Žurnāla "ir" teātra kritiķe Zane Radzobe jaunākajāžurnāla numurā izvērtējusi Liepājas teātra iestudējumu "Paradīze" un Goda teātra izrādi "Dērbijas vergi".

Izbraukums uz Liepājas teātri vainagojās ar negaidītām pārdomām. Šī nebūs recenzija. Gan tāpēc, ka stāsta par divām kategorijā neapvienojamām izrādēm: Dž.Dž. Džilindžera Liepājas teātrī iestudēto Ļubovas Gruzinovas lugu "Paradīze", gandrīz trīs stundu garu iestudējumu par Bībeles tēmām, un mazbudžeta darbu neatkarīgajā Goda teātrī – režisora Viestura Roziņa veidotajiem Dērbijas vergiem pēc dramaturģes Ludmilas Judinas apkopota autobiogrāfiska materiāla par latviešu viesstrādnieku piedzīvojumiem Anglijā. Bet galvenokārt tāpēc, ka, lai pateiktu: viena no izrādēm ir laba, bet otra – vāja, nevajag žurnāla atvērumu. Tomēr abas lika aizdomāties.

Sākšu ar patīkamo – "Dērbijas vergiem", kas Rīgā būs skatāma maijā liepājnieku viesizrāžu laikā. Goda teātrī spēlē Liepājas teātra aktieri, šajā gadījumā – Anete Berķe un Kaspars Kārkliņš. Spēlē labi, burtiski centimetru no skatītājiem mākslinieka Vara Siliņa iekārtotā telpā (divi aizslietņi bāra telpā kalpo par kulisēm, galds atveido klintis, istabiņas šaurību vai džakuzi), ļaujot priecāties par absolūtu pārmiesošanās spēju. Noslēpties nav kur, redzama katra mīmikas mikrogrumbiņa, un – viss strādā nevainojami. Par režiju nerunāšu ne tāpēc, ka Roziņš būtu slikti izdarījis darbu, bet tāpēc, ka šādi neatkarīgie iestudējumi visā pasaulē izskatās kā viena mākslinieka veidoti.

Taču luga ir īpaša. Kā rakstījuši izrādes autori, tas ir biedinājuma stāsts, ka «var būt arī tā» – Lielbritānija nav Leiputrija, kur pirmo miljonu iespējams nopelnīt vasaras laikā. Ņemot vērā, ka Latvijas teātrim vajadzēja importēt režisoru Oskaru Koršunovu, lai sāktu vispār runāt par emigrāciju (izrāde "Izraidītie" Dailes teātrī), "Dērbijas vergi" ir notikums. Berķe un Kārkliņš, identificējoties ar saviem varoņiem, citu pēc citas atklāj Anglijas nebūšanas, vēstot, cik briesmīga zeme tā ir. Varoņi ir patīkami, emocionāli, silti. Un tu, no sirds juzdams viņiem līdzi, domā – cik šokējoša ir mūsu cilvēku, nezinu, kā to nosaukt... vientiesība, vainojot likteni pašsaprotamajā. Jo īstenībā nenotiek nekas slikts, jauniešiem pat veicas. Stāsts nav par izmisumu, kas piespiež pamest mājas, profesiju... Stāsts ir par cilvēkiem, kas «aplauzušies» vieglas naudas meklējumos un acīmredzot no sirds tic, ka dzīve visu pasniegs uz paplātes. Un apvainojas, ja tā, maita tāda, rit pēc citām likumsakarībām, prasot kaut vai tikai fizisku piepūli.

Par vientiesību, lai arī citā aspektā, nācās domāt, "Paradīzi" skatoties. Ar šo izrādi Džilindžers, manuprāt, pārliecina, ka skolās jāmāca reliģijas vēsture, lai iepazīstinātu ar aptuveni divu tūkstošu gadu eiropeiskās civilizācijas pamatiem – dogmām, stāstiem, domāšanas virzieniem. Jo izrāde šķiet paredzēta auditorijai, kurai, atstāstot Bībeles sižetus, recenzija būtu jāizraibina brīdinājumiem spoiler alert (t.i., brīdinājums, ka sekos sižeta izklāsts). Arī iestudējumā atrodamas izglītojošas rindas, piemēram, Sātans saka Dievam: «Vai atceries, ka viņi tavu dēlu piesita krustā?» Dievs atceras...

Luga pretendē būt par Ādama un Ievas sižeta pārstrādājumu – Dievs, vīlies cilvēcē, gatavo palaišanai Paradīze 2.0 versiju. Apdomīgi šoreiz nav iestādījis laba un ļauna atzīšanas koku; neapdomīgi – Ievu konfrontējis ar infantilu, mūžīgi īgnu Ādamu, kam blakus Lucifers (nez kāpēc saukts par Luceru) šķiet gluži eņģelisks. Džilindžeram par godu jāsaka – viņš ignorējis arī lugas vulgārāko «jaunradi»: cilvēces šausmu hroniku, kas Gruzinovas paradīzē laiku pa laikam projicējas laikam tak mākoņos. Mārtiņa Vilkārša bezpersoniski pelēkajā telpā aktieri – Kaspars Gods (Vecais, tas ir – Dievs), Edgars Pujāts (Lucers), Samira Adgezalova (debija Ievas lomā), Edgars Ozoliņš (Ādams), Viktors Ellers (Kains), Sandis Pēcis (Ābels) – dara, ko spēj, lai izteiksmīgi izrunātu tekstu. Šie Bībeles stāstu bērniem līmeņa garīgie meklējumi ir nevarīgi, respektīvi, Džilindžera izrādē varoņi neko negrib, viņu rīcībai trūkst mērķtiecības un motivācijas... Un paiet brīdis, līdz kļūst saprotams, ka varbūt tas ir iestudējuma efekts.

«Novecojušais postmodernisms», ko Džilindžers pašironiski piesauc izrādes sākumā un kas intriģē ar asprātīgu kustību partitūru (Lienes Gravas horeogrāfija), diemžēl pārtrūkst, jo, režisoraprāt, tas traucētu uztvert... sižetu? teksta tiešo nozīmi? Bībeles atreferējumu? Ironizēt varētu no rīta līdz vakaram, tomēr šausminošā kārtā – Džilindžeram acīmredzot ir taisnība – publika iestudējuma beigās aplaudē no sirds (manis skatītajā izrādē, pat sarīkojot stāvovācijas). Jā, "Paradīze" šobrīd droši ierindojama starp neveiksmīgākajām izrādēm Latvijas teātros. Bet cilvēki acīmredzot meklē vienkāršas patiesības.