Norimis satraukums par tikko aizvadīto pirmizrādi, un līdz nākamajai izrādei 29.janvārī vēl ir laiks. Taču ar Liepājas teātra Mazās zāles iestudējuma "Dziesmu svētki" režisoru Matīsu Budovski tiekamies tieši pirmizrādes dienā.

Kāda ir sajūta pirms pirmizrādes?
Jāsaka godīgi – šonakt maz gulēju. Nedomāju, ka uznāks tāds stresa brīdis, bet uznāca. Esmu mazliet piekusis. Piekusis, bet laimīgs. Vispār sajūta ir ļoti laba, esmu ļoti laimīgs par to, ko esam izveidojuši. Tādā ziņā man satraukuma nav. Bet laikam tas ir pirmizrādes stress, ķermenis pateica: "Eu, finišs! Neguļam!".

Kāpēc tieši dziesmu svētki? Vai šī tēma bija jūsu ideja?
Nosaukums radās jau sen. Direktors kopīgi ar Rasu izdomāja, ka varētu būt "Dziesmu svētki", un gribēja, lai izrādi iestudētu kāds jaunais režisors. Tiku pieaicināts es. Tā es šeit nokļuvu.

Saturs ir mūsu kopīgi veidots darba procesā. Sākotnēji kopdarbā ar Rasu (Bugavičute-Pēce – S.P.), un tad jau pievienojās aktieri, attiecīgi no konkrētiem uzdevumiem mēs tomēr vēl papildinājām sākotnējo materiālu ar to, par ko runājām un kas tas beigās vispār arī ir.

Intuitīvi man bija skaidrs, par ko šis darbs būs, un tagad esmu laimīgs, ka tas mums arī ir izdevies, man liekas. Ansamblis ir priecīgi, par ko man arī liels prieks, jo, pašam esot aktierim, man bija svarīgi veidot izrādi, kurā aktieri ir priecīgi spēlēt, izveidot raksturus tādā tuvplānā un stundu 40 noturēt. Viņi to brīnišķīgi dara, es iedvesmojos no viņiem.

Par saturu runājot, – kas tad ir galvenais jautājums, ko uzdodat, vai uz kuru meklējat atbildi?
Viens ir pats šis dziesmu svētku fenomens. Pasākums, kurš vieno mūs, lielā skaitā un vienā konkrētā vietā. Tā ir tā nedēļa, kad visi esam tik nenormāli vienoti un draudzīgi, sveicināmies, smaidām, iepazīstamies, runājam, smejamies. Bet tad šī nedēļa beidzas, un pēc tam mūsu dzīvē atkal ienāk sadzīve, rutīna, un mēs sākam strīdēties un kašķēties, nespējam sadzīvot un nespējam vienoties, un ļoti maz sarunājamies. Tā ir tēma, kuru lielā mērā mēs šajā iestudējumā risinām. Par ko man ir liels prieks – man liekas, ka, noskatoties izrādi, atgriežas ticība cilvēkam. Tā ir par gaismu, un, kā neviļus un diezgan negaidīti sanācis, – arī patriotisku jūtu rosinoša. Droši vien, runājot par dziesmu svētkiem, no tā nevarēja izvairīties, bet tas nebija pašmērķis.

Pirmo reizi patstāvīgs iestudējums Liepājas teātrī, tas rada vēlmi uzzināt vairāk par režisoru. Kā nonācāt teātrī?
Līdz teātrim kā profesijai vai apjausmai, ka es tiešām to gribu darīt, nonācu tikai otrā kursa beigās, mācoties Kultūras akadēmijā, aktieros. Sākumā nespēju saprast, kas tas, likās, ka vajadzētu iet prom. Pirms tam man bija kaut kāda ilūzija, kāda droši vien ir visiem ar teātri iepriekš nesaistītiem cilvēkiem, un es biju absolūti nesaistīts ar teātri, tikai tik, cik biju sācis strādāt par garderobistu Jaunajā Rīgas teātrī. Tad arī sāku daudz vairāk skatīties izrādes nekā es to darīju pirms tam, man bija kaut kādi priekšstati, bija vēlme vai vilkme uz to, bet, jā, apjausma, kas tas ir un ko nozīmē tieši man, nāca tikai otrā kursa beigās. Un tad es tiešām iemīlējos šajā darbā.

Aktiera profesijā?
Jā, es joprojām esmu aktieris. Šis iestudējums man ir debija kā režisoram, un līdz režisoram es nonācu kā asistents. Pēc aktierkursa beigšanas Elmārs (Seņkovs – S.P.) izvēlējās mani kā savu asistentu. Bijām par to runājuši, mani tas interesēja, un viņš droši vien gribēja pamēģināt, vai es nenokaitināšu viņu divu mēnešu laikā. Laikam nenokaitināju, un viņš pēc tam izvēlējās mani vēl – jau kā dramaturgu. Tā mēs kā domubiedri sadraudzējāmies.

Kad sākāt pievērsties dramatizēšanai?
Jau diplomdarba laikā, kad iestudējām "Medības". Vampilovam bija drusciņ cits koncepts. Mēs lugu pārveidojām, un to izdarīju es. Spēlējot Zilovu, tas kaut kā dabiski sanāca. Un diezgan labi. Elmārs manī kā cilvēkā, kuram kaut nedaudz ir izpratne par dramaturģiju, saskatīja potenciālu.

Jāteic, ka pirms Kultūras akadēmijas es vienu gadu mācījos Latvijas Universitātē, Filozofijas fakultātē. Pabeidzu vidusskolu, Kultūras akadēmijā bija "tukšais gads", un es gribēju mācīties. Jādomā, ka tur kaut kādas teksta studijas varētu būt nākušas par labu.

Tātad aktiera, režisora, dramaturga darbs ir aktuāli šobrīd un būs arī turpmāk?
Kaut kādā brīdī vismaz uz kādu laiku droši vien būs jāizvēlas par labu vienam. Nākamajā gadā man jau ir paredzēti četri iestudējumi kā aktierim, līdz ar to ir skaidrs, ka režija nākamajā sezonā nenotiks. Vienkārši man tam nebūs laika. Bet šobrīd, pabeidzot "Dziesmu svētkus", būs iestudējums "Kvadrifonā" Rīgā, kur es būšu aktieris, un pēc tam aprīlī atgriezīšos Liepājā kā Elmāra asistents, lai pabeigtu triloģijas pēdējo iestudējumu "Grieķu mīti". Vasarā vienu izrādi vēl taisīšu Valmieras festivālā. Šis ir bērnu gads, un mēs taisīsim izrādi jauniešiem. Tā kā šis sanāk vairāk kā režijas gads, nākamais – kā aktierēšanas gads.

Varbūt nākotnē esat iecerējis apgūt vēl kādu nodarbošanos?
Es vēlos studēt. Gribu iegūt maģistra grādu. Patiesībā domāju par Liepājas Universitāti, par rakstniecības studijām. Mani uzrunā tas, ka var studēt attālināti. Skaidrs, ka viegli nebūs, bet tas ļautu apvienot studijas ar teātri.

Esat taču vidzemnieks?
Jā, no Jaunkalsnavas. Tas ir Madonas novadā.

Nemaz nedzird Madonas pusei tipisko akcentu.
Jā, platais "e", kā mūsu eksprezidentam. Man liekas, tur man mūzikas skolas izglītība palīdz, es kaut kā ļoti ātri pieķeros akcentiem un varu mainīt, kā vajag. Sieva man ir teikusi, ka tad, kad ar Madonas draugiem runāju pa telefonu, runāju pavisam citādāk.

Mūzikas skola?
Jā, spēlēju klavieres. Desmit gadus. Sāku Rīgu, kur esmu nodzīvojis pirmos desmit gadus, un tad ar mammu pārvācāmies uz Jaunkalsnavu, kur pabeidzu vidusskolu. Viss apzinātais vecums tika pavadīts tur. Visas pirmās mīlestības un būšanas ārā pēc 11 vakarā, tas viss notika tur. Tāpēc uzskatu sevi vairāk par jaunkalsnavieti.

Ar ko Liepāja vilina šurp vidzemniekus?
Mani vilina teātris. Liepājas teātris. Brīnišķīgs teātris, brīnišķīgi aktieri. Lieliska atmosfēra.

Tad varbūt dzims vēl kāda ideja, ko Liepājā varētu īstenot?
Dzimst jau! Vajag tikai laiku.