Liepājas Sv. Trīsvienības katedrāles dekāns, mācītājs Pēteris Kalks neuzskata, ka slavenais dievnama instruments būtu katastrofālā stāvoklī, taču nenoliedz, ka restaurācija, kuras izmaksu aptuvenās aplēses pirms vairākiem gadiem bija miljons eiro, ir nepieciešama. Vēl vairāk – ņemot vērā instrumenta unikalitāti, tā atjaunošana būtu īpašas valsts programmas vērta.


Taču ērģeles ir arī Liepājas lepnums, iespējams, uzsver Kalks – vērtīgākais, kas Liepājai vispār pieder.


Piedāvājam sarunu ar dekānu.


Ko jūsuprāt ērģeles, un konkrēti Sv. Trīsvienības katedrāles instruments nozīmē dievnamam?
Nepateikšu neko jaunu – šīs ērģeles ir unikālas, tas ir Liepājas lepnums, visas valsts un Eiropas mēroga lepnums. Tā nav tukša lielīšanās, kad sakām – lielākās mehāniskās ērģeles pasaulē. Tādā ziņā, ka


tās ir autentiskas, nepārbūvētas, nemodernizētas, un tā arī ir tā lielākā vērtība, unikalitāte.


Šīs ērģeles ir meistaru roku darbs. Būvēts pakāpeniski, ir bijuši vairāki meistari, līdz sasniegts tas lielums, kas ir šobrīd – 131 reģistrs. 27 reģistriem savu roku pielicis viens no izcilākajiem tā laika Eiropas meistariem Henrihs Andreass Konciuss, un tie arī ir vienīgie kādā baznīcā vēl skanošie reģistri, kas saglabājušies tādi, kādus meistars tos uzbūvēja.


Akcentējāt ērģeļu kultūrvēsturisko un māksliniecisko nozīmi. Bet kāda ir ērģeļu nozīme baznīcā – vai ērģeles nav tās dvēsele?
Dievkalpojums ir ļoti svinīga norise, tā ir cilvēka sastapšanās ar Dievu, un īpaši luteriskajā baznīcā ļoti iecienīta ir korāļu dziedāšana, kas parasti notiek ērģeļu pavadījumā. Taču ērģeles arī pavada visu dievkalpojuma norisi jeb liturģiju un palīdz draudzei izdzīvot dievkalpojumu, to svinēt.


Kad cilvēki saprata, ka tieši ērģeles ir visu instrumentu karaliene, tās ienāca baznīcā,


un viss, kas ir baznīcā, ir Dieva godam. Arī ērģeles ar savu balsi pagodina Dievu. Kad ērģeles tiek uzbūvētas, tās iesvētī, lai tās kalpotu tam pašam mērķim, kam baznīca.


Ir vēl viens aspekts – ērģeles kā mūzikas instruments un dievnams kā koncertzāle. Ko varat teikt par šādu nostāju?
Dievnamā, protams, ārpus dievkalpojuma var notikt arī koncerti. Un tādi arī notiek, tas ir parasts luterāņu baznīcās. Var notikt koncerti, arī ērģeļu prezentācija, demonstrēšana interesentiem, tūristiem, pilsētas viesiem. Var notikt citas kultūras norises – Baznīcu nakts, "Dzejas vertikāle", kuras ērģeles var bagātināt. Taču tajā brīdī baznīca vai kā šajā gadījumā – katedrāle – nepārtop koncertzālē. Nevar būt tā, ka vienā brīdī tā ir baznīca, un citā – koncertzāle.


Arī tad, kad notiek koncerts, baznīca nepielāgojas, bet paliek tā, kas ir, – baznīca ar savu misiju, ar savu uzdevumu


sludināt Dieva vārdu, sludināt evaņģēliju, vest tautu pie Kristus, lai saņemtu savas dvēseles glābšanu.


Cilvēki, kuri nav draudze, var uz baznīcu paraudzīties savādāk, ieraudzīt, ka baznīca ir praktiski pielāgojama vēl kam citam un ka dievkalpošana varbūt pat ir kas mazāk svarīgs.


Padomju laikos baznīcās bija graudu kaltes un sporta zāles, un, ja bija koncertzāle, tas jau bija cēli.


Tomēr tik un tā baznīca šādi tiek degradēta no tiem augstumiem, kādus tā sevī iemieso. Ir viens vārds, kas piemīt baznīcai un to nevar atmest (pārējie var nākt klāt), un tas ir – svētums, Dieva klātbūtne.

Taču jebkurā gadījumā ir vajadzīgi līdzekļi, lai uzturētu baznīcu. Tāpat arī ērģeles, kurās pēc ekspertu atzinuma, jāieliek daudz līdzekļu...


... ļoti daudz...


...lai tās pilnasinīgi skanētu. Vai nav pretruna starp šo baznīcas svētumu un naudas vākšanu?
Tā nav pretruna. Baznīca ir šķirta no valsts, bet ne no cilvēkiem, sabiedrības. Tā ir atvērta visiem, un arī ērģeles ir domātas visiem. Līdzekļus, ne tikai ērģelēm, visas katedrāles atjaunošanai, vācam visu laiku, visos iespējamos veidos.


Kad ieguldījām milzu naudu baznīcas pamatu stiprināšanā un jaunam jumtam, to gandrīz neviens nepamanīja,


jo tie nav tādi redzami darbi kā atjaunotā fasāde. Cilvēki pat teica – kad tad beidzot sāksiet kaut ko darīt? Konts ir atvērts, ziedojumus lūdz, bet nekas nenotiek. Pieļauju, ka ar ērģelēm varētu būt līdzīgi, jo skanēt jau tās skan, un nemaz ne slikti. Instruments nav katastrofālā stāvoklī, jo visu laiku tiek aprūpētas, uzturētas, skaņotas. Pirms vairākiem gadiem gan bija reāli draudi, ka tas sabruks, jo


visās koka daļās, un pārsvarā ērģeles ir būvētas no koka, bija ieperinājušies ķirmji – it kā nekas slikts nav redzams, bet vienā brīdī koks sabirst pīšļos.


Taču grauzējus izdevās veiksmīgi apkarot. Arī daudz citu praktisku darbu ir darīts.


Ērģeļu restaurācija šobrīd ir tāds paralēli risināms uzdevums iesāktajiem darbiem, kas visi prasa lielus līdzekļus. Taču mēs tiksim galā – ar Dieva svētību un draudzes lūgšanām, ar Sv. Trīsvienības baznīcas atjaunošanas fonda lielu atbalstu, sadarbībā ar pilsētas domi un liepājniekiem, cerot arī uz Eiropas Savienības fondiem un to, ka valsts politikā kaut kas izmainīsies, kas būtu brīnišķīgi.


Katedrāle ir valsts nozīmes kultūras piemineklis, un gan valsts, gan pašvaldība drīkst palīdzēt, un kaut kādā mērā jau to dara. Ja vēl būtu kāda valsts programma, kas saredz šo ērģeļu lielo nozīmi, to nepieciešamību un svarīgumu, un piešķirtu tieši šādam mērķim, būtu lieliski.