Imants Andersons divdesmit gadus bija Liepājas Tenisa sporta skolas direktors un viens no "neērtākajiem", bet reizē respektētākajiem sporta jomas vadītājiem. Tagad bauda dzīvi Karostā un nav arī nekur tālu no tenisa.

Esat pensijā?
Jau sešus gadus. No 2011.gada* jūlija, kad Liepājā kļuvu nevēlama persona jeb persona non grata. Tur ir tas Andersona stulbums, ka es piketēju savā laikā! Lai Tenisa sporta skolu nepievieno Sporta spēļu skolai. Atlika, un tā arī tas jautājums pazuda, Tenisa skola joprojām ir pati par sevi.

Bet man ir tas trūkums, ka es vienmēr saku to, ko domāju.

Tāpēc bija jāaiziet?
Tagad to sauktu par mobingu. Man ir tāds teiciens – ja tev čurā acīs, tad nesaki, ka lietus līst... Ja es rakstiski iesniedzu jautājumu, man atbildēja mēneša laikā. Ja man jautāja, vajadzēja dot rakstisku atbildi šodien trijos.

Atceros, tā bija trešdiena, kad ar Lagzdiņu (Sporta pārvaldes vadītājs Artis Lagzdiņš – irliepaja.lv) stundu runājām par tenisa attīstību, un otrā rītā man zvana cilvēks un saka, ka domes sēdē ir jautājums par štata samazināšanu, atlaišanu. Un trešdien Lagzdiņš man to nevarēja pateikt! Tagad mēs sveicināmies, bet roku es viņam nedodu.

Uz kortiem arī aizejat?
Šad tad, kad ir sacensības, aizeju paskatīties. Ar mani sveicinās tikai 17, 18 gadus vecie, jaunākie mani nepazīst, es neko viņiem neizsaku. Mazliet piedalos pie Ernestsona balvas izcīņas organizēšanas. Ar viņu sazvanāmies vismaz reizi nedēļā, lai pusstundu pārrunātu sporta notikumus. Arī par Sevastovu. Ernestsons viņu trenēja, es gādāju pirmos sponsorus, braukāju līdzi pa sacensībām.

Vai Ostapenko arī nav bijusi liepājniece?
Mamma ir liepājniece, pie mums trenējās. Pēc vidusskolas aizgāja uz Sporta akadēmiju. Bet Aļonas pirmās sacensības, kurās viņa piedalījās, gan bija Liepājā. Pēc tam sistemātiski brauca uz visām sacensībām pie mums vismaz līdz gadiem vienpadsmit.

Augustā Aļonas mamma bija atbraukusi un uzaicināja uz "Promenādi" vakariņās, lai liepājniekiem parādītu no Francijas atvesto "Roland Garros" čempiones kausu.

Tenisa aprindās jūs ciena.
Joprojām esmu Latvijas Tenisa savienības treneru padomē, un tikai pirms diviem gadiem atteicos no priekšsēdētāja amata. Gribēju jau pavisam atteikties, bet ģenerālsekretārs Lejnieks pārliecināja, ka mana pieredze tur ir vajadzīga. Tā nu katru ceturksni braucu uz Lielupi, uz padomes sēdēm.

Jūs ciena arī tenisa veterāni.
Jā, un šogad visur parādījās ziņa, ka Liepājas senioru komanda Eiropas čempionātā ieguvusi ceturto vietu, un komandu pavadīja arī Imants Andersons. Es piecus gadus braucu uz Eiropas čempionātiem! Par savu naudu gan, bet mans uzvārds nekur nedrīkstēja parādīties! Pa Latviju visu laiku braukāju līdzi. Sieva saka – brauc, kamēr tevi sauc. Kad nesauks, varēsi sēdēt savā Karostā.

Šodienas veterāni visi sāka trenēties tenisā no astoņdesmito gadu sākuma. Kopš tā laika arī esam pazīstami. Mums ir interesanta komanda – visi liepājnieki, bet dzīvo Rīgā, ir tikai divi trīs no Liepājas un, kā pienākas, arī divi lietuviešu leģionāri, ja ir vajadzība (smejas) – arī viņi kopš bērnu dienām brauca uz Liepāju uz sacensībām.

Šovasar vienā sestdienā sanāca kopā kādi piecpadsmit bijušie tenisisti – tādi, kas dzimuši starp astoņdesmitajiem un deviņdesmitajiem gadiem un ar kuriem esmu vairāk pa sacensībām braukājis, – spēlējām kortos dubultspēles, pēc tam bija atmiņu vakars pie manis.

Kā mainījusies tenisa skola pa šiem gadiem?
Manuprāt, vairāk komercializējusies. Bet tā ir visā valstī. Drusciņ labāk ir ar treneru problēmu, jo Liepājas Universitātē ir speciāla programma, un viens otrs pēc tam no turienes atgriežas.

Bijāt pirmais, kas cīnījās, lai arī Liepājā būtu apjumtie tenisa korti.
Vai, dieniņ! Par to runā tik ilgi, cik es vecs esmu!

Jumta nav joprojām. Bet tas taču noteikti kavē tenisa attīstību.
Ja Liepājā ir lietus, tad viss – krusts pāri. Mums bija jāuzņem komanda – braucām uz Rīgu un īrējām laukumus. Ideju par piepūšamo jumtu man nobendēja. Laikam nepatika, ka projekts no Rīgas tika atvests, summa arī bija par mazu un neticēja, ka pa vasaru tas tiks ņemts nost. Kam tas traucēja?! Cik tur toreiz pa ziemu cilvēki staigāja? Tos ar sunīšiem es no galvas zināju... Pēc tam Zaharjins ("Liepājas metalurga" īpašnieks Sergejs Zaharjins – irliepaja.lv) solīja būvēt pie Nīcas šosejas. Projekts jau bija gatavs.

Augustā pašvaldība izsludināja konkursu par slēgto tenisa kortu būvprojekta izstrādi un būvniecību Liedaga ielā.
Tur būtu vēl labāk. Bet Saeima jau 2016.gadā atbalstīja Liepājas tenisa kortu būvniecību un piešķīra 1,55 miljonus eiro, kas, manuprāt, bija jāapgūst šajā gadā. Kur tad ir projekts? Ar dakšām pa ūdeni? Gribētos redzēt. Esmu pusi Eiropas izbraukājis un visādos kortos bijis...

Esat mēģinājis startēt arī politikā.
Vairākas reizes! Lai gan nevienā partijā neesmu bijis un pats neesmu pieteicies – visi ir atraduši mani. Bet ar to ir cauri. Pasūtu “Kurzemes Vārdu”, lasu portālus... Esmu lietas kursā par visu – tas man tāds hobijs.

Par ko šovasar balsojāt?
Tas lai paliek pie manis. Bet dabiski, tās ir latviešu partijas.

Esat pārcēlies uz dzīvi Karostā. Vai patīk?
Pirms trīspadsmit gadiem, kad paņēmām hipotekāro kredītu un ar sievu nopirkām māju Karostā, mani droši vien neturēja par pilnu. Bet Karosta ir izmainījusies. Ja toreiz katru rītu jau astoņos trīs bomži pie veikala vāca naudu pudelei, tad tagad, ja nu vienīgi kaut kā trūkst, tad kāda zolīda kafejnīca... Pirms vēlēšanām vēl Atmodas bulvāri noasfaltēja... Es nesauktu Karostu par depresīvu rajonu. Žēl tikai, ka vecās mājas nevar savākt, un beigās grauj nost. Varēja savā laikā, vienalga kam, par lētu naudu uz kaut kādiem noteikumiem atdot...

Man bija dzīvoklis Vītolu ielā. Bet ko es tur, muļķis, darītu? Paņemtu sievu zem rokas un staigātu pa parku caurām dienām?! Nu, to es nevaru, man kaut kas ir jādara. Karostā mums pie mājas ir zeme – tur vienmēr ir, ko darīt!

Vienreiz gadā ar čaļiem aizbraucam uz Spāniju, uz senioru čempionātu. Vēl aizlidoju pie meitas uz Ņujorku, pie radiem uz Sietlu... Dzīvoju kā normāls Eiropas pensionārs. Zināmā mērā pateicoties saviem trīs bērniem, kuri mūs atbalsta gan morāli, gan materiāli. Varu ieteikt visiem latviešiem – gādājiet bērnus! Vecumdienās būs atspaids...

*2010.gadā dome lēma par vairāku sporta skolu, tostarp arī tenisa skolas, apvienošanu jeb reorganizāciju. Andersons pret to strikti iebilda, un kopā ar atbalstītājiem pie domes sarīkoja piketu. Tenisa sporta skola palika savā iepriekšējā statusā, bet tās direktors drīz vien bija spiests aiziet pensijā.

2008.gadā Imants Andersons, vēl būdams Tenisa sporta skolas direktors, saņēma Liepājas Sporta pārvaldes balvu par mūža ieguldījumu, bet 2011.gadā – Latvijas Tenisa savienības balvu par mūža ieguldījumu. Savukārt 2016.gadā sakarā ar Liepājas tenisa 110. gadskārtu Imants Andersons un treneris Edgars Ernestsons “Liepājas Sporta laureāta” sarīkojumā saņēma pateicību “par personīgo ieguldījumu tenisa sporta veida popularizēšanā un attīstības veicināšanā”.