Žurnāls "ir" raksta par aktrisi, liepājnieci Dailes teātrī – Ēriku Egliju. Piedāvājam ieskatu publikācijā.

Ērika Eglija vispirms uz Dailes teātra skatuves kāpa Talantu fabrikas laikā kopā ar Roberto un Aišu. Nu jau sesto sezonu viņa teātra publikai velta savu muzikālo un raksturotājas talantu, kas šajās dienās koncentrēts "Trīs māsu" pirmizrādei  

Grace. Tikai ļoti vērīgs aktrises Ērikas Eglijas (33) radošās biogrāfijas zinātājs atcerēsies viņas skatuves vārdu Talantu fabrikas Muzikālajā teātrī. [..] Dziesmai  "Zem apgāztā mēness" Ērikas, pilnīgas iesācējas, priekšnesumā klavieres spēlēja pats Maestro Raimonds Pauls.

2004. gada pavasarī pēc trijiem slēgtās telpās pavadītiem mēnešiem Grace iekļuva finālā līdzās tādām pašām svešzemju pseidonīmu piesegtām pašmāju skatuves censonēm Candy (Liene Greifāne) un Aisha (Aija Andrejeva), arīdzan temperamentīgajam Roberto (Roberto Meloni).

"Man jau arī ir temperaments", Liepājas meitene Ērika lepni iesaucas. "Bet tajā laikā biju tāds šunelis, ierāvis asti kājstarpē, nolaistām ausīm, mēģināju saprast, kas notiek, kur es esmu."

Rīga viņai šķitusi liela kā Amerika. "Vēl šodien, kad kaut kur staigāju, atceros: es taču pa šito ielu gāju, trīcēja rokas, kājas, nezināju, uz kuru pusi iet. Neviens man nepalīdzēja, līdz Dailes teātrim esmu atkārpījusies pati. Man vienkārši ir noveicies."

Aktrise vai dziedātāja?
Divpadsimt gadus pēc "Talantu fabrikas " Ērika mēģinājumu starplaikā sagaida savā teātra ģērbtuvē, ko dala ar Ilzi Ķuzuli–Skrastiņu. Grimēšanās galdiņš pie stiklota loga, aiz kura pavasaros skaisti zied kastaņas, savulaik piederējis Ausmai Kantānei, īsu brīdi pirms Eglijas ierašanās to atstājusi Ilona Balode, lai nodotos muzicēšanai un ceļojumiem kopā ar savu liktenīgo vīrieti Rolandu Ūdri.

[..] Līdz "Talantu fabrikai" Ērika jau bija izgājusi vienu sevis meklējumu apli. Liepājas 48. arodvidusskolā kļuvusi par diplomētu pavāri un saimniecības vadītāju, ir gatavojusi ēst pazīstamās viesnīcas "Līva"  restorānā, pastrādājusi par viesmīli populārajā Latvijas 1. rokkafejnīcā. Pa vidam vēl auklējusi trīs bērnus vācietes un turka ģimenē pie Frankfurtes. Lasīdama vakara pasaciņas, iemācījusies vāciski.

"Kaut kāds motors, dzinulis, tas laikam nav visiem jaunajiem cilvēkiem. Kādreiz cilvēks, kur ir, tur arī paliek un daudzus gadus muļļājas, stāv uz vietas. Man bija azarts izlēkt ārā," Ērika skaidro, kāpēc mainījusi dzīvi. "Ar skatuvi arī bija mistiska saikne, ļoti jau patika, gribējās pamēģināt. Un kārtis pareizi sakrita."

Lai gan Liepāja ir teātra un mūzikas pilsēta, Ērikas ģimenē neesot bijis ne aktrišu, ne profesionālu dziedātāju. "Mamma mācījās mūzikas skolā, viņa bija muzikāla. Tētis bija šoferis. Bija, viņa vairs nav. Bet ome pateica, ka es esmu piepildījusi viņas sapņus," Ērika sirsnīgi stāsta. "Rādīja savas mammītes, manas vecvecmāmiņas melnbaltās bildes, teica, ka viena no viņas māsām, Anna, esot bijusi ļoti teatrāla – vienmēr fotografēties, kostīmus vilkt! Tā sakne laikam gēnos ir bijusi."

Arī Ērikai, kā pati izsakās, jau no bērnības "patika gozēties". "Patika visādas popielas, dzejoļus runāju, arī ar sportu daudz nodarbojos. Septiņus gadus nomācījos basketbola skolā. Liepājā bija tāds konkurss "Kā māku, tā maunu", tajā arī piedalījos, atzinības rakstu saņēmu."

"Talantu fabrikā" viņa laidusi vaļā savu dabas balsi. "Kā galda dziesmas bija dziedātas, tā es arī māvu uz skatuves, neko sevišķi nedomādama," viņa smejas. Pat tikusi uz mēnesi izbalsota no šova, bet saņēmusi otro iespēju. "Bija cilvēki, kas man palīdzēja ieiet atpakaļ. Nomainīja tēlu, uztaisīja jaunu frizūru, pavisam citu veidolu. Ļoti uzticējos un ļāvos visam, kas notiek, gāju kā sunītis pavadā, nekā nesaprazdama no šovbiznesa. Griežam matus? Jā, griežam matus!"

Eglijas artistiskums tika pamanīts. "Aktrise vai dziedātāja?" nākotni esot minējis mūziķis Arnis Mednis. "Re, kā – iznāca muzikālā aktrise," viņa secina.

Šovā uzvarēja Aisha, taču visi dalībnieki vasarā apbraukāja Latviju ar iestudēto muzikālo izrādi "Tā ir jānotiek"  – veidotu no populārām, tautā zināmām melodijām. Par mēģinājumu vietu bija izraudzīts Dailes teāt¬ris, jo tur strādāja izrādes režisors Valdis Liepiņš. Tā Ērika uzzināja, ka Kultūras akadēmijā tiek uzņemts aktieru kurss, Dailes teātra 9. studija. Vēl ar šova dopingu asinīs pieteicās atlasēm. Iestāties aktieros mēģinājuši arī citi fabrikanti. Cilvēki mēļojuši, ka dalība šovā nemaz neesot bonuss, uzņemšanas komisija meklējot svaigas, nevis televīzijā jau apbružātas sejas. Arī Ērikas vecums – 22 gadi – skaitījies uz robežas. Kursabiedri bijuši četrus piecus gadus jaunāki, dažs labs vienaudzis Latvijas teātros jau nospēlējis nopietnas lomas.

Eglija tomēr uzņemta – reizē ar Initu Sondori, Elīnu Dzelmi, Baibu Neju, Daini Grūbi, Gintu Andžānu, Artūru Dīci, Mārtiņu Poču. Pēc studijām izrādījusies to trīs meiteņu un trīs puišu vidū, ko Dailes teātris izvēlējies uzaicināt štatā. "Tik daudz kursabiedru kopā – tā ir drošības sajūta. Un atkal paveicās! Šobrīd paņemt uzreiz sešus cilvēkus teātrī – tas vienkārši nav iespējams."

Māte visiem
Jaunas, romantiskas mīlētājas, kādas sākumā ir katras aktrises repertuārā, Eglija praktiski nav spēlējusi. Viņas stiprā puse ir raksturlomas – sievietes, kas bieži vien ir ievērojami vecākas par viņas īstajiem gadiem, "gruntīgākas", kā pati saka.

Režisoram Dmitrijam Petrenko, kurš strādājis ar Ēriku izrādē "Čuhņas jociņi", pieminot šo aktrisi, nāk prātā spāņu dramaturga un dzejnieka Frederiko Garsijas Lorkas jēdziens duende – "kaisle, dziļa izpratne par mākslu, skumjām un prieku", turklāt to visu viņa, ja vajadzīgs, spējot nospēlēt pat tikai ar acīm! Režisors uzteic Eglijas emocionālo inteliģenci un labo humora izjūtu, kas ļauj viņiem labi saprasties un darba procesā neapvainoties vienam uz otru. "Viņa nebaidās būt nepareiza un neglīta. Ir aktrises, kuras visu laiku domā, kā viņas izskatīsies. Ērika vispirms domā par teātri, domā par cilvēku, kurš jāspēlē."

"Neapšaubāmi pamanāma", Egliju raksturo arī kritiķe Līga Ulberte, uzreiz uzteikdama viņas vokālos dotumus, kas ar katru sezonu kļūst arvien noslīpētāki. Nenoliedzami veiksmīga ir viņas uzstāšanās nesen pirmizrādītajā mūziklā "Žanna d'Arka". Darbā, ko kritiķi kopumā neapber ar komplimentiem, aktrise tēlo Francijas karaļa sievu Aragonas Jolandu. "Viņa nav standarta skaistule, taču ar skatuviski tik interesantu faktūru, ka ir pamanāma pat masu skatos. Viņai piemīt laba formas izjūta, kas skaidri definētos režisora nosacījumos var lieliski atklāties. Tas nemaz nav tik viegli, jo var gadīties arī pārspīlēt," turpina teātra eksperte, kā uzskatāmu piemēru minot Dž. Dž. Džilindžera šīs sezonas izrādi "Amerika jeb Bez vēsts pazudušais". Eglija tur ir piecdesmitgadniece, virtuvene kādā hotelī, barga un arī vientuļa kundze, viņas tēlojums ir "spilgts, smieklīgs un arī biedējošs".

Cits Džilindžera iestudējums – Maksima Gorkija "Saules bērni", kur Eglija spēlē jaunu meiteni Ļizu, – tomēr parādot, ka viss viņas potenciāls teātrī vēl nav izmantots. Ka aktrisei tomēr ir pa spēkam arī cita veida, daudz liriskākas lomas, nekā pirmajā brīdī licies.

"Tas nāk no studiju laika," Ērika pragmatiski saka. "Kad kursā bija jātaisa etīdes, kur vajadzīga māte, tā es biju māte visiem. Acīmredzot manī ir kas tāds, es pat nezinu... nobriedušāks. Laikam neatstāju jaunas froilenes iespaidu. Tipāžs citāds, kas man pašai arī ļoti patīk, jo teātrī, manuprāt, daudz tādu nav."

"Bet kuram katram aktierim jau nav arī tādas dzīves pieredzes!" ieminos. Vai režisoram tā nav ideāla iespēja – paņemt virtuvenes lomai aktrisi, kas uz savas ādas izbaudījusi gan viesmīļa, gan viesnīcas pavāra arodu?

"Nav nepieciešams strādāt par pavāru, lai to nospēlētu," Ērika nepiekrīt. "Spēlējot drīzāk meklēju cilvēka raksturu, kāds viņš varētu būt. Viesnīcās var strādāt dažādi cilvēki, protams, ir kaut kādi štampi, kā viņiem ir jāizskatās."

Arī Andreja Žagara iestudētajā izrādē "Trīs māsas", kuras pirmizrāde ir 24.martā, Ērikai ir raksturloma – Nataļja Ivanovna, "trīs māsu brāļa sieva, provinciāla, dulla sieviete". "Viņa ienāk inteliģentu ģimenē no zemākas kārtas, ar mazliet liekulīgu smaidiņu pārņem mājas vadību. Kamēr visi citi tikai sapņo par brīnišķīgu nākotni, viņa mēģina tajā vidē sevi realizēt," Ērika iezīmē savas varones misiju. "Viņa nevienu neatstāj novārtā – visiem ir sagādāts darbiņš, visi ir pie vietas. Dinamiska, ar seksuālo enerģiju, garšīga un koša. Atšķirīga no trim depresīvajām māsām, kuras ir pazaudējušas dzīves jēgu, neko nedara, lai padarītu savu dzīvi labāku."

Bet medmāsa Lauras Grozas–Ķiberes iestudētajā izrādē "Equus" esot pietuvošanās Ērikas pašas senajai mīlestībai – medicīnai. "Ceru, ka nākamajā dzīvē būšu ķirurģe," viņa pasmaida. "Bērnībā izlasīju biezu ķirurģijas grāmatu, visas bildes izskatīju. Ja varētu, mācītos medicīnu kaut vai priekš sevis, tas mani arī interesē. Izrādē "Apglabājiet mani zem grīdas" arī riktīgi izspēlējos "māsiņās"," piemin Regnāra Vaivara 2012. gada iestudējumu. "Biju sev veselu somiņu uztaisījusi, kur man bija slimnieku kartītes, salīmēju tās kā dzīvē. Aizgāju pakonsultēties ar māsiņām poliklīnikā, pie sava ģimenes ārsta."

Veidojot lomu, Ērika aktīvi pēta katra laikmeta stilistiku, protams, uztausta arī režisora domas un pavedienus, ko metis kostīmu mākslinieks. No tā visa ļoti svarīgi ir izveidot savu viedokli par attēlojamā cilvēka raksturu, patirpināt atmiņu – varbūt dzīvē ir pazīstams kāds, kas varētu būt prototips?

"Kādreiz saka: ko var šitā ķēmoties, tāda cilvēka nav! Bet esmu redzējusi tādus tipāžus, ka teātris vispār nestāv blakus. Cilvēki ir tik interesanti!" Ērika aizraujas. "Man pat kādreiz liekas, ka par daudz skatos uz cilvēkiem. Savējie ir aizrādījuši: ko tu tā skaties?! Bet es gribu redzēt. Protams, šitā var iekulties nepatikšanās. Studiju laikā braucām novērojumos uz Centrālo staciju, tur gan bija labie tipāži! Mēs viņiem sekojām. Beigās, liekas, viņi sajuta, ka kāds visu laiku novēro. Sāka uz mums skatīties ar baltu aci. Bet vērošana pieder pie profesijas. Mēs, aktieri, vienkārši zogam to visu, mums tas ir vajadzīgs."

Satika Artmani
Visas sešas Dailes teātrī pavadītās sezonas Ērikai Eglijai ir bijušas ražīgas, bet šis gads pašai liekas īpašs. "Lomas ir nozīmīgākas, nezinu, vai tas ir īstais vārds, varbūt kaut kas vairāk ir iedots, ko izmēģināt, sevī parakāties."

Jā, slodze nav maza, visbiežāk sešas garas darba dienas nedēļā. "Ko var darīt, ja cilvēks ir tik labs, ka visi grib ar viņu strādāt un ka pašam patīk strādāt," aktrise sulīgi smejas. "Jā, kamēr esi jauns, vari turēt, bet arī jauns cilvēks var ātri izdegt. Traumas ir stopsignāls," piemin kursabiedra Daiņa Grūbes nesen izrādes laikā gūto savainojumu.

Teātris pārklājas ar dzīvi. Aktieri pukojas, ka viņus ik pa laikam no lomas izsit skatītāju telefonu zvani un izsaucieni. Nesenā "Amerika jeb Bez vēsts pazudušais" izrādē kāda kundze no zāles nikni kliedza, ka uz skatuves nedrīkst smēķēt, – tieši tad, kad Ērikas virtuvene ar cigāru rokā bija ieslīgusi garā monologā. Acīmredzot kundze nebija izlasījusi brīdinājumu pro¬grammiņā un internetā un neuztvēra, ka tabakas dūmi veido izrādes atmosfēru. Domājot, ko darīt, Ērika iepauzēja. Par laimi, sieviete nomierinājās, un izrāde varēja turpināties.

Starp citu, pati Eglija jau kādu laiku ir nesmēķētāja, ārpus teātra cenšas dzīvot veselīgi. Brīvajos brīžos vingro, no rītiem dzer zaļos kokteiļus, brīvdienas vislabprātāk velta pastaigām ārpus pilsētas. "Braucu uz Tērveti, Siguldu, uz kādu purva laipu. Rīgā man bieži liekas, ka nosmakšu. Oža man ir visattīstītākā maņa, tagad, kad esmu atmetusi smēķēšanu, es saožu pārāk daudz. Vienkārši galva plīst pušu. Ļoti gribas svaigo gaisu, pie dabas patīk."

Šodien cilvēki agri pieaug, bet arī noveco agri, daži jau 40 gados ir tik veci – Ērika ierunājas dzīvesgudri. Ar aktieriem ir citādi. "Lai cik šī profesija būtu smaga, tā piespiež būt kustībā, neļauj apstāties." Venta Vecumniece, Gunārs Placēns – teāt¬rī ir izcili ilggadības piemēri. "Cilvēks ir spējīgs dziedāt, kustēties, visu saprast – vairāk enerģijas nekā dažam labam jaunajam. Bet viņiem taču tūlīt jau 90 gadu! Es to apbrīnoju."

No teātra leģendām viņa ir sastapusi arī Dailes teātra dibinātāja Eduarda Smiļģa izredzēto aktrisi Viju Artmani. Diemžēl ne vairs dzīvu... "Gāju uz skolu, un tur, krustojumā pie viesnīcas "Latvija", domāju – kāpēc tik daudz cilvēku? Visa Brīvības iela ciet. Te notiek kaut kas svarīgs. Ja palikšu, nokavēšu studijas. Bet es paliku. Cilvēki runāja par Viju Artmani, es arī nostāvēju, kamēr viņu veda mašīnā no Pareizticīgo katedrāles. Tā bija pirmā reize, kad es viņu redzēju "dzīvajā", bet jau mirušu, zārkā. Atdevu godu un gāju uz mācībām."

Lielo granddāmu laiks ir pagājis, un Dailes teātrī tagad esot daudz lietišķāka atmosfēra nekā kādreiz. Ērikai tas ir pa prātam. "Patīk, ka daudziem aktieriem ir ģimenes, ir bērni, pavisam citas vērtības, nevis katru vakaru sēdēšana, pļēgurošana, filozofēšana. Jā, bohēmu nedaudz vajag – vajag trakot, dzert vīnu un dejot, un arī papļāpāt muļķības, tomēr šodien cilvēki grib iet mājās pie saviem bērniem, sievām un vīriem."

Teātra "supermammai" ir nenospēlētas sapņu lomas, bet ir arī pavisam piezemēti sapņi. "Bez šaubām, es gribētu bērnus. Tā, man liekas, ir dzīves lielākā loma."