramatisma piepildītas un skatītāju neatstāj vienaldzīgu. Kā pretstats ir mākslinieka gleznotās piekrastes ainavas, kur jūtams klusums un miers – rāmas jūras krastā guļ vientulīgas laivas.

Lai arī mākslas zinātājiem viņa darbi nav sveši, pats Tiliņš nealka publicitātes un atpazīstamības. Viņš bijis kluss savrupnieks, kas vairījies no organizētās mākslas dzīves. Mākslinieki A. Baumanis, S. Diņģelis, P. Stepiņš, viņa skolotājs J. Sudmalis, tautas daiļamata meistars O. Grīnbergs bijuši viņa domubiedri mākslas jomā, Tiliņš šajos cilvēkos atrada savus garīgo centienu līdzzinātājus.

1934.gadā beidzot Liepājas Lietišķās mākslas vidusskolu, esot sev pateicis: "Ne dienu bez skices", bet mūžu vadījis ar atziņu – "nevienu dienu nenodzīvot bez laba darba". Pret pret paša dzīvi bijis nevērīgs vientuļnieks, kurš vieglu roku dāvināja savas gleznas tiem, kam tās sagādāja prieku, kopa mākslinieku kapa vietas un klusi veica dauzus citus gaišus darbus.

Gleznotājs Otto Tiliņš dzimis 1913. gada 16. augustā Liepājā. Ģimenē valdījis kristīgs noskaņojums, kas arī veidojis mākslinieka garīgo stāju. Tēvs nomira agri, zēnam vēl pusaudzim esot. Māte aizgāja bojā Otrā pasaules kara laikā degošajā Drēzdenē, māsa brīnumainā kārtā izglābās. Bet Otto, savu vietu bēgļu laivā atdevis citam, piedzīvoja daudzu latviešu vīru likteni – iesaukts vācu armijā. No 1945. līdz 1947.gadam bijis karagūstekņu nometnē Arhangeļskas apgabala purvos.

Pēc atbrīvošanas dzīvojis Rīgā un strādājis par krāsu jaucēju fabrikā. Atgriežoties atkal Liepājā gandrīz divi gadu desmiti tika aizvadīti darbā kinoreklāmas jomā – katrai filmai tika gleznota afiša. Otto Tiliņa darbavieta bija kinoteātris "Uzvara".

Vēlāk bijis bibliotekārs Liepājas Centrālajā zinātniskās bibliotēkā. Izcēlies ar apbrīnojami plašām zināšanām daiļliteratūrā un izcilu literāro gaumi. O.Tiliņš varēja runāt no galvas garus, īpaši izmeklētus citātus. Bez piezīmju burtnīcas un zīmuļa Otto Tiliņš neesot lasījis nevienu grāmatu. Lielā mīlestība uz grāmatām O.Tiliņam sniedza enciklopēdiskas zināšanas pasaules mākslas vēsturē, dziļu erudīciju jautājumos, kas saistījās ar latviešu mākslu.

Liepājas muzeja arhīvā ir O.Tiliņa rakstītā Liepājas mākslas dzīves hronika. 1998. un 2003.gadā Liepājā sarīkotas viņa piemiņas izstādes. Ietverts "Kurzemes Vārda" "20.gadsimta izcilākie Liepājas mākslinieki".

Informācija sagatavota, izmantojot Liepājas muzeja, laikrakstu un interneta resursus.