Pēc Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes statistikas datiem Liepājā vārda dienu svin 4 Cecīlijas, bet neviena Cilda.

Dzimšanas dienā sveicam pasniedzēju un fotogrāfi Dainu Ģibieti.

Vai esat liepājniece? Kā jūs nonācāt Liepājā?
Bērnību esmu pavadījusi Skrundā. Atnācu uz Liepāju mācīties mākslas skolā. Meitenes nāca labs bariņš, es iestājos šūšanas – modelēšanas nodaļā.

Pastāstiet nedaudz par sevi! Kāda ir jūsu ikdienas nodarbošanās?
Tālākais ir diezgan interesanti, un savā ziņā saistīts ar manu šodienas profesiju. Es esmu pedagoģe. Kad es mācījos mākslas skolā, pēdējā kursā bija prakse. Meitenes gāja uz skolu mācīt, darboties ar bērniem. Teicu: „Es nekad nebūšu skolotāja!” un aizbraucu praksē uz Rīgu, trikotāžas fabriku „Nora”. Bet tagad es esmu pedagoģe. Tiesa, universitātē, apejot to sadaļu, kas saucas „skola”.

Tās mīlestības man ir bijušas ļoti daudz, pati pirmā – es dejošu baletu. Tas nebija tāpēc, ka es būtu no kaut kā ietekmējusies, tik daudz jau es baletu neredzēju. Man bija iekšā sajūta, ka man vajag to kustību, ritmu, mūziku. Mazam bērnam. Nu, kas Skrundā par baletu. Mamma mani veda, kur nu bija kādi pulciņi. Tēvs gan pateica: „Tu būsi par garu baletam!” Tomēr piecus gadus dejoju modernās dejas, tagad tās sauc par sporta dejām. Piedalījos arī pirmajā skolēnu republikāniskajā deju konkursā Latīņamerikas dejās.

Otra mīlestība bija tā, kas ar mākslu saistās – tērpi. Meitenes šuva tērpus. Mans funktieris bija tāds – šūšu tādu, kādu redzu. Uz ielas, mammas nopirktu vai kur citur redzētu. Bija kastīte ar lupatiņām, sēdēju un šuvu.

Vēl par sevi varu teikt, ka man nav bijis tāda mērķa, uz kuru es būtu gājusi un tiekusies sasniegt. Es vienkārši ļāvos visam, kas notiek. Stājos augstskolā – gan toreizējā Ļeņingradā, gan Rīgā. Netiku. Nu, ko – apprecējos, piedzima bērni. Pēc tam iestājos augstskolā šeit, Liepājā. Man patīk izaicinājumi, bet izrādīties nemīlu un neesmu arī ļoti, ļoti drosmīga. Bet – ja es lecu, tad lecu! Tā pirmā lekšana laikam bija tad, kad rokdarbu skolotājs prasīja, vai kāds negrib amatu savienošanas kārtībā (toreiz es nestrādāju skolā, bet gan tipogrāfijā) palīdzēt. Viss kurss klusi sēž, pēkšņi es pieceļos un saku: „Es varu!” Es taču neesmu skolotāja, es taču negribēju!

Bet, tā kā tie bija rokdarbi, tad labi, lai nu būtu. Un tā pamazām, pamazām. Otrais lēciens bija, kad pajautāju, vai nevaru universitātē iegūt štata vietu.

Vārdu sakot – ja es jūtu, ka man vajag, tad es lecu. Ja tie nebūtu rokdarbi, bet matemātika vai kas cits, tad es to nebūtu darījusi.

Kas jums savā darbā sagādā vislielāko prieku?
Šobrīd es vairāk mācu tādas teorētiskas kategorijas – kultūras vēsturi. Vismaz tādā apmērā, kā sākumā rokdarbi un mājturība vairs nav. Man patīk izaicinājumi un eksperimenti. Katru reizi citam kursam gatavojot lekcijas, es materiālus meklēju no jauna, pārskatu. Katru reizi ir kaut kas jauns, jaunas tehnoloģijas. Katru dienu jau neviens neteiks: „Bija forši!” un tamlīdzīgi. Prieks ir tad, kad es kaut kur dzirdu „Jā, toreiz bija interesanti!” Man patīk arī process, meklēšana.

Kā ir mainījies students no laika, kad jūs studējāt vai pēdējos gados?
Man šķiet, mēs bijām tādi kā biklāki, izpildīgāki. Vairāk respektējām. Tagad visi sev šķiet gudrāki, „krutāki” – arī tā var teikt. Ir brīvāki, vairāk atļaujas. Bet ir dažādi. Es cenšos pielāgoties.

Kādi vaļasprieki jums šobrīd ir aktuāli?
Ja saka, ka Liepāja ir starp ezeru un jūru, tad es esmu starp Liepāju un savu dzimto vietu Skrundu. Man ir dārziņš. Tā vienkārši, bezdarbībā būt laukā vairāk ir iespējams te, pilsētā. Tur, ja esmu laukā, tad kaut ko daru. Es vienmēr saku – ja es neko nedaru, tad es guļu.

Protams, visa veida rokdarbi. Zinu, ka visu neizdarīšu, bet vismaz kaut ko no tā. Fotogrāfija ir tas lauciņš, kas vairāk zināms. Vismaz mans vārds biežāk tiek minēts tieši saistībā ar to. Arī dejošana.

Kā jūs sākāt nodarboties ar fotografēšanu?
Sen jau. Man apkārt daudzi ir fotografējuši. Arī ģimenē. Tā nopietni – sāku fotografēt studentu darbiņus. Viņi kaut ko izveido, uzšuj... Es nolieku uz palodzes un skatos – gaismiņa tāda, gaismiņa šitāda. Sāku ar kameru „Zenit”. 2004. gadā vienā izstādes atklāšanā piegāju pie Vara Santa un teicu – gribu mācīties! Tā sāku darboties fotostudijā. Skrundā katru gadu izstādu astoņas bildes. Pašai prieks un citiem arī.

Vai jums ir kādi īpaši tuvi fotografējamie temati, vietas vai priekšmeti?
Man vispār patīk fotografēt cilvēkus. Cilvēku kustību, deju un tamlīdzīgi. Bet es vienkārši esmu pārāk kautrīga, lai uzrunātu cilvēkus, tad nu man modelīši ir manas mazmeitiņas. Sākumā, protams, fotografēju dabu, puķītes, kam nav jāuzprasās – es varu vai nevaru, drīkstu vai nedrīkstu.

Kura ir skaistākā Liepājas vieta?
Es nevaru teikt, ka mani viena vieta kaut kā īpaši uzrunātu, man patīk visa Liepāja. Es neatceros, kas un kur to ir teicis, bet patīk Liepājas apbružātība, ka viņa nav visa vienās glancēs. Man patīk skats, kas paveras, ejot pāri tiltam uz Rīgas ielas pusi – visa tā kustība līdz pat stacijai. Jūra pati par sevi. Man patīk pie jūras būt vienai.

Kas jūs pēdējā laikā ir iepriecinājis?
Dziesmu svētki. Es pirmo reizi kā dejotāja biju uz lielā laukuma. Biju kopā ar Skrundas senioru kolektīvu „Virši” – ļoti jauks kolektīvs. Iepriekš biju bijusi ar kori.

Jūsu novēlējums šodienas gaviļniekiem!
Kustēties! Mēģināt tikt pāri arī smagajam, kas reizēm nāk līdzi gadiem.