"Dzīles" – tik ietilpīgu nosaukumu Andris Vītoliņš devis pirmajai laikmetīgās mākslas ekspozīcijai, kas skatāma jaunākajā Liepājas mākslas telpā – "Civita Nova".

"Dzīles", kas jaunākajā Liepājas mākslas telpā – "Civita Nova", koncertzāles "Lielais dzintars" pirmajā stāvā atvērta līdz 19.martam, ir pirmā no piecām izstādēm, kas visa gada garumā būs skatāmas šajā zālē.

Tajā savus darbus, kopā pavisam 11, izstādījuši četri autori, kuru vārdi labi zināmi mākslas aprindās ne tikai Latvijā – Aigars Bikše (1969), Andris Eglītis(1981), Gļebs Panteļejevs (1965) un Olga Šilova (1966). Izstādi iekārtojuši mākslas zinātnieks Raimonds Kalējs un Uldis Pētersons.

Kā "Dzīļu" atklāšanā tās nosaukumu skaidroja viens no izstādes kuratoriem (otra – mākslas zinātniece Elīna Sproģe), Latvijas mākslas akadēmijas Glezniecības katedras vadītājs Andris Vītoliņš, "ideja nāca no dvēseles dzīlēm un prāta dzīlēm, no okeāna dzīlēm, jo ar to daudzkas saistās, un arī dzintars nāk no jūras dzīlēm".

Pirms pusgada, apskatot potenciālo mākslas telpu, Vītoliņam radusies doma, ar ko šī telpa varētu būt unikāla, proti, ar to, ka tā ir vieta formas jeb tēlniecības mākslas darbiem.

Pavisam šogad iecerēti pieci dažādi mākslas projekti, pastāstīja Vītoliņš, uzsverot, ka izstādēs piedalīsies ne tikai Rīgas, bet arī Liepājas un ārvalstu mākslinieki.

"Kulminācija būs festivāls vasarā, daudz plašāks mākslas forums ar daudz lielākiem darbiem."

Divi no "Dzīļu" darbu autoriem – Aigars Bikše un Olga Šilova (liepājniekiem zināma arī kā Vecās ostmalas promenādē esošā "Dzintara pulksteņa" autore) – bija klāt arī izstādes atklāšanā piektdien, 29.janvārī. Trešo autoru – Gļebu Panteļejevu – bija ķēris gripas vīruss, bet Andris Eglītis nebija varējis ierasties, jo bija ceļā uz Indiju, kurp veda savu iepriekš Venēcijas mākslas biennālē izstādīto multimediālo kopdarbu.

Uz portāla jautājumiem labprāt atbildēja Aigars Bikše.

Kādas dzīles atklāj jūsu "Meitene ar koka kāju" (ekspozīcijas centrālais tēls)?
Ādams, mans dēls, viņš arī ļoti interesējas par mākslu, zīmē, un, kad viņam prasa: ko tu esi uzzīmējis?, viņš saka: taču pats padomā! Es citreiz mēģinu būt draudzīgs pret jautātāju un cenšos atbildēt, bet īstenībā tā ir melošana. Jebkurā gadījumā mākslinieks melo par to, ko viņš ir izdarījis. Jo viņš jau pats nemaz nezina. Viņš varbūt domā, ka ir izdarījis kaut ko to, bet es domāju, ka visi mākslinieki tomēr darbojas arī uz kaut kādu zemapziņu, ar kaut kādām tādām kategorijām, ko viņi nemaz nespēj izstāstīt. Man liekas, ka pareizāk ir, un tur varbūt arī ir atbilde par dzīlēm – ka dzīles nevar izstāstīt un varbūt pat nevar nosaukt vārdos. Īpaši par starpkultūru attiecībām, valodas lietām runājot, ir jēdzieni, izjūtu jēdzieni, kuri vienā valodā ir un otrā nav. Esmu saskāries ar japāņu cilvēkiem, un viņi saka – Eiropas valodās nav kaut kādi jēdzieni. Tur, es domāju, arī ir tās dzīles, tajā, kas paliek ārpus valodas, ārpus kaut kādiem iespējamiem formulējumiem. Un tas arī ir ļoti labi. Jo, ja cilvēks spēj koncentrēties uz savām dzīlēm, tad viņš, es domāju, ir laimīgs cilvēks.

Vai ar šīs zāles atklāšanu arī Liepāja tagad būtu pierakstījusies Latvijas laikmetīgās mākslas "dzīvoklī"?
Telpa ir lieliska. Lieliska. It īpaši tēlniecībai ļoti pateicīga. Varbūt glezniecībai ir grūtāk, jo ir šis filtrējošais gaismas efekts, bet tēlniecība te vienmēr izskatīsies ļoti labi – te ir tāds muzeja efekts. Un varu tikai uzteikt izstādes kuratoru Andri Vītoliņu.

Viņš laikam pazīst Liepāju?
Viņš pazīst Liepāju, viņam patīk Liepāja, viņš te daudz dzīvo, bet, runājot par telpu, – telpa ir viens, viss jau ir no cilvēkiem atkarīgs. No cilvēku enerģijas, intereses par lietām. Tas ir tas, kas nodrošina jebkuras telpas... Jo ir daudzas vietas pasaulē, kur tā telpa nav nekas īpašs, bet kur cilvēki pataisa viņu par īpašu. Tā, ka tikai jānovēl, lai būtu jaudīgi cilvēki!

Daudzi priecājās, kad aizvadītajā vasarā māksla bija iznākusi Liepājas ielās. Nepamanīta nepalika arī jūsu melnā tautumeita – cilvēki sprieda, vērtēja...
Man liekas, viņa izskatījās braši (smejas). Izstāžu telpas vienmēr ir ar to publiku, kas tajās iet. Ārtepla ir atvērta, tajā ir visi. Tādā ziņā māksla ārtelpā man ir interesantāka, jo tur sastopas dažādi cilvēki, dažādi viedokļi. Ārteplā darbs var izsaukt pilnīgi citu reakciju, radīt citu iespaidu.

Liepājā ārtelpa ir plaša un pietiekami tukša, mākslai vietas būtu daudz – Ļeņinu aizvācām, bet vietā nekas nav nācis.
Latvijā vispār, arī Rīgā vietas ir daudz. Ārzemju cilvēki... Deviņdesmitajos gados Gļebam [Panteļejevam] no Skotijas bija atbraukusi režisore, un viņa teica: ir divas lietas, kas mani pārsteidz – melnie logi automašīnām un ļoti maz publiskās mākslas. Man patika šis savienojums, jo ir skaidrs, ja cilvēks iekāpj iekšā, aiztaisa logu un šajā kapsulā pārvietojas uz savu māju, ieiet iekšā, viņam tur ir dārziņš, dārza rūķi vai sazin kas, – viss ir kārtībā, skaidrs, ka publiskā telpa viņu neinteresē. Bet īstenībā, publiskā telpa ir ļoti būtiska, viņa dara to, ka salāgo kaut kādus uztveres jautājumus. Nebūtu mākslas, nebūtu publiskās mākslas, cilvēki daudz agresīvāk uzvestos cits pret citu. Māksla parāda, ka ir iespējams uz pasauli skatīties savādāk, nekā es to daru. Es eju, pasaule priekš manis ir tāda un tāda, bet es satieku kaut ko, kur tā pasaule ir savādāka. Principā man vajadzētu viņu nožņaugt, jo viņš noliedz manas pasaules patiesību. Bet, tā kā visus tu nevari nožmiegt, tu sāc domāt, salāgot savu jūtīgumu, savu pasauli, un tu pieļauj, ka ir arī citi cilvēki, citas pasaules, citas uztveres iespējas.

Tas ir tas, kas publiskajai mākslai ir ļoti būtiski, priekš tam tā arī ir – lai cilvēki neskrietu viens otram virsū un nesistu nost viens otru.