No 23. marta visā Latvijā skatāma programmas "Latvijas filmas Latvijas simtgadei" dokumentālā filma "Turpinājums", ko 27.martā divos seansos "Lielajā dzintarā" noskatījās arī 553 liepājnieku.

Vakara seansā zālē bija pulcējusies dažāda publika, bet ļoti daudz bija redzamas tieši jaunas ģimenes ar bērniem. Ne velti, jo arī filmas galvenie varoņi ir pieci bērni no dažādiem Latvijas novadiem – neviena gan no Liepājas puses –, kas sasnieguši skolas vecumu.

Pirms seansa publikai bija iespēja tikties ar Latvijas kino leģendu, filmas režisoru Ivaru Selecki (nesen Seleckis viesojās arī Liepājas muzejā, filmu vakarā "Profesija: zvejnieks" – irliepaja.lv), kurš pastāstīja par filmas priekšvēsturi un tapšanu.

"Studija "Mistrus Media" piedāvāja ideju, kas šķita interesanta," atzina režisors.

"Būtu jauki, ja varētu uzfilmēt paaudzi, kura uzaug neatkarīgā Latvijā, jo visos laikos nevienai paaudzei nav izdevies izaugt tā, lai būtu savā valstī".

Taču viena lieta ir nolemt – nu, tad sākam, bet otra – atrast filmas varoņus. Turklāt, kā atzina režisors, līdz šim viņš ar bērniem nebija strādājis.

"Un, ja vēl atceras, ka es pats skolā pirmā klasē gāju pirms 75 gadiem..."

Tomēr filmas varoņu meklējumu process sācies: "Bērnu ir daudz, bērni ir interesanti, bērni ir dažādi..."

Vispirms filmas veidotāji ar bērniem runājuši, tad "ar kameru izbraucām cauri", un pēc dubultas atlases palikuši pie pieciem filmas varoņiem. Kāpēc tieši šie pieci? Tāpēc, ka režisora iekšējā balss teikusi, ka šajos bērnos kaut kas ir, bet pats galvenais – ar viņiem izdevies nodibināt kontaktu.

Lai visus piecus safilmētu 1.septembrī un arī vēlāk, liecību saņemšanas dienā, vienlaikus strādājušas piecas kameras. Pa starpu, regulāri braukājot pie visiem pieciem, ar vienu kameru filmēts "absolūti viss, jo nezinājām, kas derēs, kas nederēs".

Deviņu mēnešu garumā – no 2015.gada septembra līdz 2016.gada maijam – safilmēts daudz, simts stundas, no kurām bija jāatlasa un jāsamontē derīgais. Arī pēc atlases filmas garums – divarpus stundas – licies pārāk liels. Rezultātā filma saīsināta līdz 90 minūtēm un tajā palikuši tikai bērni, kurus reizumis aiz kadra iztaujā režisors, bet vecāki parādās tikai epizodiski.

Jautāts, ar ko, viņaprāt, filma ir nozīmīga Latvijas simtgades gadā, Seleckis atbildēja: "Mēs sniedzam ieskatu šajā laikmetā, šajā brīdī – kas ar mums notiek."

No visām jubilejas gada filmām "Turpinājums", pēc režisora sacītā, ir vienīgā, kas ataino reālo šodienas Latvijas dzīvi. Filmas varoņiem nekas īpaši nav likts darīt, vienīgi pajautāti daži jautājumi un filmēta viņu ikdiena.

Viena no režisora atziņām, kas iemantota filmēšanas gaitā: vispareizāk ar bērniem runāt kā ar pieaugušiem cilvēkiem, tad viņi tāpat arī atbild.

Režisors augstu vērtēja gan savas filmas varoņu attīstību – "pēc pusgada viņiem jau bija stāja, viņi domāja, viņi bija pašapzinīgi", gan viņu spriestspēju, atzīstot, ka "bērni ir gudrāki, nekā var iedomāties..." Satiekot viņus filmas pirmizrādē, režisors atklājis, ka tie atkal ir "citi bērni, pieņēmušies prātā un gudrībā".

Skatītāji jautāja gan par to, kāpēc filmai šāds nosaukums ("Tas radās studijas "Mistrus Media" dzīlēs..."), gan, protams, vēlējās zināt, vai "Turpinājumam" būs turpinājums, ko režisors solīt nevarēja, bet atzina, ka arī pats ļoti vēlētos zināt, kāds būs filmas varoņu izvēlētais dzīves ceļš, kādi viņi izaugs, kāds būs viņu turpmākais liktenis šajā "sarežģītajā un nopietnajā gadsimtā".

"Turpinājumam ir jābūt, jo sākums ir labs."

Filmai paredzēta arī starptautiska pirmizrāde – 15. aprīlī Šveices pilsētā Nionā, kinofestivālā "Visions du Réel".

Uzziņa
Ivars Seleckis (1934) ir viens no Latvijas dokumentālā kino klasiķiem, leģendārās Rīgas poētiskā dokumentālā kino skolas pamatlicējiem. Ieguvis pārtikas tehnologa izglītību, taču jau 1958. gadā sācis strādāt Rīgas kinostudijā par operatora asistentu un 1966. gadā ieguvis kinooperatora izglītību Maskavas kinoinstitūtā, bet 1968. gadā debitējis kā dokumentālā kino režisors. Liela daļa no Ivara Selecka veidotajām filmām pieskaitāma Latvijas kinovēstures zelta fondam, viņa filma Šķērsiela (1988) saņēmusi trīs prestižākās dokumentālā kino balvas pasaulē, bet Seleckis turpina filmēt arī 80 gadu vecumā, lai gan tieši jubilejas gadā jau saņēmis Nacionālā filmu festivāla Lielais Kristaps balvu par mūža ieguldījumu kinomākslā.

(Avots: Nacionālais Kino centrs)