Piektdien, 26.maijā, koncertzāles "Lielais dzintars" mākslas telpā Civita Nova, klātesot darbu autorei, atklāja fonda "Mākslai vajag telpu" sarūpēto Džemmas Skulmes izstādi "Krāsas garša".

Izstādes atklāšanā klāt bija neparasti daudz publikas, izskanēja garas un saturīgas runas, daudz pateicības vārdu gan no mājas saimnieku, gan darbu autores, gan kuratores Ingas Šteimanes mutes.

Viena no pateicībām bija adresēta ekspozīcijas iekārtotājiem, kam šoreiz bija izdevies panākt, ka koncertzāles apjomi nenomāc ekspozīciju, un priekšplānā ir mākslas darbi.

Mājinieku vārdā uzrunu teica "Lielā Dzintara" valdes loceklis Timurs Tomsons, kurš atzina, ka ir "patīkami pārsteigts, ka šajās telpās tik labi iederas tik spēcīgi – gan vizuāli, gan arī saturiski – darbi" un apliecināja, ka mākslas klātbūtne koncertzālē būs arī turpmāk.

"Džemmas Skulmes izstāde "Krāsas garša" labi sader ar koncertzāles mākslinieciskās vadītājas Baibas Bartkevičas muzikālo programmu "Pasaule "Lielajā dzintarā"", jo arī Džemma ir pasaules mēroga cilvēks, kas nāk no cēlas tautas. Plašs redzējums, pašpārliecinātība, lepnums ir tas, ko var saredzēt šajos mākslas darbos, un, manuprāt, tas raksturo arī liepājnieku."

Inga Šteimane savā uzrunā atzina, ka pirms izstādes iekārtošanas daudz runāts par mākslu un mūziku, jo "modernajai mākslai mūzika nav sveša, tās struktūra ir ārkārtīgi muzikāla". Daudzi mākslinieki pēc Šteimanes sacītā, strādājuši gan mūzikā, gan mākslā, "formas veidojot pēc vienas gramatikas". Šteimane arī atzina, ka "Lielā dzintara" ēka ir "izcili piemērota Džemmas Skulmes modernajai mākslai":

"Tā ir tā pati gramatika, viena estētika, pēc kā tiecas šī ēka un pēc kā tiekusies Džemma Skulme, un pats galvenais ir šī bezgalīgās telpas sajūta, kas tik ļoti raksturo Džemmas Skulmes darbus".

"Glezniecībai ir jāpietuvinās," uzsvēra izstādes autore. "Es braucu šurp visu to garo ceļa gabalu un mūs pavadīja brīnišķīga ainava, sākās Kurzeme, un tik skaistas debesis bija, tik skaista zeme bija, un tad sākās pauguraine, un tik īpaši apauguši tie pauguri, un krāsu zaļums bija tik neparasts. Tad mēs pietuvinājāmies Liepājai, un man bija pārsteigums, ka viss ir izmainījies. Pēdējo reizi, man liekas, es biju 2008.gadā, un šo pēdējo deviņu gadu laikā viss ir pilnīgi citāds, iebraukšana Liepājā tik skaista," sacīja māksliniece, uzsverot, ka arī pietuvināšanās mākslas darbam, tāpat kā ainavai aiz mašīnas loga, var notikt tikai tad, ja tā aplūkošanai tiek atdotas "visas savas iekšējās sajūtās, tikai tad būs kāds gandarījums".

91 gadu vecā māksliniece pastāstīja, ka pēdējos gados savā mākslā ir ļoti mainījusies, un pat "šajos divos pēdējos, vai pat šajā gadā, un mainīšanās, arī tik lielā vecumā, ir tāds pārdzīvojums, tas ir tik skaisti – tu tā kā atplauksti, tā kā attīries, un māksla pati nāk pie tevis."

Mākslinieks, pēc Skulmes sacītā, it kā pagriež muguru tam, kas iepriekš mācīts, un meklē atkal jaunu taku, "un tev iekšēji ir sajūta, ka tev izdodas".

Māksliniece arī veltīja pateicības vārdus mecenātiem, kas palīdz materiāli, neļaujot māksliniekam "sašļukt", jo "valsts bieži vien nespēj uzturēt mākslinieku radošo gribēšanu". Tāpat Skulme pateicās savai kuratorei, jo "mūsdienās māksliniekam ir vajadzīgi savi līdzjutēji, savi ticētāji, kas tic tam, ko mākslinieki grib uzsākt".

"Ja tev ir kaut viens cilvēks, kas tevi saprot, tu esi laimīgs".

Paldies māksliniece teica arī Liepājai "par skaisto aicinājumu šeit izstādīties, par brīnišķīgo telpu", kas pārspēj pat muzeja izstāžu zāli, un sūtīja sveicienus liepājniekiem – mūziķiem, aktieriem un citiem, kas "šķituši kā savējie". Bet īpašs sveiciens tika Liepājas sievietēm, kuras "kā vienmēr un visur Latvijā ir vairākumā":

"Sievietes, turaties!"

Pēc uzrunām un dzēriena glāzes ikvienam klātesošajam bija iespēja uzdot māksliniecei savu jautājumu un saņemt atbildi, ko daudzi arī steidza izmantot.

***

Iepriekš par "Krāsas garšu" teikts: "Izstādē skatāmās gleznas ir krāsas vieliskuma un abstrakta simbolisma izgaršošana. Māksliniece atzīst, ka darbi tapuši, izbaudot "to labo, meditatīvo sajūtu, kas rodas, satiekoties ar krāsu". Vienlaikus gleznas radušās kritiskā dialogā ar pašas Skulmes līdzšinējo veikumu un ar moderno glezniecību plašākā skatījumā – "tā ir pretestība pret tiem smukajiem, labajiem paņēmieniem", komentē māksliniece. Izstādi "Krāsas garša" var dēvēt par Džemmas Skulmes "atbrīvošanās ceļa" (E. Kļaviņš) turpinājumu.

Atsevišķus stāstus izstādē veido 2015. gadā gleznotas ekspresīvas neodadaistiskas princeses, karalienes un bērni, kā arī agrāk tapušas kolāžas, kuras Džemma Skulme sauc dažādi – par "Kariatīdēm", "Putnubiedēkļiem" un "Vēstures piezīmēm", bet kuras vieno koncepcija izmantot to, kas ir mājās. Kubisma tradīcijās veidotās kolāžas ir vēl nenovērtēts kopums Džemmas Skulmes daiļradē, tās tapušas paralēli "tīrajai" glezniecībai no 1982. līdz 2012. gadam, un būvē tiltus starp Latviju un pasauli, starp dažādos avotos un laikos izkaisīto latvisko identitāti, kā arī kļūst par autores simbolisku tiltu no padomju laikiem uz neatkarību. Ekspozīciju papildina kolāžās izmantotie materiāli no mākslinieces arhīva, kas atklāj vēl kādu Džemmas Skulmes ampluā, – līdz pat šai dienai viņa ir nepārspējama un harizmātiska sabiedriskās dzīves līdere".

Džemma Skulme ir cilvēks, kurš bijis neatsverams mākslas procesu balsts un virzītājspēks gan padomju laiku, gan brīvajā Latvijā. Skulmju dzimtas atvase, gleznotāja un scenogrāfa Oto Skulmes un tēlnieces Martas Liepiņas-Skulmes meita, būdama viena no ievērojamākajām 20.gs. modernisma pārstāvēm, nupat jau ieceļama klasiķes godā.

Izstāde iepriekš bijusi skatāma "Mākslas stacijā Dubulti" un Cēsu izstāžu namā.

Izstāde būs apskatāma līdz 30.jūlijam bez ieejas maksas koncertzāles darba laikā no 10 līdz 20, svētdienās no 10 līdz 15.