Šķiro vairāk, bet nešķiroto atkritumu konteineri tukšāki nekļūst – kā tas iespējams? Liepājā un Dienvidkurzemē bioloģiski noārdāmu (BIO) atkritumu šķirošana augusi par 68 %, tomēr nešķiroto atkritumu apjoms sarucis par nieka 1 %. Līdz ar atkritumiem mēs konteinerā izmetam arī iespēju ietaupīt – ar pareizu šķirošanu rēķini var sarukt līdz pat 40 %, skaidro VPG izpilddirektors Mārtiņš Zīverts.

2026. gada pirmajā pusgadā Liepājā un Dienvidkurzemē pieauga arī stikla un vieglā iepakojuma šķirošanas apjoms – attiecīgi par 12 % un 6 %. Tad kāpēc nešķiroto sadzīves atkritumu apjoms sarūk tik lēni?

Situācija ir visai pretrunīga, jo atsevišķās šķirošanas plūsmās progress ir redzams, taču sadzīves atkritumu konteineros joprojām ieklīst daudz šķirojamu lietu. “Vides pakalpojumu grupas” jeb VPG novērojumi liecina, ka puse no to satura joprojām ir šķirojama – visbiežāk BIO atkritumi, stikls un iepakojums. Tomēr šo rezultātu nevar attiecināt uz atsevišķiem iedzīvotājiem, jo viena konteinera saturs nereti ir atkarīgs no daudzu mājsaimniecību paradumiem.

“Īpaši daudzdzīvokļu mājās šķirošana ir kopīgs darbs. Ja viens šķiro rūpīgi, bet citi turpina visu mest vienā konteinerā, kopējais rezultāts būtiski nemainās. Tāpēc svarīgi ir ne tikai zināt, kā šķirot pareizi, bet arī savstarpēji par to vienoties vismaz mājas robežās,” uzsver Zīverts.

Tomēr pilnu uzmanību tagad jāvērš jaunajām izmaiņām atkritumu apsaimniekošanas izmaksās, kas šķirošanai nu piešķir pavisam citu nozīmi. No 1. augusta spēkā stājies SIA “Liepājas RAS” atkritumu apstrādes un noglabāšanas tarifs poligonā, bet no 1. septembra – mainījies arī atkritumu savākšanas un pārvadāšanas tarifs. Tāpēc pamatoti aktualizējas pavisam praktisks jautājums – vai par visu, ko līdzšinēji izmetam vienā konteinerā, varētu maksāt mazāk, ja to sašķirotu un atgrieztu apritē?

Iedomājies vakaru pēc vakariņām – dārzeņu mizas, kafijas biezumus, olu čaumalas. Pēc paraduma tas nozustu miskastes maisā, bet šiem atkritumiem atrodams daudz labāks liktenis. BIO konteiners tos nodotu atsevišķai apsaimniekošanas plūsmai, kas ir par 40 % lētāka nekā nešķiroto sadzīves atkritumu izvešana. Un kāpēc lai to neizmantotu?

Atkritumu apsaimniekošanas maksu ietekmē vairāki faktori – dabas resursu nodoklis, poligona tarifs, degvielas, darbaspēka un citas izmaksas –, un iedzīvotājs tos izmainīt nevar. Mainīt var tikai to, cik daudz atkritumu tiek apsaimniekoti pēc nešķiroto sadzīves atkritumu tarifa un cik atkritumu tiks apsaimniekoti bez maksas vai samazinātu maksu.

BIO apsaimniekošana ir lētāka, vieglais iepakojums (papīrs, metāls, plastmasa), stikls, kā arī tekstils tiek izvesti bez maksas, bet atsevišķi atkritumi ir nododami šķirošanas laukumos, tad būtiska kļūst katra individuālā izvēle. Nešķiroto sadzīves atkritumu apsaimniekošanas maksas lielumu iedzīvotājs pats ietekmēt nevar, bet var mainīt savus ikdienas paradumus, samazinot atkritumu apjomu, kas nonāk poligonā. 

Jauktais iepakojums: maldīgā intuīcija

Viens no šķirošanas āķiem slēpjas jauktā iepakojuma konteineros, kas paredzēti tīriem un sausiem plastmasas, metāla, papīra vai kartona iepakojumiem. Un āķis šai gadījumā attiecas uz to, ka ne viss, kas tajā drīkst nonākt, pēc skata mēdz atgādināt šķirošanas cienīgu iepakojumu.

Veca panna liksies pārāk nopietna, zobu pastas tūbiņa – pārāk netīra, bet tetrapaka – pārāk sarežģīta. Tomēr intuīcija šai sakarā pieviļ. Šai konteinerā nododami arī nelieli priekšmeti, kas izgatavoti tikai no metāla (pannas, katli, atslēgas vai skrūves). Tāpat ar to draudzējas tīra alumīnija folija. Savukārt piena, sulas un citu dzērienu tetrapakas var šķirot kopā ar iepakojumu. Par sliktu gan nenāktu tās izskalot un arī saplacināt.

Arī tūbiņām nav jāspīd un jālaistās. Ja zobu pastas, sejas krēma vai pārtikas produkta tūbiņā palicis neliels produkta atlikums, tā joprojām nododama iepakojumu konteinerā. Izņēmums gan ir matu krāsu iepakojums, kas uzskatīts par bīstamo atkritumu un attiecīgi arī nododams to pieņemšanas punktos (www.videspratiba.lv).

Par stiklu gan jārunā atsevišķi – pudeles un burkas liek stikla konteineros, kuros vāciņus mest nevajag. Metāla un plastmasas vāciņu vieta paliek jaukto iepakojumu konteinerā, kamēr etiķetes uz pudelēm un burkām drīkst palikt.

BIO nav viss, kas izskatās “zaļš”

Te nudien sākas viena no biežākajām šķirošanas viltībām – uzraksts “BIO” vēl nenorāda piederību BIO konteineram. Gaužām negodīgi, jā.

Autiņbiksītes, higiēnas preces, salvetes, tualetes papīrs, mājdzīvnieku pakaiši, vienreizlietojamie trauki un daļa bioplastmasas izstrādājumu tur neiederas, jo tie piesārņo pārējo atkritumu masu. Arī maisiņam ir nozīme – droša izvēle ir papīra maisiņš vai tāds, kas marķēts kā kompostējams mājas apstākļos.

Privātmājās BIO atkritumiem gan ir krietni vienkāršāks un īsāks ceļš, jo daļu no tiem var visai ērti kompostēt savā īpašumā. Taču arī šim risinājumam ir sava kārtība: tā kā BIO šķirošana valstī ir obligāta, mājkompostētājiem jāreģistrējas mājkompostēšanas reģistrā.

Savās mājās, galu galā, savi noteikumi, kamdēļ arī citu atkritumu šķirošanu iespējams realizēt turpat, piesakot atkritumu apsaimniekotājam konkrētos konteinerus šķirošanai.

Bīstamie izņēmumi: ko konteinerā nelikt vispār

Krāsas, kodīgi ķīmiskie līdzekļi, elektroierīces un nezināmas izcelsmes šķidrumi nav tie atkritumi, ar kuriem eksperimentēt. Tie nedrīkst nonākt ne sadzīves, ne šķiroto atkritumu konteineros – viens nepareizi izmests iepakojums var sabojāt visu rūpīgi izstrādāto sistēmu un radīt risku cilvēkiem, kuri par mūsu atkritumiem rūpējas ik dienu.

Šādi atkritumi jānogādā bīstamo atkritumu pieņemšanas punktā vai šķirošanas laukumā. Tuvāko pieņemšanas vietu iespējams atrast www.videspratiba.lv.

Kad šķirošana iziet ārpus virtuves

Taču ne visam liekajam šai pasaulē piešķirts savs privātais konteiners. Reizēm jāsaprot ne tikai tas, kur izmest, bet arī tas – vai vispār izmest. 

Labs piemērs ir apģērbs, apavi un mājas tekstils. Ja kreklam vairs nav vietas skapī, tas nenozīmē, ka tam pienācis dramatisks gals – to var pārdot, atdot, ziedot vai, ja visi varianti šķiet galīgi garām, tad vismaz nodot tekstila konteineros. Savukārt sadzīves atkritumiem jāpaliek kā pēdējai pieturai tam, kas jau patiešām nolietots, saplēsts, stipri netīrs vai citādi vairs neizmantojams.

Līdzīga domāšana noder arī pēc remonta, tikai mērogs šoreiz kļūst lielāks. Flīzes, ģipškartons, koksne un citi būvniecības pārpalikumi nav nekāda liekā būvgružu kaudze – līdz pat 80 % remonta un būvniecības atkritumu iespējams pārstrādāt. Liepājā un Dienvidkurzemē šī doma jau pamazām iesakņojas: šā gada pirmajā pusgadā būvgružu šķirošanas apjoms audzis 1,2 reizes. Mazākus apjomus var nogādāt šķirošanas laukumā, lielākiem pasūtīt speciālu konteineru pie licencēta apsaimniekotāja, bet lielgabarīta atkritumiem izmantot tiem paredzētās nodošanas vietas.

Visbeidzot – vērts apsvērt, ka šķirošanas būtība nemaz nesaistās ar katra konteinera noteikumu pārzināšanu un pedantisku piekopšanu. Drīzāk tas uzverams kā atsvaidzināts skatpunkts un spēja iemācīties uz lietām paskatīties otrreiz, pirms tās paguvušas pārtapt par atkritumiem. Vienai lietai vieta būs konteinerā, otrai – šķirošanas laukumā. Bet varbūt trešajai – kādās alkstošās rokās.
 
Šādu iespēju piedāvā arī Liepājas RAS lietu apmaiņas punkts jeb “Krāmu kambaris” poligonā “Ķīvītes”, kur lietām, kas vienam kļuvušas liekas, iespējams atrast jaunu saimnieku. Turklāt pašā poligonā bez maksas iespējams nodot vairāk atkritumu frakciju nekā šķiroto atkritumu savākšanas laukumos, tostarp, piemēram, logu stiklu un ķieģeļus.