Reaģējot uz diviem mūsu portālā publicētiem radinieku stāstiem par slimnīcā pieredzēto, kāda liepājniece, šoreiz – paciente, nespēja neuzrakstīt savu vēstījumu. To arī piedāvājam.

Sveiki, es arī vēlētos sniegt atsauksmes par Liepājas Reģionālo slimnīcu. Situācija ir sekojoša. Apmēram pirms gada vai pussotra gada, ārsts nozīmēja mani uz izmeklēsanām Liepājas slimnīcā. Paliku dienas stacionāra. Pirmajā dienā, ierodoties nodaļā, netiku informēta ne par izmeklēšanas plānu, ne par dienas režīmu. Ierados stacionārā ar tukšu dūšu domādama, ka varbūt tiks veiktas asins analīzes un tml. Galvenais, ka par to mani neinformēja ne personāls, ne ārsti. Satiekot pirmo māsiņu, viņa tik noteica, ka cerot, ka es neesot ēdusi, savadāk izmeklēšanas nevarot veikt.

Pirmajā dienā veica asinsanalīzes, urīnanalīzes, nākamā diena teica, ka veikšot man izmeklēšanu narkozē. Ārstējošais ārsts pajautāja. "Vai es piekrītot šai izmeklēšanai, kura tiksot veikta narkozē?". Piekritu. Nakamā dienā, ierodoties stacionāra, māsiņa iedeva bukletu, kurā tika minēts viss par narkozes riskiem un iespējamām blakus parādībām utml.. Šo lapu vajadzēja parakstīt.

Māsiņa, iedodot to, gaidīja, ka uzreiz parakstīšu, bet palūdzu vai nevaru šo lapu pārlasīt pirms parakstu, jo iet runa par manu veselību. Māsiņa bija ļoti neapmierināta, bet piekrita. Šaja lapā bija dažādi punkti, kā, piemēram, ka pastāv iespeja, ka izmeklēšanas laikā varu inficēties ar dažādam slimībam, tai skaitā AIDS, kā arī tika minēts, ka ir cilvēki, kuri nepanes narkozes, un citreiz cilvēks no narkozes nomirst. Šie punkti mani pamatīgi satrauca. Lapā bija minēts, ka jāizlasa visi punkti un ar parakstu es apliecinu, ka slimnīcas personāls ir izskaidrojis par visām sekām un ar parakstu to es apliecinu. Bet tā kā ar mani neviens par šim sekam nebija runājis, vēlējos lūgt pirms parakstīšanas, lai māsiņa vai ārsts izskaidro, cik lielas iespējas inficēties šīs izmeklēšanas laikā utm. Uz ko māsiņa neatmierināti atbildēja, ka slimnīcas personāls ir aizņemts, bet beigās piekrita iet pajautāt ārstam, lai man izskaidro.

Māsiņai atgriežoties, viņa neapmierinātā tonī atcirta, ka ārsts esot man visu izskaidrojis un, ja esmu iepriekšēja dienā nolēmusi veikt izmeklēšanu, tad vairs nekāda punktu vai risku skaidrošana nenotiks, ja mani kas neapmierina, es varot atcelt izmeklēšanu.

Atļaušos piebilst, ka laipnā tonī lūdzu, lai kāds no personāla izskaidro, cik liels risks izmeklēšanas laikā ir, un arī piebildīšu to, ka neviens man iepriekšēja dienā neizskaidroja šos riskus. Neskatoties uz to, ka paliku neziņā par riskiem, apstiprināju ar parakstu, ka personāls ir izskaidrojis riskus, lai gan tā nebija – vienkārši gribēju ātrak veikt izmeklēšanu, lai tiktu skaidriba par savu veselību. Nelaipnā attieksme turpinājas operacijas zālē, kur tika veikta izmeklēšana. Pirms narkozes lika noģērbties, ko arī darīju, māsiņas piestiprināja kājas un aizgāja prom no zāles uz apmeram 10 minūtēm, kuras vilkās kā mūžība, biju pārsalusi, un gulēju neziņā operācijas zālē ar kailu ķermeņa apakšdaļu, piestiprinātām kājām un gaidīju, kas notiks tālāk. Atnāca ārste un, pasaucot māsiņas, sāka izteikt sūdzības māsiņam par to, ka kājas esot nepareizi pieslēgtas, ka es esot pārsalusi un, ka māsiņām, kamēr es gaidu narkozes ievadīšanu, bija jāapsedz kājas – tādā saspringtā atmosfērā sagaidiju narkozi .

Tā kā man ir hroniskas veselības problēmas, Liepājas slimnīcā esmu veikusi vairākas izmeklēšanas. Vienreiz ciešot neciešamas sāpes vederā un izjūtot dažādus citus simtomus, tiku aizvesta uz neatliekamo palīdzību. Reģistratuārā lika minēt, kādēļ esmu ieradusies utml. Minēju iemeslu. Viens no simptomiem bija sāpes labajā sāna. Tika pieaicināta māsiņa, kura uzklausīja manus simtomus un neapmierinātā toni atcirta, ka neesot man jēgas te ko gaidit, jo ārsts, kurš veicot kolonoskopiju, esot atvaļinājumā. Izbrīnīta atbildēju, ka nejautāju kolonoskopiju, bet vēlējos palūgt, lai apskata kāds ārsts, jo jūtos ļoti slikti. Lika ieiet neatliekamās palīdzības uzņemšanā, veica asinsanalīzes, urīna analizes, kuras esot bijušas labas, ķermeņa temperatūra bija tuvu 39 grādiem, un spēcīgas sāpes vēderā un citi simtomi. Izpilināja no sistēmas pretsāpju zāles.

Atnāca ārsts, kurš atbildēja man, ka ņemot vērā manas sūdzības, tas neesot viņa "lauciņš", bet citi ārstu tajā dienā neesot. Uzklausīja sūdzības, teica, ka neesot jēgas palikt slimnīcā, jo tā pat vajadzīgais ārsts esot atvaļinājumā. Prasīju, ko tad man darīt manā situācijā. Ārsts atjokoja, lai es zvanot uz veselības ministriju. Ārsti neesot utt. Saprotu, ka šis konkrētais ārsts darīja visu uzdevumu augstumos un tā nav viņa vaina, ka slimnīcai nav ārstu utml., bet es kā pacients jūtos vienkarši nonācis bezcerīga situācijā. Tā kā ārsts teica, ka īsti jēgas neesot palikt slimnīca, jo vajadzigais ārsts ir atvalinajuma utt., nepaliku slimnīcā. Saņemot izrakstu, bija piezīme "pacients atteicies no ievietošanas stacionārā". Neviens jau, protams, neminēs uz šādiem dokumentiem, ka man tieši un konkrēti atbildēja, ka jēga palikt slimnīcā man neesot, tāpat nebūšot, kas ārstē vai izmeklē.

Maksājam naudu par izmeklējumiem, uzticam dzīvību, veselību šai slimnīcai, bet attieksme pret pacientu vienkārši drausmīga. Nevaru teikt, ka visi ārsti Liepājas slimnīcā ir slikti, bet tieši pēdējās vizītēs esmu saskārusies ar ļoti nelaipnu, nekompetentu attieksmi. Saprotu, ka veselības sistēma Latvijā nav sakārtota, bet vai tādēļ jaizgrūž dusmas uz pacientu? Paldies par iespēju padalīties viedoklī par Liepājas Reģionālo slimnīcu. Esmu smagi vīlusies.

p.s. Ne par šajā vēstulē pausto, ne par iepriekšējā teikto, slimnīcas vadība portālam nevēlējās sniegt savus komentārus.