Nav saistošākas lasāmvielas par dzīvi Liepājā pirms kara un kara laikā, kā nesen klajā laistā „Latviešu vidū holokausta laikā”, uzskata vēsturnieks Gunārs Silakaktiņš.

Kopš vasaras sākuma grāmatnīcās nopērkama liepājnieka, ASV dzīvojošā profesora Eduarda Andersa grāmata „Latviešu vidū holokausta laikā”, apgāds „Jumava”, R., 2011. Tā ir viena no retajām konkrētās tēmas un līdzīga atmiņu satura grāmatām, kuru izlasot, iesilst sirds un atkal šķiet, ka starp meliem, puspatiesībām un farizejisku demagogu dūksnājiem atkal ieraudzīts mirdzošs dārgakmens.
   
Eduards Anderss (pirms kara Alperovičs) jau grāmatas nosaukumā kā galveno tēmu pieteicis Liepājas ebreju ģimenes traģēdiju nacistu okupācijas laikā 1941. – 1945. gadā. Taču grāmatas saturs tālu pārsniedz virsrakstā pieteikto, un tikpat liela, saistoša daļa atvēlēta bērnības atmiņām, padomju okupācijai 1941. gadā, vācu okupācijai un asiņainajam 1941. gada decembrim, trauksmes pilnajai dzīvei līdz izbraukšanai no Liepājas 1944. gadā un bēgšanai no kara, nu jau Vāczemē.
 
Grāmatas ievadā Eduards Anders raksta: „Kad 1940. gada jūnijā Staļins brutāli sagrāba manu dzimteni – Latviju, es kā viens no daudziem latviešu patriotiem biju satraukts par šo vardarbību. 1941. gada 14. jūnijā es tik tikko izglābos no deportācijas un Sibīriju. Bet pēc dažām dienām, kad Hitlers uzbruka Padomju Savienībai un ātri izdzina Sarkano armiju no Latvijas, kļuvu par vienu no 90 000 Latvijas žīdiem, kam pēkšņi draudēja nāve. Holokausts sākās tūlīt, zīdus šāva pa desmitiem, simtiem un tūkstošiem. Tikai divi procenti pārdzīvoja nacistu okupāciju. Es esmu viens no viņiem...”
   
Kaut gan Eduards Anderss kā aculiecinieks raksta par šausmīgajiem nacistu noziegumiem un viņa pašas ģimenes traģisma pilnajiem gadiem līdz 1944. gadam Liepājā, piedzīvotais brīžiem pasniegts kā dzīvesgudrs hepenings un groteska.
   
Grāmatas „Latviešu vidū holokausta laikā” II daļa – „Latviešu darbība Otrā pasaules kara laikā”: objektīvs vērtējums, ir detalizēti salikti vēsturiski fakti un paša eksakto zinātņu profesora secinājumi. Satura apakšvirsraksti: „Slepkavas un līdzvainīgie”, „Glābēji, palīgi un citi”, „Par Hitleru vai pret Staļinu” jau norāda uz visobjektīvāko kritiskā vērtētāja attieksmi pret senajiem notikumiem Liepājā un Latvijā.
   Grāmatas noslēgumā profesors Eduards Anderss izsakās par mūsdienu ebreju diasporas brīžiem pat oficiāli proponēto – „Vai vainīga nācija”? Atbilde ieturēta profesora sarkastiskajā stilā: „Daudzi no šiem stereotipu paudējiem ir diezgan ticīgi ļaudis, bet viņi, iespējams, piemirsuši Vecās Derības stāstu par Sodomu un Gomoru. Kad Ābrams Kungam lūdzās, lai viņš nesoda abas grēcīgās pilsētas, Kungs tam piekrita ar noteikumu, ka Ābramam to iedzīvotāju vidū jāatrod desmit taisnīgi cilvēki. Ābrams to nespēja izdarīt un, abas pilsētas tika iznīcinātas. Šo pilsētu kopējais iedzīvotāju skaits varētu būt bijis ne lielāks par 1000*, tātad Tā Kunga prasība bija tikai 1 % taisnīgu cilvēku. No liecībām šīs nodaļas sākumā var spriest, ka Otrā pasaules kara laikā krietni vien vairāk kā puse latviešu bija krietni ļaudis, tātad daudzkārt vairāk pārsniedza Tā Kunga kvotu”.

Eduarda Andersa grāmata „Latviešu vidū holokausta laikā” Liepājā nopērkama „Jumavas”, „Jāņa Rozes” vai „Valtera un Rappas” grāmatnīcās.

*(http://www.accuracyingennesis.com/sodom.html)