ka šajā sakarā nav gluži dūmu bez uguns .… Visticamāk - bērns kaut ko savam vecumam pilnīgi neatbilstošu ir redzējis vai nu reālajā dzīvē vai arī kādā ekrānā, un diemžēl mūsu laikā ir ļoti daudz sliktu piemēru kā publiskajā telpā, tā ģimenēs…. Milzu problēma ir arī tā, ka vecāki pārāk maz saturīgi nodarbojas ar saviem bērniem - lasa priekšā grāmatas, pārrunā izlasīto, klausās labu mūziku, skatās bērna vecumam atbilstošu kino un apspriež filmas varoņu rīcību un tās sekas, kopā iet pastaigās, iepazīst dabu un norises tajā utt. Ja bērnam jau no teju gada vecuma, lai netraucētu vecākiem dzīvot savu ‘’ļoti svarīgo’’ dzīvi, vienkārši ‘’iegrūž’’ rokās telefonu, tad sekas ir tādas, kādas tās ir, jo virtuālajā vidē dažāda veida perversijas ir viena skāriena attālumā, kā arī viss, ko bērns redz un dzird sev apkārt vidē, kurā uzturas, veido viņa pieredzi un izpratni. Gan skolās, gan bērnudārzos bērni ierodas ar to ‘’bagāžu’’, kādu saņēmuši mājās, nekas no gaisa nekrīt, un tad, protams, katrs savas sagrābstītās ‘’gudrības’’ mēģina demonstrēt, nesaprotot un nespējot savā bērna prātā īsti novērtēt, kas ir vai nav labi, piedienīgi utt., bet pedagogiem ir jākontrolē šie procesi, jāmeklē risinājumi, un tas ne vienmēr ir vienkārši. Arī šajā gadījumā kaut kā pietrūka - pieredzes, zināšanu, arī, protams, komunikācijas ar vecākiem….. Šeit ir, par ko padomāt, abām pusēm.