Piektdien un sestdien, 18. un 19. martā, Liepājas teātrī pirmizrādi piedzīvos vērienīgs jauniestudējums – Gaja Bolrona luga "Vairāk par dzīvi", kuras pamatā ir Viljama Somerseta Moema romāns "Teātris".

Izrādi veido režisore Laura Groza, bet oriģinālmūzikas autors ir komponists Kārlis Auzāns, kuram ir vērā ņemama sadarbības vēsture ar Liepājas teātri un kuru Groza aicinājusi savā komandā arī visos savos iepriekšējos iestudējumos Liepājā – 2017. gadā Kārlis Auzāns rakstījis mūziku Henrika Ibsena lugas "Heda Gablere" iestudējumam, 2016. gadā – Annas Zīgleres "51. fotogrāfija" un Bernarda Pomeransa "Ziloņcilvēks", 2014. gadā – Džordža Orvela "1984, bet sadarbība ar Liepājas teātri aizsākusies 2013. gadā, kad iestudējumā "Piafa" bez Edīte Piafas dziesmām skanēja arī Kārļa Auzāna rakstītā mūzika.

Ir vēl kāda izrāde, ko 2016. gadā Liepājā iestudēja krievu režisors Aleksejs Girba – "Vecās dāmas vizīte", arī tai muzikālo noformējumu veidojis Kārlis Auzāns.

Portāls irliepaja.lv pirmizrādes gaidās aicināja komponistu uz sarunu.

Kādas ir jūsu attiecības ar Liepāju?
Saistība ar Liepāju bijusi diezgan ilga un cieša – uz Liepāju braukts no senseniem laikiem, spēlēti koncerti. Diezgan daudz mūzikas arī izrādēm sarakstīts, līdz ar to arī diezgan daudz laika ir pavadīts Liepājā. Arī teātrī. Iepazīti aktieri, jaunie aktieri, kas vairs nav jaunie aktieri (smejas). Iepazītas katra muzikālās kvalitātes, un kopējā mehānismā tu jau redzi, kādas ir tās puses, ko var izmantot vēl labāk. Jau izrādē "1984" aktieri dziedāja, bija atsevišķi numuri, ne tikai pavadošā mūzika.

Kurām Liepājas teātra izrādēm esat rakstījis oriģinālmūziku?
Visām! Arī "Piafai" ir desmit dziesmas, ko esmu aranžējis, bet visa pārējā mūzika, kas skan izrādē, ir mana.

Kad un kā sākās jūsu sadarbība ar režisori Lauru Grozu?
Pirmā lielā kopīgā izrāde bija "Piafa". Gandrīz pirms desmit gadiem. Bet vispār

pirmo reizi mūziku teātrim uzrakstīju 2012. gadā Lilitas Ozoliņas jubilejas izrādei "Mēdeja. Teātris"

Dailes Mazajā zālē, arī pats visu izrādes laiku biju uz skatuves – kā mūziķis. Faktiski partitūra radās mēģinājumu procesā. Arī tā bija Lauras izrāde. Bet vēl pirms tam diezgan labi Dailē nospēlējām arī mana radinieka komponista Andra Vilcāna rokoperu "Drakula", spēlēju ģitāru un čellu. Pēc Lilitas Ozoliņas jubilejas izrādes jau aizgāja lielie darbi.

"Teātris" mēģinājumā. Armanda Kaušeļa foto.

Laura mani dziļi ievilka teātrī.  Kopš tā laika Dailē ir daudzas izrādes taisītas.

Liepājā arī līdz šim piecas lielas izrādes, kurās esat strādājuši kopā. Vai labi saprotaties?
Īstenībā, laikam tāpēc, ka mēs saprotamies, mums arī patīk strādāt kopā. Laurai ir tāda īpašība, kas, manuprāt, piemīt ļoti labiem pedagogiem – viņai ir kaut kāda iekšēja izjūta, kā paskaidrot savas nepieciešamības. Nevis muzikāli, tehniski, bet cilvēciski. Kas vajadzīgs, lai mūzika strādātu. Viņa spēj to noformulēt tā, ka es saprotu un varu atbildēt ar mūziku. Tas ir dialogs. Nekad gan nav tā, ka saprotamies uzreiz, ir jāpaiet laiciņam.

Ko tas prasa – ietērpt kādu izrādi skaņās?
Es rakstu arī ļoti daudz mūzikas kino, bet teātrī ir savādāk. Tev ir tikai lugas materiāls, teksts, bet tu nezini ne kā izskatīsies aktieri, ne kādas būs dekorācijas, dažreiz pat, kas spēlēs. Tu zini tikai stāstu, un tev tas jāvizualizē, jārada sava fantāzija, un tad tā jāietērpj mūzikā, mēģinot trāpīt režisora iecerētajā.

Kino ir citādi. Parasti ir jau daudz nofilmēts, un, kaut arī filma nav samontēta, tu redzi diezgan skaidri, kādi ir spēles noteikumi, ritms.

Kad sākāt strādāt pie "Vairāk par dzīvi" mūzikas?
Pagājušajā vasarā. Šis tomēr ir apjomīgākais darbs, kāds man līdz šim ir bijis. Septiņpadsmit dziesmas ar simfoniskā orķestra pavadījumu un papildus vēl instrumentālās mūzikas fragmenti. Tekstus rakstīja Inese Zandere, un to ritms un specifiskā skaņa ļoti ietekmēja muzikālo materiālu, bet teksti nebija uzreiz visi, tikai daži pirmie. Lai iedarbinātu fantāziju un saprastu, kā tas viss kopā varētu izskatīties un izklausīties, bija ļoti daudz jādiskutē, jāmeklē tā stilistika, kurā turēties, un jāatrod visas izrādes koncepts.

Ne jau uzreiz viss sanāca. Un bija vairāki skaņdarbi, kurus Laura vienkārši nepieņēma, bija jādomā cits risinājums.

Bet Simfoniskais orķestris dzīvajā izpildījumā izrādē ir tāds retums un tāda milzīga iespēja, ka nācās iespringt. Repertuāra izrāde ar orķestri ir kaut kas ļoti sevišķs. Pat ārzemēs ļoti reti kaut kas tāds notiek.

Vai iepriekš jums bijusi saskare ar lielu orķestri?
Ir bijusi, bet fragmentāri. Esmu rakstījis 80 čellu ansamblim, bet simfoniskajam orķestrim vairāk kino mūzikā. Kaut vai pēdējais – "Emīlija. Latvijas preses karaliene" – tur jau orķestrāli rakstīju mūziku.

"Vairāk par dzīvi" man ir iespēja izmantot lielo orķestra sastāvu ar dažādiem instrumentiem. Daudzus no mūziķiem Liepājā pazīstu, vairāk vai mazāk zinu viņu kvalitātes, un izmantoju to. Kad atnāca uz pirmo mēģinājumu, tad vēl nezināja, kas viņus sagaida, bet

jau otrajā mēģinājumā varēja redzēt, ka ir parādījies kaut kāds entuziasms to visu izpildīt tā, kā iecerēts.

Tas mani ļoti priecē. Jo tas tomēr ir ļoti svarīgi, ka mūziķis ir ieinteresēts labā un pareizā izpildījumā. Muzikāli tas noteikti ir izaicinošs darbs orķestrim.

Arī aktieriem tas būs izaicinājums, jo ir arī ļoti daudz kustību – Lienes Gravas horeogrāfija ir pamatīga.

Kas būs pie diriģenta pults?
Reinis Lapa ir tas, kurš saturēs kopā gandrīz 50 aktierus un mūziķus. "Lielajā dzintarā" esam izgājuši tehnisko mēģinājumu posmu – izdziedājuši, izspēlējuši, sapratuši, kas jādara, un tagad jau tas tiek likts teātra sienās.

Visi dziedošie aktieri jau pagājušajā gadā tika "nointervēti", vokālā pedagoģe Ieva Dreimane palīdzēja saprast, kas ko var, jo katra aktiera balsij ir sava specifika.

Vai Liepājas aktieru vidū ir arī tādi, kurus varētu saukt par dziedātājiem?
Tā pati Agnese Jēkabsone, lai arī šajā izrādē viņa nepiedalās. Es teiktu, ka viņa ir dziedātāja. Everita Pjata ir dziedātāja.

Un jaunie?
Jaunie ir tās "svaigās asinis", kas gan fiziski, gan muzikāli daudz darīs izrādē. Viņiem kā tādam motoram, kas uztur jauneklīgo enerģiju, ir ļoti liela loma izrādē.

Esat vērojis mēģinājumus – kas tas, jūsuprāt, būs, ko skatītāji redzēs?
Vienā vārdā es teiktu, ka tas būs tāds milzīgas cilvēciskas enerģijas sprādziens.

Tas viss ir daudz un liels, un ārkārtīgi piesātināts. Vairāk par dzīvi.

Tā būs izrāde, koncerts, deja. Viss kopā. Tajā pašā laikā piepildīts ar cilvēcisko enerģiju.

Vai filma "Teātris" ir kaut kā ietekmējusi šo izrādi?
Nav. Viss ir absolūta jaunrade.

Kurš no jūsu kopdarbiem Liepājas teātrī vairāk iespiedies atmiņā?
"Piafa" bija ļoti tuva. Tas pats "1984" – gribējās, lai izrāde iznestu šo ideju, kas ir Orvela stāstā, padarītu to svarīgu un īpašu. Daudz rakstīju, nežēloju sevi. Pēc tam jau "Heda Gablere", un "Ziloņcilvēks" bija ļoti mīļa izrāde. Vēlāk man pat lūdza atļauju, lai "Ziloņcilvēka" mūziku varētu izmantot kaut kādiem ārzemju raidījumiem.

Tas nozīmē, ka teātra mūzika reizēm dzīvo arī ārpus teātra sienām?
Viennozīmīgi. Ir skaņdarbi, kas iegājušies arī dzīvajā izpildījumā. Diezgan pastāvīgi arī "Melo-M" repertuārā spēlējam mūziku no "1984". Un man patīk ielikt teātra mūziku iTunes vai Spotify, lai ir publiski un dzīvo savu dzīvi, lai nepazūd kaut kādā nekurienē. Bet reizēm nav laika to izdarīt, un, ja tu pats nepieskati, tā pazūd.

Kam veltāt vairāk laika un uzmanības – teātra un kino mūzikai vai savām koncertprogrammām?
Kādreiz koncertdzīve bija ikdiena. Ar pandēmijas sākumu es teiktu, ka teātra un kinomūzika ir kļuvusi par manu profesionālo pamatlietu. Kino mūziku rakstu nonstopā nu jau gadus divpadsmit, un tiešām tie darbi nāk viens aiz otra. Šobrīd arī man priekšā ir kādi četri projekti kino.

Kur var ņemt tik daudz iedvesmas?
Iedvesma nav problēma. Cilvēki ir iedvesma. Cilvēki, ar kuriem tu strādā. Vai, kam tu strādā. Es jau nerakstu mūziku sev, rakstu cilvēkiem.

Rakstu primāri ne jau tāpēc, lai man par to samaksā, bet tām ausīm, kas klausās.

Lai tas kādam būtu vajadzīgs. Lai kādam tas interesētu. Un lai kādam no tā būtu prieks, emocijas.

Kādi ir jaunākie projekti?
Tikko pabeidzu mūziku Ivara Selecka dokumentālajai filmai par Latvijas zemniekiem. Nākamnedēļ būs pirmizrāde ļoti jaukai "Avārijas brigādes" leļļu filmai "Dusmu kule" par kosmosa huligāniem. Ir dažas filmas, kas jau uztaisītas, bet vēl gaida savu iznācienu, piemēram, "Ziemassvētki džungļos", kas Igaunijā jau ir palaista un pagājušajā gadā bija skatītākā filma.  Latvijā vēl nav, jo bērnus nelaida uz kinoteātriem. Cerams, ja viss būs kārtībā, tad nākamziem to rādīs Latvijas kinoteātros.

Tā ir ļoti liela filma ar latviešu aktieriem, ko igauņu režisors Jāks Kilmi filmēja Indonēzijā.

Ar viņu esam uztaisījuši vēl vienu filmu, kas gaida savu iznākšanu.

Šobrīd ar Elitu Kļaviņu strādājam pie viņas dokumentālās filmas. Rakstu vairākus projektus Norvēģijas televīzijai – gan animācijas filmai, gan seriāliem. Vakar bija saruna ar Poliju par vienu filmas projektu.

Kur šis radošais process notiek?

Rīgā man ir liela studija, tur arī strādāju.

Vai bez mūzikas vēl kam atliek laika?
Laikam tas, kur es starp darbiem smeļu kaut kādu enerģiju, kas ļauj atslēgties mazliet no darbiem, par kuriem ir daudz jādomā, ir ceļošana.

Man patīk ceļot, man patīk dažādi cilvēki, dažādas asinis.

Pasaule ir krāšņa un interesanta. Tas arī papildina manu pieredzi. Tagad gan ir mazliet sarežģīti – jāmēģina saprast, kur var aizbraukt un no kurienes var atbraukt atpakaļ (smejas). Janvārī izdevās izrauties līdz Meksikai.

Kad Liepājā atkal dzirdēsim kādu no "Melo-M" koncertiem?
Pašlaik visu to dīvaino noteikumu dēļ ir sarežģīti kaut ko precīzi prognozēt. Mēģināju paskatīties, kad ir brīvi datumi "Pūt, vējiņos!". Vasara jau tur ir diezgan pilna. Jāskatās, kur "Melo-M" var iespraukties.