Piektdien, 8.aprīlī, muzeja mazajā izstāžu zālē mākslinieka Laimdoņa Grasmaņa meita Ilze Būmane atklāja krāšņu sava tēva gleznotu personību portretu parādi.

Spilgtajos un izteiksmīgajos portretos vidējās un vecākās paaudzes cilvēki atpazīs izcilus sava laika latviešu aktierus un režisorus – Voldemāru Zandbergu, Nikolaju Mūrnieku, Antu Klinti, Jāni Streiču, Ēvaldu Valteru, Elzu Radziņu, Valentīnu Skulmi, Jāni Osi un citus.

Lai gan māksliniekam šogad apritētu apaļa – simts gadu – jubileja, bet pāragri un traģiski no dzīves viņš aizgāja jau 54 gadu vecumā, izstādes atklāšanā bija klāt cilvēki, kuri nav aizmirsuši gleznotāju un scenogrāfu Laimdoni Grasmani, un atceras viņu kā spilgtu personību. Mākslas zinātniece Ingrīda Burāne atzina: patiesībā tas visu pasaka – cilvēka gadu desmitiem vairs nav mūsu vidū, bet mēs vēl gribam svinēt viņa jubileju.

Ilze Būmane uz tēva dzimto Liepāju bija atvedusi ne tikai visu savu ģimeni, un mākslas zinātnieci Ingrīdu Burāni, bet arī apgāda "Mansards" pārstāvi Jāni Ogu, jo tieši šajā izdevniecībā klajā nākusi jaunākā grāmata par Grasmani – "Elefantību meistars". Ieradies bija arī Grasmaņa audzēknis, vēlāk kolēģis un līdzgaitnieks kinostudijā režisors Jānis Streičs, tāpat arī Streiča kursabiedrs, režisors un rakstnieks Andrejs Migla, kurš Ilzei Būmanei pateicās arī Rīgas Latviešu biedrības vārdā.

Atklāšanā bija arī rucavniece Sandra Aigare ar rudzu maizi un medus trauku, Pērkones Galdnieku sētas saimniece Ausma Dzintare un citi, kuri pazinuši Grasmani vai viņa meitu Ilzi Būmani un tā vai citādi palīdzējuši ne tikai tapt grāmatai par šo spilgto personību un laiku, kurā viņš dzīvoja, bet arī gūt iedvesmu simtgades izstādei un pat satikties ar agrāk nezināmiem radiniekiem.

Ilze Būmane atcerējās, ka tēvs bijis "ļoti straujš, žigli strādāja", bet reizē, kā to grāmatā uzsvērusi arī Džemma Skulme, lieliski spējis uztvert un parādīt portretējamo raksturu.

Grāmatā par Grasmani runājuši Džemma Skulme, Jānis Streičs, Miks Zvirbulis, Baiba Indriksone, Olga Dreģe, Līga Liepiņa. Izstādes atklāšanā sava skolotāja "vētrainās lekcijas", viņa žiglumu ("kustējās kā tāda molekula"), mīlestību pret Liepāju, draudzību ar Teodoru Uldriķi, darbaholismu, kam nekas, arī "plostošana" nekad netraucēja, atcerējās kinorežisors Jānis Streičs.

Mākslinieks Aldis Kļaviņš un Andrejs Migla atgādināja par Grasmaņa drosmi – gan gleznās, gan savos izteikumos, ko apbrīnojuši, studenti būdami.

Ingrīda Burāne uzsvēra, ka Grasmanis ne tikai bija darbīgs, bet "viscaur viņš bija godavīrs":

"Mēs šodien šo vārdu nelietojam jeb lietojam ļoti reti, un jēdziens "godīgums" arī ir kaut kāds tāds, es pat nezinu, kāds..."

Burāne: "Grasmanis atradās brīnišķīgā paaudzē, tā bija paaudze, kas Latvijas laikā bija mācījusies Latvijas Mākslas akadēmijā, tikko beigusi, un neviens no viņiem, ar retiem izņēmumiem, neiegāja tajā saucamajā lielajā glezniecībā, tajā laikā, četrdesmitajos gados, kad tas pieprasījums bija ļoti noteikts. [..] Bet viņi izdarīja kaut ko citu, viņi uztaisīja to, ko sauc par latviešu akvareļglezniecības fenomenu – piecdesmito gadu otrajā pusē. Tas, ko var Grasmaņa kungs – man tiešām gribas saukt viņu par kungu –, ko viņš var izdarīt akvarelī, tas ir fantastiski, tas patiesībā ir ar prātu neaptverami. Eļlas glezniecībā tu vari darīt visu, tev iznāk labā, sliktāk, tu vari nokasīt nost, tu vari kaut ko "pielazēt", uzlikt citu toni, atkal viss pamainās, un viss ir kārtībā. Paskatieties uz šo liepājnieces Antas Klints portretu – tas ir vienā seansā uzlikts ar vienu otas lējienu, un tur ir raksturs, tur ir liela māksliniece, tur ir personība, un tur nav neviena vieta, kur kaut kāds bliks jeb gaismēna kristu par lielu, vai par mazu, būtu par netīru jeb šā un tā. To es saucu par godu, par profesionālo godu. Kad mākslinieks perfekti pārvalda savu amatu. Un otrs goda jēdziens – personība. Kad tu dod vārdu, tad tu esi no rīta astoņos filmēšanas laukumā, vienalga, kādi plosti ir sieti, un izdari visu, ko tu vari izdarīt savas tautas labā.

Paskatieties šo portretu galeriju – tās ir mūsu saknes, mēs uz viņiem esam izauguši, un viņi mūs baro. Bez viņiem mēs nekas neesam, un tas ir tas mūsu zelts. Grasmanis to ļoti labi apzinājās. [..]

Tā skaistāka lieta būtu, ja mēs prastu ar godu pieminēt visus savus kultūras darbiniekus, un ne tikai simtgadēs."

Izstāde apskatāma gandrīz līdz Laimdoņa Grasmaņa jubilejai (tā ir 12.maijā) – 8.maijam.