Televīzijā, redzot izpostītās Ukarainas pilsētas, nogalinātos Ukrainas mierīgos iedzīvotājus, jā, arī tankos sadegušos krievu karavīru līķus, šķiet, ka pasaule zaudējusi prātu. Tas ir gadsimtiem ilgi Krievijas valsts  kultivētais krievu ieroču maģisms, kas it kā "atbrīvojis" visu pasauli no nāvīgiem cilvēces ienaidniekiem, šoreiz ukraiņiem.  Īpaši skaudri to izjūtu, pārskatot sava arhīva bildes ar paša piezīmēm par Kijevas apmeklējumu 2017. gada pavasarī.

2017. gada 17. aprīlī pēc stundas un četrdesmit minūtes lidojuma ar  aviokompānijas "airBaltic" lidmašīnu tā jau planēja virs Kijevas Borispoles lidostas skrejceļa. Tajā pavasarī mēs ar sievu Gundu izbaudījām dažu dienu ceļojumu skaistajā Ukrainas galvaspilsētā Kijevā. Ukrainas gaiss bija  pilns ar nupat ziedēt sākušo ķiršu, magnoliju, plūmju un tikko nojaušamu maigu dienvidu stepes vēja smaržu.

Mūsu triju dienu plāns, protams, bija gan atpūtai, gan  izziņas un ziņkāres apmierināšanai. Tas bija garu pastaigu, metro un autobusu, pat funikuliera maršruts pa Ukrainas galvaspilsētas kultūras, vēstures un sadzīves vietām. Apzinājāmies, ka tam dažas dienas ir par par maz. Un tomēr mēs centāmies aptvert maksimumu no daudzmiljonu pilsētā piedāvātā. Mana Kijevas apmeklējuma otrs pakārtots mērķis bija sīkāk noskaidrot par kāda bijušā liepājnieka – Rūdolfa Kavaliera – likteni Ukrainā, kura ģimene  pirms Pirmā pasaules kara dzīvoja Liepājā, Ozolu ielā 11. Vai bijušais Liepājas sociāldemokrātu pagrīdnieks pats personīgi trīsdemitos gados nav bijis saistīts ar Staļina izraisīto genocīdu (golodomoru) pret ukraiņiem? Izrādījās, ka toreiz R. Kavaliers sarkanās armijas kājnieku divīzijas komisāra pakāpē dienējis Doņeckā, un nekādā veidā ne tad, ne pirms aresta un nogalināšnas 1937. gada decembrī nav bijis iesaistīts ukraiņu tautas mērdēšanā badā.

Pie ukraiņu tautas genocīda, golodomora, upuru piemiņas muzeja.   

Bet vēl par Kijevas iespaidiem. Toreiz viens no pirmajiem pilsētas apmeklējumu objektiem bija gājiens pa Kreščatika bulvāri tieši līdz Maidanam. Jā, tur nu ir slavenais, skumjais, traģiskais, gaišu, naivu cerību un auksta ciniska aprēķina pilnais laukums, kas neskaitāmas reizes redzēts televīzijas ekrānos gan 2014. gada ziemā, gan kā Ukrainas brīvības atpazīstamības simbols. "Маидан Незалежности" ar Brīvības statujas eņģeli nomazgāts tīrs, novāktas barikādes, vietā salikts ielu bruģis. Tirgo ziedus, sniegbaltu baložu zēni tūristiem piedāvā paturēt rokās pieradinātos putnus, aiztraucas velokurjeri, jaunas ukraiņu meitenes piedāvā zili dzeltenas pītas aproces pret ziedojumu Doņeckas frontes bataljonam "Aidar"... Daudz lielu plakātu ar Ukrainas karavīriem pilnā augumā... Jo valsts austrumos vēl gruzd krievu okupantu aizdegtas kara liesmas.

Un tomēr arī te, Maidana laukumā, gan apkārtējās ielās valda fiziski izjūtama kara aura, kas smagi gausina soli un liek aizdomāties par nesenajiem, 2014. gada, notikumiem. Un par tiem atgādina ik solis. Stāvu Kijevas tehnoloģiju Institūta bulvāra šķērsielā zem gājēju tilta. Mūsu  pavadonis ir Kijevas Universitātes vēsturnieks, maģistrants Oļegs Sorocinskis, kurš pats 2014. gada ziemā bija piedalījies Eromaidana revolūcijā. Tieši tur, netālu no Brīvības kolonas pakājes, bija Maidana  aizstāvju  un "Berkut" kaujinieku saskares līnija. Tagad tur, abās ielas pusēs, ukraiņu karodziņi un tumša akmens plāksnes ar kritušo vārdiem. Oļegs mums stāta par pēkšņajiem uzbrukumiem, autoriepu dūmiem, Molotova kokteiļiem, milzu kaķenēm un lidojošu akmeņu krusu... Pašam vēl tagad kāju ikros esot manāmas sīksīkas šķembas no eksplodējušām trokšņu granātām.

"Te bija šausmīgi auksta nakts. Mūsējie dezināja autoriepas, kas kaut cik aizturēja krievu atbalstītā prezidenta soda vienības "Berkut" karavīrus.  Mūsu puiši aizstāvoties  pievilka un iedarbināja ugunsdzēsēju šļūteni un berkutieši pārvērtās burtiski par ledus skulptūrām. Un tad viņi sāka šaut pa īstam... Kaut gan... Tā dīvaini, viņi mūs varēja ar ložmetēju vai automātiem te visus aizmēzt dažās minūtēs! Mēs laikam bijām naivi un ticējām par daudz. Šodien (2017.gadā) mani līdzpilsoņi man bieži uzdod jautājumu: "Vai bija vērts?". Oļegs saka, ka viņš sev gan tā nejautā, jo pats un ģimene ir patiesi savas Ukrainas patrioti. Viņš turpina mācības Kijevas Universitātē.

Bet par Maidana revolūciju, par  – "vai bija vērts?" Par to Kijevā mēs runājām gan ar Besarābijas, gan Klovskas tirgu pārdevējām, gan Tualešu muzeja gidu (starp citu, izcila kultūrvieta), gan taksometra vadītāju, gan romantiskās rakstnieka Mihaila Bulgakova muzeja tējas verandas laika kavētāju. Vairumā tomēr dzirdējām – jā, bija, kaut vai tamdēļ, ka lielā un lepnā Krievija tagad iestigusi pazemojošā, kaunpilnā un netīrā karā Ukrainas austrumos pret saviem slāvu brāļiem.

Un vēsture atkal atkārtojas, tikai tagad, 2022. gadā, daudz asiņaināka un ciniskāka. Krievu okupanta dubļainais zābaks nu nodomājis iemīt Ukrainas melnzemes auglīgajā pavasara šķīdonī visas Ukrainas tautas brīvību.

Atpakaļcelā uz lidostu no taksista dzirdējām, ka Putinu ukraiņi saucot par "balto kodi" (bjalo molļje). Šodien dzirdu protestantu pūli skandējam "Putin hu...lo".

Pie rakstnieka Mihaila Bulgakova pieminekļa līdzās viņa mājai-muzejam.

Šodien, TV ekrānos, redzot hana Putina ordu postīto pilsētu, pirms pieciem  gadiem nevarēju iedomāties, ka atkal kā toreiz izjutīšu vēl lielāku  apbrīnu un cieņu pret ukraiņu tautu, par tiem, kas ticēja un cerēja, ka paši  var mainīt savu dzīvi, celt savu valsti, un tagad arī to tik varonīgi un vienoti aizstāvēt.

Arī tagad skaudri izjūtu to, ka mēs, latvieši, dzīvojam daudz labāk, mierīgāk un drošāk. Ka mēs esam spējuši atjaunot savu valsti. Diemžēl – arī samierinājušies ar savas valsts vadoņu neizlēmību un dažreiz arī ar demokrātiju pavadošajām kļūdām.

Ticu, ka arī Krievijā atnāks ja ne fizisks, tad garīgs MAIDANA laiks un ar ukraiņu uzvaru beigsies šis asiņainais karš.

Slava Ukrainai!