Pēdējie divi gadi lauksaimniecības nozarei bijuši zaudējumu pilni un rezultējušies brīžiem katastrofālā finanšu stāvoklī, īpaši mazajām un vidējām saimniecībām, kurās finanšu pratība un disciplīna bijusi zemā līmenī.

2022. gadā, sākoties Krievijas karam Ukrainā, visā pasaulē iestājās izejmateriālu deficīts, kas izraisīja dramatisku inflāciju un izejmateriālu, piemēram, minerālmēslu cenu pieaugumu. Lauksaimnieki, kuri noticēja publiskajā telpā izskanējušam naratīvam un pastāvošai iespējai, ka izejmateriāli turpmāk vispār varētu nebūt pieejami iegādei, spriedzes ietekmē pieņēma smagu lēmumu tos iegādāties par divkāršu cenu. Vidējam lauksaimniekam tā bija "pārmaksa" jeb riska cena pat pāris simtu tūkstošu eiro apmērā. Ticību augošām cenām vairoja arī saražotās produkcijas (graudu un rapša) biržas cenu kosmiskie rādītāji.

Pēdējie divi gadi daudziem saimniekiem ir bijusi šī kļūdainā lēmuma seku novēršanas periods. Bet,  diemžēl, šie gadi bijuši klimatiski nedraudzīgi labības audzētājiem. Spēcīgas vētras, lielgraudu krusa, ilgstošs sausums un lietavas kļuvušas par neatņemamu vasaras sastāvdaļu visā Latvijas teritorijā. Tieši tādēļ sējumu apdrošināšana ir viens no rīkiem, kas kļūst arvien aktuālāks un risku mazinošāks.

Augstāk aprakstītā situācija parāda, ka, saimniekojot bez detalizētas pašizmaksas un neesot finansiālam "tauku slānim", lauksaimnieki ir atkarīgi no graudu/rapša biržas cenas rudenī uzreiz pēc ražas novākšanas. Pēdējos divos gados cenas nav bijušas lauksaimniekiem labvēlīgas, kas rezultējās zaudējumos katra gada beigās. Situāciju vieglāku nepadara neregulārā subsīdiju izmaksas kavēšanās, kas apgrūtina naudas plūsmas plānošanu un attiecības ar kreditoriem.

Attiecības ar kreditoriem un finansētājiem vēsturiski lauksaimniecības sektoram bijušas teicamas. Daudzas bankas sevi dēvēja par lauksaimnieku finansētājiem, kas izprot nozari un piedāvā vislabākos finansēšanas noteikumus. Šobrīd situācija ir kardināli mainījusies – bankas ir zaudējušas ticību šim sektoram pēdējo gadu negatīvo rezultātu dēļ. Īpaša uzmanība tiek pievērsta individuāli katra zemnieka finanšu rādītājiem un kā tie izskatās pret reģiona vidējiem rādītājiem. Finansēti tiek labākie un drošākie saimnieki, kuri ar cipariem un aprēķiniem var pierādīt biznesa izaugsmi ilgtermiņā un samērīgu aizņemšanās līmeni.

Bankām kļūstot vēl konservatīvākām, pieaug pārējo tirgus spēlētāju – nebanku kreditēšanas sektora – nozīme. Saimniecību bilancēs piegādātāju parādi ir klasiska parādība, bet pēdējos gados tie ir pamatīgi auguši. Esot augstajam EURIBOR līmenim, kas izraisa naudas cenas pieaugumu, piegādātāji sāka piemērot dārgu cenu par parādu pagarināšanu uz nākošo sezonu/gadu, kas svārstās no 12 līdz 16% gadā. Līdz ar to lauksaimniekiem pieauga gan bankas procentu maksājumi uz EURIBOR rēķina, gan parādi piegādātājiem, kas kopā ar jau tā smago situāciju daudzas saimniecības nostādīja un joprojām nostāda uz globālās eksistēšanas jautājuma – vai turpināt cīnīties un saimniekot?

Kā alternatīvu risinājumu vēlos izcelt finanšu institūcijas ALTUM Zemes fonda īstenoto "Reversās nomas programmu", kas palīdzējusi atrisināt parādu jautājumu ļoti daudzām saimniecībām, ALTUM atpērkot lauksaimniecības zemi par adekvātu cenu un atdodot tiem to atpakaļ nomā līdz pieciem gadiem, kamēr saimniecība sakārto savu finansiālo situāciju un ir spējīga atpirkt zemi par jau iepriekš nofiksētu cenu. Pasvītroju, ka šis risinājums nav ideāls un piemērojams tikai gadījumos, kad bankās finansējumu vairs nav iespējams saņemt. Noma ir salīdzinoši dārga, bet galvenais, ka zeme paliek saimnieka apsaimniekošanā. Lai spētu to vēlāk atpirkt, ir jāmaina saimniekošanas paradumi, jāievieš finanšu disciplīna un regulāri jāseko naudas plūsmai.