Otrdien, 26.jūlijā, mūžībā aizgājusi aktrise, dramaturģe, literāte, Liepājas teātra kādreizējā muzikālās daļas vadītāja Aivara Ozola dzīvesbiedre Valentīna Ozola (1941).

Režisors Andrejs Migla par viņu stāsta: "Valentīna bija Sibīrijas bērns, dzimusi Baškīrijā. Pie režisora Nikolaja Mūrnieka viņa spēlēja zēnu lomas." Ozolas labākās lomas Migla atceras izrādēs "Savu lodi nedzird", "Atvadas jūnijā", "Spartaks", "Stikla zvērnīca".

Kā teikts "Liepājnieku biogrāfiskajā vārdnīcā", Valentīna Ozola bija precējusies ar Rucavā dzimušo Aivaru Pirkuli, Liepājas teātra muzikālo vadītāju desmit gadu garumā, kurš pēc laulībām pieņēma sievas uzvārdu – Ozols. Vēlāk Ozols kļuva par Latvijas televīzijas skaņu režisoru, bet Valentīna Ozola strādāja gan par pedagoģi Kultūras darbinieku tehnikumā, gan rakstīja lugas un romānus, viens no kuriem, "Rūņciem būšan un nebūšans", laists klajā AS "Lauku Avīze" izdevniecībā.

Valentīna Ozola par sevi rakstīja: "Rūjiena ir mana galvaspilsēta. Tur es sāku iet skolā. [..]

Jau bērnībā sapratu, ka zinu maz, un velniņš dīdīja iet "uz visu banku". Pirmais bija Rīgas kultūras un izglītības tehnikums. Tur varēja apgūt gandrīz visas humanitārās ievirzes specialitātes. RKDT beigušie strādāja kinostudijā, vadīja orķestrus, dejoja, spēlēja teātri un darbojās bibliotekās. [..] Šodien pastāv Kultūras akadēmija, bet nav ne kultūras, ne akadēmiskās izglītības. Nu jau stabili sevi pieteic tirgus ar sliktas gaumes preci.

Mani tālākie zig – zagu ceļi bija vien vienīgi sevis bagātināšanās ceļi. Jo vairāk uzzini, jo pārliecinies, cik maz tu zini. Liepājas teātris ar saviem cilvēkiem manu tukšo mucu piepildīja gandrīz līdz „lūpai". Pa vidu saņēmos nokļūt Valsts teātra institūtā Maskavā. Tā ir prātam neaptverama metropole ar visu, ko vien var redzēt un dzirdēt. Pirmajam vidiņam vēl pa vidiņu paspēju apprecēties ar mūziķi Aivaru. Lai arī pati šuvu balto kleitiņu un mazu plīvurīti, lai arī baltās kurpes bija aizlienētas, tomēr vēl joprojām tradicionāli nemoderni esam kopā 45 gadus.

Maskava man deva izpratni, cik un ko es varu teātrī pavilkt Tāpēc pēc 14 darba gadiem teātrī metos uz pasniedzējas profesiju un atkal nokļuvu savā vecajā tehnikumā. [..]

Un atkal braucu skoloties, jau pamatīgi pētīt dramaturģiju kā literatūras žanru. Šoreiz ceļš veda uz Leņingradas teātra un kino institūtu.

[..] Es zinu, ka neesmu stipra rakstītāja, neesmu spēcīga dramaturģe, bet pamēģināt taču var, vai ne? Tā nu it kā aiz nedarīšanas, ar 12 ludziņām kļuvu par Dramaturģijas ģildes saimes locekli. Šad tad izmēģinu roku vienkārši aprakstoši stāstošā prozā, kur balstos uz mūsdienu cilvēku priekiem, bēdām, ķibelēm, bailēm un cerībām.

Kaut gan dzīvoju Rīgā, taču uzskatu to par lielu komunālo dzīvokļu mitināšanās vietu. Man Rīga nepatīk un tas ir arī viss."