Lai arī Baibai Bartkevičai ir veiksmīga karjera Rietumeiropā, viņa atgriezusies dzimtajā Liepājā kā koncertzāles mākslinieciskā vadītāja, raksta laikraksts “Dienas Bizness”.

Kopš šā gada augusta Baibas pienākums ir plānot daudzfunkcionālā centra Lielais dzintars māksliniecisko programmu, īstenot jaunus projektus, kā arī attīstīt sadarbību ar nozares profesionāļiem Latvijā, Eiropā un pasaulē. «Ir milzīgs gandarījums pēc 20 gadiem pasaulē savu pieredzi, kompetenci un zināšanas likt lietā savas pilsētas, savas valsts labā. Un es to redzu arī kā iespēju augt pašai. Es vēlos pasauli atvest uz Liepāju un Lielo dzintaru ielikt pasaules kartē,» nedaudz patētiskos vārdus Baiba Bartkeviča pasaka ar tādu noteiktību, kāda piemīt cilvēkiem ar skaidru vīziju mērķu sasniegšanai.  

Mērķtiecība un azarts
Ārpus Latvijas Baiba dzīvo jau aptuveni 20 gadu, un pa šo laiku nācies ceļot pa visu pasauli gan kā solistei dažādos projektos un operu uzvedumos, gan kā Štutgartes (Vācija) kora dalībniecei. Periodiski viņa arī pārcēlusies uz dzīvi no vienas pilsētas, no vienas valsts uz citu, gan profesionālu, gan arī privātu iemeslu dēļ. «Piecus gadus dzīvoju Ģentē, piecus – Hāgā, vienu Amsterdamā, trīs – Parīzē, un tagad jau  sešus – septiņus gadus – Briselē. Tomēr doma par Latviju vienmēr bija kaut kur līdzās. Tad, kad pagājušajā gadā braucu uzstāties mākslas foruma Atklāj savu dzintaru! koncertā, nebiju pat redzējusi, kā jaunā koncertzāle top. Kad ieraudzīju, ka tā jau gatava, kā tā izmaina ainavu, es jutos ļoti personīgi uzrunāta. Manā pilsētā, manā Latvijā ir tāda koncertzāle! Un es pie sevis teicu – šeit es labprāt strādātu!» atceras mūziķe. Dzīvojot dažādās valstīs, studējot multikulturālā vidē, iepazīstot ārkārtīgi dažādus mūzikas žanrus, izpildījuma veidus, stilus, mainījušies Latvijā iegūtie priekšstati par to, ka akadēmiskā mūzika ir virsotņu virsotne. Kā piemēru viņa min indiešu mūziku, sūfiju dejas, kas patiesībā vēsta par ļoti senu kultūru. «Man tagad gribas šeit parādīt, ka pasaule gan mūzikas, gan vispār kultūru, mentalitātes ziņā ir ļoti plaša, daudzveidīga, ka var pieņemt citādo un tas nav sliktāks, vajag tikai atvērt sirdi un ļaut citādajam rezonēt tevī,» pauž B. Bartkeviča. «Gribētos šajā koncertzālē ielikt pasaules elpu. Jo zāle šeit ir tiešām brīnišķīga,» viņa uzsver. Līdzās idejai par kultūru dažādību viņa min nepieciešamību programmā iekļaut «kādu svaigumu», jo koncepcija par koncertzāles un simfoniskā orķestra negrozāmu vienību bija neapstrīdama 19.gs., bet mūsdienu globalizētā pasaule ļauj šīs robežas padarīt brīvākas, atļauties arī netradicionālus projektus. «Es gribētu šeit latviešu komponistu pirmatskaņojumus, izcilas muzikālas izrādes, labprāt arī riskētu, dodot iespēju jaunām, radošām iniciatīvām,» viņa atklāj.

Stāv uz zemes
Tomēr plašais atvēziens, sākot plānot 2017.gada māksliniecisko programmu Liepājas koncertzālei, ir balstīts stingros aprēķinos, apzinoties budžeta iespējas, uzsver mākslinieciskā vadītāja. Pamatā finansējums nāk no Kultūrkapitāla fonda.  «Es lūkojos arī pēc papildu finansējuma, un man ir idejas. Piemēram, vēstniecību interesēs ir popularizēt savas valsts kultūru, mūsu – uzņemt šeit izcilus māksliniekus.» Apzinoties to, ka arī ēkas izmaksas nav mazas, viņa lēš, ka programmā būs ap 70% Latvijas, ap 30% – ārvalstu mākslinieku, varbūt – 60% pret 40%. Baiba neplāno strādāt kā vienīgā autoritāte, jo ir pārliecināta, ka panākumi gūstami tikai komandā. «Es noteikti neveidošu programmu pēc principa – tas patīk man. Es skatīšos, kā konkrētais projekts rezonē ar Latvijas kultūras dzīvi kopumā, ko tas dod mūsu kultūras virzībai,» viņa uzsver laukuma redzējuma nepieciešamību. Nav paredzēts uzaicināt vienu pasaulslavenu orķestri, kas paņem visas sezonas budžetu, lai pārējā programma ciestu. Aicināti tiks augstas klases meistari, spēcīgas personības, kuras varbūt pat nebūs tā sauktā meinstrīma (pamatplūsmas) pārstāvji, taču spēs piedāvāt spilgtus, kvalitatīvus priekšnesumus. B. Bartkeviča pat uzrakstījusi manifestu Lielā dzintara vīzijai, un tā vadmotīvs ir Atvērta māja patiesai skaņradei. «Man gribas uzsvērt skaņradi, radīšanu,» viņa skaidro. Līdz Jaunajam gadam programma jau ir apstiprināta iepriekš, Baibas darba rezultāti būs redzami tikai nākamajā gadā. Lai gan līdz šim viņa bija vairāk zināma kā izpildītāja, studējot maģistra programmā, kas iekļāva praksi mākslas un mūzikas augstskolās Hāgā, Stokholmā un Reikjavīkā, bija jāapgūst arī producēšana, jo brīvmākslinieki lielākoties paši nodrošina savu projektu īstenošanu. Baiba akcentē arī pieredzi Latvijas vēstniecībā Briselē, kur praktiski organizējusi kultūras projektus.

Daļa no pasaules
Liepāja, lai arī lepojas ar koncertzāli, salīdzinoši ar Parīzi un Briseli tomēr ir maza pilsēta provincē. Vai nav grūti no Eiropas metropolēm šeit atgriezties, lai ne tikai strādātu, bet arī audzinātu dēlu, kurš līdz šim apmeklējis skolu ar franču mācību valodu? Dēla tēvs ir francūzis, un mazais Henrijs līdz šim Latviju pazinis tikai īsās viesošanās reizēs. «Es pat nedomāju tādās kategorijās – atgriežos, lai te nodzīvotu atlikušo mūžu. Ceļojot no valsts un valsti ik pēc kāda laika, pieņemt lēmumu par dzīvesvietas maiņu nav tik grūti. Turklāt es taču neesmu aizbraukusi uz kaut kādu nezināmu pasaules malu, es esmu savā valstī! Te nav nekāds sūnuciems, es uzlūkoju Latviju kā pasaules daļu, kur vidējais inteliģences līmenis ir pat augstāks nekā Rietumeiropas valstīs. Mans dēls ir ļoti priecīgs, viņam te patīk un viss interesē,» apgalvo Baiba. Izvēlēta neliela privātskola Liepājā, kur mācās arī citi bērni, kuru dzimtā valoda nav latviešu. Tāpat kā mamma, arī dēls valodas apgūst labprāt un ātri. «Es nezinu, kā jūtas liepājnieks, kurš te nodzīvojis visu mūžu. Esmu aizmirsusi, kā ir dzīvot Latvijā, un mani tas neuztrauc. Es priecājos, ka te nav intensīvas satiksmes, ka, izejot no rīta ārā, es dzirdu kaijas, ka te ir jūras gaiss. Man patīk aiziet uz tirgu un pirkt pirmajā skolas dienā dēlam asteres. Tā ir īstā dzīve! Esmu priecīga, ka varu dēlam dot savu daļu, jo franciskā viņam ir daudz vairāk. Un man ir jādod iespēja viņam iepazīt mūsu kultūras mantojumu,» stāsta Baiba. «Galvenais iemesls tam, ka esmu šeit, ir iespēja strādāt brīnišķīgu darbu. Atgriešanās man ir liela vērtība, es nejūtos, ka man kaut kas tiktu atņemts. Gluži otrādi. Es neeju uz atpakaļ, es eju uz priekšu!» Viņasprāt, nav pamata domāt, ka aizbraukušie latvieši tāpat vien, paklausot aicinājumam, brauks atpakaļ. Arī viņai nav bijis domas atgriezties, jo Briselē bija gan labs darbs, gan iespēja sevi piepildīt. Taču izšķirošais bija darba piedāvājums, kas ļāva sajust, kādu milzīgu uzticību viņai dāvā Liepāja. «Ja tic, dod platformu un ļauj strādāt – tas arī ir izcils piemērs repatriācijai.»