Dzimšanas dienas intervijā Liepājas teātra bijusī aktrise Maija Romaško atskatās uz šajā pilsētā pavadītajiem pieciem radošiem gadiem.

Pastāstiet nedaudz par sevi!
Es esmu optimiste, vienmēr cenšos saskatīt notiekošajā pozitīvo. Nevaru apgalvot, ka esmu ārkārtīgi jautra, drīzāk piezemēta, stabili stāvu ar kājām uz zemes. Man patīk apgūt jaunas prasmes un iegūt jaunas zināšanas.
Piemēram, esmu pagājušajā mācību gadā studējusi RSU psiholoģiju klātienē dienas nodaļā un veiksmīgi pabeidzu pirmo kursu, vienlaicīgi strādāju Rīga Radio par ētera programmas redaktoru. Bet nu esmu iestājusies studēt RSU maģistratūrā Mākslas terapiju un turpināšu papildināt savas zināšanas šajā jomā. Vēl man ir ļoti svarīga mana ģimene un attiecības ar tuvākajiem draugiem. Es ļoti augstu vērtēju atklātību un godīgumu, neciešu intrigas un nodevību; neesmu ļaunatminīga.

Kas jūs aizrauj?
Aizraut mani var jaunas idejas un vēlme pamēģināt savus spēkus, pierādīt sev un iespējams arī citiem, ka spēju sevi izaicināt un sasniegt iecerēto. Labprāt braukāju ar riteni gan ikdienā, gan izpriecas braucienos kopā ar draugiem, brīvos brīžos labprāt noskatos kādu jaunu kinofilmu.

Vai ir kāds gadījums, kas īpaši spilgti palicis atmiņā no Liepājas?
Atceros, ka bija kāds izaicinājums, kad uz Liepāju atbrauca filmēt stāstu par Liepājas teātra spoku. Man piedāvāja iejusties stāsta varones lomā, attēlojot, kā meitene ielec jūrā no ziemeļu mola, pārdzīvojot sirdsēstus. Ko es, lai arī ar diezgan lielām bailēm, bet tomēr paveicu. Trakākais bija tas, ka tobrīd bija auksts ūdens, kādi 12 grādi. Es ielecu aukstajā ūdenī, ko sava mūžā droši vien vairs nekad nedarīšu, jo tobrīd mani ūdenī drošināja un varēju paļauties, ka viss būs labi. Tas kārtējo reizi lika man pašai pārliecināties, ka mani ir diezgan viegli izaicināt. Ja man apgalvo, ka es droši vien kaut ko nespēšu, tad es noteikti centīšos pierādīt pretējo, protams, saprāta robežās.

Kura no Liepājas teātrī spēlētajām izrādēm jums bija vistuvākā?
Liepājas teātrī man ir divas mīļākās izrādes: "Medusmēnesis" Anitas Sproģes režijā un "Skapī māte tēvu kar, ak, tēvs, nabaga tēvs, viņš vairs nenāks atpakaļ" jeb, kā mēs paši viņu dēvējām, "Papiņš" Rolanda Atkočūna režijā. "Papiņš" man piedzima tikai pēdējā izrādē, kad es beidzot tā pa īstam saplūdu ar savu tēlu un guvu neaprakstāmu sajūtu, ka manis uz skatuves nebija, uz skatuves darbojās tēls ko atveidoju un dzīvoja savu neatkarīgu dzīvi. Diemžēl šo izrādi pēc viesizrādēm Lietuvā no repertuāra noņēma un mans tēls nedabūja savu dzīvi izdzīvot līdz galam. „Medusmēnesis” savukārt ļāva izjust aktiera emociju gammas krāšņākos nostūrus. Man ļoti patika mana tēla iekšēja drāma un skats uz dzīves līkločiem, kā no vieglprātīgas meičas tēls pārvar dzīves sagādātos pārsteigumus un nobriest skatītāju acu priekšā, maina dzīves vērtības.
Bet vissaviļņojošākā sajūta man radās kādā no Ziemassvētku koncertiem, kad dziedāju "Ave Maria" dziesmu. Uzveduma laika biju aizrāvusies ar notiekošo un stāstu lasīšanu, ka biju palaidusi garām brīdi, kad man pašai bija jau jābūt skatuves priekšā un jāsāk sava dziesma. Es attapos brīdī, kad sapratu, ka manas dziesmas pavadījums, jau skanēja. Es biju tik apjukusi, bet centos to neizrādīt, lai viss būtu vēl ļaunāk man kaklā, kaut kas bija ieķeries, tā ka vajadzētu klepot. Bet nu man jau ir jādzied. Es sāku dziedāt, neskatoties uz visiem apgrūtinājumiem, un dziesma skanēja. Man bija sajūta, ka ar dziesmu piepildās visi teātra kaktiņi un stūrīši, bija sajūta, ka skan ne tikai mana balss, bet kaut kas ārpus manis esošs. Šo saviļņojumu nemūžam neaizmirsīšu.

Kas Liepāju atšķir no citām vietām?
Liepāja ir savāda pilsēta. Sakumā neparko nevēlas tevi pieņemt, it īpaši, ja esi no Rīgas, bet, kad esi pieņemts, paliec liepājnieks uz mūžu. Ir savādi, ka vēl joprojām cilvēki uzskata, ka esmu liepājniece, lai arī Liepājā esmu pavadījusi tikai piecus savas dzīves gadus un, pirms atnācu strādāt uz teātri, Liepājā vispār nebiju bijusi, es esmu iedzimtā rīdziniece.
Šobrīd Liepājā dzīvo mani tuvākie draugi, patīk braukt izklaidēties Fonteinā un baudīt dabu. Liepājā es kļuvu par citu cilvēku, esmu priecīga, ka man bija šis laiks.

Kā redzat sevi pēc pieciem gadiem?
Pēc pieciem gadiem ceru vēl joprojām būt un strādāt radošajā sfērā, uzspēlēt teātri, būt Drāmas terapeits, spēt palīdzēt tiem, kam ir nepieciešama mana palīdzība.

Bez kā nav iedomājama dzimšanas diena?
Dzimšanas dienai manā izpratnē ir jābūt manai dienai, kad mani neapgrūtina dzimšanas dienas organizēšana. Es vēlos šo dienu pavadīt reizēm viena, reizēm tikai ar mīļoto vīrieti, reizēm lielā draugu pulkā. Galvenais, lai es būtu lieliska noskaņojumā, darītu jebko, ko tajā brīdī vēlos, ar mani būtu tie, kuri vēlas dalīties šīsdienas priekos. Un pats svarīgākais ir tas, ka šajā dienā vēlos pateikt paldies saviem vecākiem par to, ka es esmu. Bez viņiem manis nebūtu. Kad bērns ienāk šajā pasaulē, visi sveic vecākus, šo tradīciju es turpinu un sveicu savus vecākus manā dzimšanas dienā.

Jūsu novēlējums šodienas gaviļniekiem!
Visiem gaviļniekiem novēlu priecāties par to, ka mēs esam. Baudīt dzīves priecīgos un ne tik priecīgos brīžus. Nemūžam neapstāties pie sasniegtā un raudzīties uz priekšu, nākotnē, jo pagātne lai paliek tur, kur viņa ir, tur vairs neko nevar mainīt, bet nākotne ir cerību, veiksmes, sasniegumu, izaugsmes un mīlestības pārpilna, tur mums ir jātiecas.