Piektdien, 5.decembrī, Liepājas teātrī paredzēta pirmizrāde iestudējumam "1984" pēc Džordža Orvela pazīstamā romāna ar tādu pašu nosaukumu.

Piedāvājam īsu sarunu ar iestudējuma režisori Lauru Grozu-Ķiberi pirms viena no pēdējiem mēģinājumiem.

Kā jūsu uzmanības lokā nokļuva tieši Orvela "1984", literārais darbs, kas sarakstīts tik sen – 1948.gadā?
Pats Orvels... To jau, man liekas, visi kaut kad... Ir kaut kāds posms dzīvē – pusaudža gadi, dažiem varbūt vēlāk, dažiem vēl vēlāk, dažiem varbūt nekad, bet Orvels ir tas autors, ar ko, šķiet, vairāk vai mazāk visi ir iepazinušies. Es runāju par to auditoriju, kas nāk uz teātri...

Nu varbūt es idealizēju... Katrā ziņā, kad es aktieriem liku izlasīt, tad liela daļa man teica – kāpēc man jālasa, es taču to jau esmu izlasījis!

Bet tomēr – kā radās doma, ka tieši to tagad vajag?
Pie manis vienkārši nonāk kaut kādas lietas... Nezinu, kāpēc... Ieraudzīju, ka Roberts Aiks un Dankans Makmillans ir uztaisījuši dramatizējumu, to iestudēja Londonā 2013.gada pavasarī. Apskatījos, ka bija ļoti labas recenzijas, un tieši šis dramatizējums bija uzteikts kā ļoti veiksmīgs. Kad pati izlasīju, sapratu, ka varbūt tas ir no tāda „vidējā brita” viedokļa skatoties, taču es pati nebūtu spējīga šo romānu dramatizēt. Ja ir lineārs stāstījums, ko tu vari vienkārši attīrīt no liekā... Bet šeit to ideju iznest man būtu grūti, manī droši vien cīnītos režisors ar dramatizētāju.

Aiks un Makmillans piedāvāja savu versiju, kas mani arī ne līdz galam apmierināja, un esmu to papildinājusi ar vēl kaut ko no Orvela. Man likās, ka ļoti daudzas lietas palikušas ārpusē, un es viņas vilku iekšā, tad atkal secināju, ka visu nevaru ievilkt, bet visu gribas... Cīnījos ļoti, kaut kādai pašcenzūrai ir jābūt.

Dotajā brīdī mani interesē tikai viens – vai cilvēks, kurš nav lasījis Orvelu, sapratīs, kas tur notiek. Pats stāsts ir ļoti subjektīvs un rāda kaut kādu alternatīvu realitāti, ko Orvels literatūrā ļoti krāšņi apraksta, izskaidro un paskaidro. Teātrī man un aktieriem ar to jānodarbojas, un es nezinu, vai esam spējuši novadīt šo informāciju ar teātra izteiksmes līdzekļiem. Ceru, ka jā. Ceru vispirms, ka cilvēki sapratīs, un otrā cerība ir, ka idejas, ko Orvels piedāvā, viņos arī kaut ko atstās.

Kura no Orvela piedāvātajām idejām jums šķiet vissvarīgākā?
Divas tēmas, ko es šajā izrādē risinu, ir apskatīt un mēģināt izslēgt dubultdomāšanas procesu, par ko runā Orvels, un brīvības jautājums.

Dubultdomāšana ir spēja vienlaicīgi paturēt divas pretrunīgas pārliecības un abas atzīt par patiesām jeb runāt apzinātus melus un patiesi tiem ticēt. Orvels kā cilvēks nespēja samierināties ar liekulību, kas valdīja sabiedrībā, un šķirisko nevienlīdzību, tāpēc viņam ir būtiska tēma, kas ietver šo melu propagandu, arī šo melu apkalpošanu, ko mēs nereti darām, nespēdami noformulēt savu viedokli, vispār nedomājot, neuzņemoties atbildību par savām domām un darbiem.

Otrs, kas man liekas būtisks, ir brīvības jautājums. Kad cilvēkam ir jāizvēlas starp laimi un brīvību, lielākai daļai cilvēku laime šķiet svarīgāka par brīvību. Mums varbūt liekas, ka viens no šiem jēdzieniem ietver otru, bet īstenībā tā nav. Laime, ko lielākā daļa izvēlas kā kaut ko stacionāru, īstenībā ir regresīvs stāvoklis. Laimes stāvoklis tevi nemobilizē, neattīsta. Tāpēc brīvība Orvelam ir svarīgāka par šo laimes stāvokli, kas ir kalpošana savām iegribām, savām vēlmēm.

Vai jūs neumulsina skaitlis "1984". Kad Orvels rakstīja savu romānu, tā bija patāla nākotne. Mums tā ir pagātne...
Tas ir nosacīti! Esmu par to domājusi – gandrīz visiem 1984. ir tuvāka vai tālāka pagātne, kam esam gājuši cauri un varam salīdzināt, vai tā bija vai ne. Taču tā ir abstrakcija, un mēs arī diezgan ātri informējam skatītāju, ka nav obligāti jābūt 1984., jo sistēmā, kurā dzīvo Vinstons Smits, un tas ir arī paša Orvela teksts, nekādi nevarēja precīzi noteikt gada skaitli, nekļūdoties par gadu vai diviem, un tas tikpat labi var būt arī 2014. vai 2054.gads. Darbības vieta un laiks ir diezgan nenoteikti, viss notiek kaut kādā nākotnes pasaulē. Es teiktu, ka latviešu teātrī šis futūristiskais žanrs ir diezgan nepopulārs.

Vai šajā iestudējumā aktieriem esat devusi tikpat grūtus uzdevumus kā "Piafā"?
Jā, Egonam (Dombrovskim – S.P.) tas noteikti nav viegls uzdevums, bet, man liekas, nu jau viņš ir pilnīgs Vinstons Smits. Man arī šķiet viņam pašam tas ir ļoti interesanti un svētīgi. Nebiju ar Egonu iepriekš strādājusi, un viņš mani pārsteidza. Vislabākajā nozīmē. Bet man ir būtisks arī ansamblis. Tas ir neapzināti, bet tā kompozīcija veidojas tā, ka ir šis galvenais protagonists un ir ansamblis. Man ir būtiski identificēties ar galveno varoni, vienalga, vai tā ir sieviete vai vīrietis – „Piafā” tā bija sieveiete, šeit tas ir vīrietis –, jo caur viņu es, kā režisore, nesu savu vēstījumu. Ansamblis man ir nevis no atsevišķām vienībām sastāvoša kopa, bet ansamblis šā vārda īstākajā nozīmē, kas, savstarpēji mijiedarboties, dod pretspēku galvenajam protagonistam.

Šajā ziņā šis iestudējums ir līdzīgs ”Piafai”.

Kas tas būs, kādu pasauli ieraudzīs "1984" skatītāji, atveroties priekškaram?
Nebūs priekškara. Tā ir tāda pasaule, kas ir vai nu mūsu pagātne vai nākotne, vai kaut kāda paralēlā realitāte ar skaidri nolasāmām analoģijām mūsu dzīvē. Tāda lego pasaule. Pasaule, kurā viss it kā ir kārtībā. It kā...

Un šo pasauli ar jums un aktieriem kopā veidojuši...
Šajā gadījumā man ļoti būtiski bija, lai visi izrādes komponenti ir ļoti spēcīgi, tāpēc ar mani kopā strādā ļoti labi mākslinieki – scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis, kostīmu māksliniece Ilze Vītoliņa, komponists Kārlis Auzāns, horeogrāfe Liene Grava, videomākslinieks Andris Vētra, gaismu mākslinieks Mārtiņš Feldmanis.

Varu būt laimīga, ka man ir iespēja strādāt ar tādiem cilvēkiem.