Tas ir brīdis, kad daru tieši tā un ne citādi. Vienmēr. Kā latvietis, kā liepājnieks, kurš joprojām nav zaudējis pārliecību, ka “tā ir brīvība, kas dārgāka par sauli”.

Kā cits runā ar Dievu baznīcā vai Māti dabu jūras krastā, es apmēram 40 minūtēs, kurās soļojam no Rožu laukuma līdz Ziemeļu kapiem, runāju ar viņiem. Atliek pavisam nedaudz laika domās dalīties gan ar leģendārās un savdabīgas strēlnieces Līnas Čankas, gan ar jau ne pirmās jaunības gados esošā vienkāršā 54 gadus vecā Liepājas strādnieka un Lāčplēša Kara ordeņa III šķiras kavaliera Jēkaba Klaviera astrālo tēlu.

Tad prātā nāk arī tie latviešu strēlnieku un Brīvības cīņu dalībnieku simti un tūkstoši, kuri jau tiecas saplūst ar vēstures krēslu. Līdzās Kalpakam, Balodim, Grundmanim, kuriem sava, neizsvītrojama vieta mūsu atmiņā.  Arvien mazāk laika atliek apzināt, sistematizēt un iemūžināt vismaz to Lāčplēša Kara ordeņa kavalieru vārdus, kuri savu kluso varoņdarbu veica ne publikas atzinības, bet mūsu, nākamo paaudžu brīvības dēļ. Daudzi no viņiem guļ līdzās Ziemeļu kapos un uzrunā mūs no tā tālā laika kara dunas pieskandētās laiktelpas.

“Un tas nekas, ka latvieši vienmēr bijuši izcili karotāji, bet, kā tagad izrādās, stipri pieticīgi spējā savu valsti pārvaldīt. Dažkārt ir jāpaiet gadu desmitiem un simtiem, lai nācija nobriestu un kļūtu dzīvelīgi audzelīga it visās izpausmēs. Bet laika mums ir palicis tik maz...” nedaudz rezignēti prātoju, pārsoļojot Raiņa ielas pārbrauktuvei un ar seju pagriežoties virzienā uz Ziemeļu kapiem.

Liesmo lāpas, skan ierakstītas dziesmas un svētku uzrunas, kuras šodienas amatpersonām ne vienmēr nāk no sirds un dažkārt ir formālas un pagurušu preses sekretāru sacerētas. Bet es burzos aiz mūsu tagadnes skolēnu mugurām, klausos jauno ļaužu sarunās par drēgno laiku, nākamo tusiņu un skolas dzīves peripetijām, reizē  tomēr domās sarunājoties ar viņiem, viņiem pašiem: “Ko mēs šodien, pie vella, darītu, ja būtu jāiet pret Bermontu ledainā rudens vējā kā toreiz mūsējiem 1919.gada novembrī? Vai kā Cēsu un Studentu rotas zēniem viņu kaujās pret kaskainiem vāciem un visādiem salašņām?” No 1919.gada fotogrāfijas puikas raugās manī tik vienkārši ģērbti, augumā sīki, vēl bikli, bet ar tādu spītu, lepnumu un pārliecību acīs kā mums Barikāžu dienās.

Tas ir kā lakmusa papīrs, ar kura palīdzību allaž pārbaudu savu šābrīža attieksmi pret Latviju, vēlmi un spēju to aizstāvēt nestundā.

Tā joprojām ir nesatricināma. Vai arī Tev?