Dramaturģe, režisore un topošā rakstniece Sandija Kalniņa stāsta par sevi un dalās par iespaidiem, piedaloties izrādes "Smaragda pils@ta. Enter" veidošanā.

Pastāsti par sevi, kas tu esi un kāda ir tava ikdiena?
Esmu no Rīgas, un pirms diviem gadiem pārcēlos dzīvot uz Kurzemi. Šobrīd dzīvoju Aizputē. Rīgā Kultūras akadēmijā mācījos dramaturģiju, pēc tam maģistrantūrā studēju režiju. Tagad ir tāds laiks – jo cilvēks ir daudzpusīgāks, jo vairāk ir dažādu iespēju.

Šobrīd Liepājā studēju rakstniecību. Vēlos uzrakstīt romānu, un mana kursabiedrene Rasa teica, ka šeit ir ļoti laba studiju programma. Visas iespējas sakrita, un es varēju sākt studēt.

Jūti kādu atšķirību starp studijām šeit un Rīgā?
Man šķiet, ka šajā studiju kursā man  ir vairāk laika padomāt par to, kāds tu – šajā gadījumā konkrēti rakstnieks – gribi būt. Studiju kursi ir tā sakārtoti, ka var apgūt daudz informācijas. Daudzas grāmatas esmu atkal pārlasījusi, sanāk "barot" savu iekšējo rakstnieku, un tas man patīk. Iespējams, ka Rīgā dzīvojot vienkārši vecums bija citādāks un arī uztvere cita, bet tur nešķita, ka mēs domājam par to, kādi būsim mākslinieki. Mēs vienkārši virzījāmies, brīžiem pat īsti nesaprotot, uz ko. Vismaz es. Varbūt vienkārši tiešām arī vecums ir svarīgs, man palika trīsdesmit, un tad cilvēks paliek apzinātāks, vairāk saprot, uz kuru pusi viņš tieši grib iet, kāda būs attīstība.

Liepājā studējot, man visa kā pietiek. Es izpaužos arī citādi ārpus studijām, un brīvā laika šobrīd ir maz. Ja es nebūtu tik aizņemta, tad varbūt gribētos vēl un vēl, bet man ir tik daudz visa kā, ka gribas tikai, lai izdodas visu paspēt izdarīt laikā.

Doma par romānu ir nesen radusies vai tā ir ilgi nākusi?
Tā ir radusies jau sen. Tā lēnām brieda, līdz pagājušogad es varēju sākt to realizēt Ventspils Rakstnieku mājā. Tagad man ir jāgaida rindā, kad atkal varēšu braukt un turpināt. Kad esmu tur,  esmu  prom no ikdienas un varu vairāk laiku veltīt sev, rakstīšanai.  Nav tik daudz apkārtējās vides kairinājumu. Arī mans maģistra darbs ir saistīts ar manu romānu, tāpēc man tā ir spēcīga motivācija rakstīt. Tas sakrīt ar rakstniecības studijām.

Pirms iestājos dramaturgos, biju izteikta literāte. Sāku studēt dramaturģiju. Kā zināms, literatūra un dramaturģija ir atšķirīgas, bet savstarpēji saistītas. Es iemācījos "būvēt" lugas, un atkāpties no literārā, no prozas. Un otrādi.  Iepriekšiegūtās zināšanas viennozīmīgi noder romāna tapšanā.

Kur rodas iedvesma?
Ir tādas lietas, kuras notiek pēkšņi un negaidīti, un ir tādas idejas, kas glabājas gadiem ilgi un tu zini, ka tām vēl nav pienācis laiks. Tās vienkārši atliek maliņā. Ir tādas idejas, kuras aizmirstas, un tad pēkšņi, kaut vai ikdienā ejot pa ielu, kaut kas saslēdzas kopā un to var pierakstīt. Pirms kāda laiciņa man bija pierakstu blociņš. Idejas atnāca naktī. Tad vienkārši pamostos, un – ā, varētu tādu stāstu! Un varētu tādu! Tad ir labi, ja ir blociņš.

Kas bija impulss režijas studijām?
Es esmu cilvēks, kam patīk mācīties, būt mācību procesā. Būt tur, kur ir jālasa grāmatas, jo ikdienas darbos tam neatliek laika. Tas ir ideāli man, ka mazliet tā kā piespiedu kārtā, obligāti, tas ir jādara.

Par režiju… Es vienkārši gribēju pamācīties ko jaunu, saprast, vai režija var uzlabot manu rakstību, vai es pati varu ko iestudēt. Pēc pirmās diplomdarba izrādes – tā bija "Maija. Paija" Ģertrūdes ielas teātrī – tomēr nolēmu neiestudēt pati. Tas bija brīdis, kad bija jāsaprot, kas es īsti esmu. Sekoja tāds diezgan ilgs meklējumu laiks.

Šobrīd mani vairāk saista rakstīšana. Strādājot teātrī, esmu sapratusi, ka esmu iedvesmotāja. Esmu rakstniece, dramaturģe, varu pačukstēt režisoram ausī kādas savas idejas. Lai būtu režisors, tur tomēr ir jābūt izteiktai līderībai. Režija ir milzīga atbildība, ļoti daudzslāņaina.

Kā jūs ar Gaļinu Poliščuku, "Smaragda pils@ta. Enter" režisori, viena otru atradāt?
Gaļina Poliščuka meklēja kādu dramaturgu, kurš varētu uzņemties šo darbiņu. Teātra vadošā komanda mani uzrunāja un jautāja, vai es runāju krievu valodā un vai varu iztulkot dramatizējuma uzmetumu latviski un to pielāgot. Varēju to izdarīt, mēs sākām strādāt kopā augustā, un divos intensīvos mēnešos  teksts atbilda režisores vīzijai. Mums nācās pat to saīsināt.

Tava izglītība režijā izrādes tapšanas procesā palīdzēja vai traucēja?
Ir jāskatās, vai režisoram ir vajadzīga šāda palīdzība. Darba procesā ir tā, ka visi nāk ar savām idejām. Neatkarīgi no tā, vai tu esi režisors vai neesi. Jāskatās, vai piedāvājumi atbilst režisora koncepcijai. Tas ir ļoti dažādi.

Ar ko nācās saskarties, lai stāstu pārvērstu mūsdienu skatuves versijā?
Sākotnēji man personīgi bija jāuzdod sev jautājums, kāds tad īsti ir mūsdienu bērns. Skatoties uz draugu bērniem – viņi ir diezgan pieraduši pie visa, ko redz televīzijā.  Liels izaicinājums bija vispār ierakstīt lugā, ka Ella staigā ar telefonu. Tā jau mēs "sēžam" telefonos, un vēl uz skatuves rādīt?! Bet, ja mēs ejam laikam līdzi, tas [telefoni] ir neizbēgami, mēs varam tikai kontrolēt, cik daudz mēs tos izmantojam. Stāsts ir par to, cik grūti mūsdienās ir draudzēties. Tev ir telefons, un tu savā ziņā esi tādā vientulības oreolā. Tev ir tā kā bail no realitātes, jo telefonā tu vari sadraudzēties ar visiem, vari rakstīt "jūtuberiem", komentēt draugu dzīves… Visgrūtāk, arī pieaugušam cilvēkam, ir sadraudzēties ar citu cilvēku, lai cik dīvaini tas arī nebūtu. Rakstot dramatizējumu, es negribēju moralizēt par to, cik slikti ir, ka bērns "sēž" telefonā, es gribēju, lai padomā par to, kā komunicēt. Lai vecāki padomā. Bērnam varbūt ir bail, un tad ir jādomā, kā pārvarēt bailes, saņemties drosmi, kā nebaidīties just vai mīlēt. Par to ir šis stāsts, nevis par to, cik baiss ir telefons. Protams, nedaudz arī par to, jo tehnoloģijas ir pārņēmušas mūsdienu pasauli, tās ir klātesošas un tu nezini, kas būs vēl tālāk. Daudziem mājās ir robots, kas tīra grīdu – tā ir realitāte, bet mēs esam aizmirsuši, ka mēs jau tajā esam. Tāpēc nedrīkst zaudēt cilvēcību vienam pret otru. Bija mazliet bažas, kā to uztvers vecāki, jo tas ir tas, no kā viņi cenšas bērnus atturēt – telefonā nesēdi un tamlīdzīgi, savā ziņā mēs aicinām tieši to izdarīt – iekāpt datorspēlē, sekot navigācijai. Tas bija savā ziņā izaicinājums.

Tu biji klāt arī mēģinājumu procesā?
Es biju uz pirmo mēģinājumu, un tad pēdējā nedēļā pirms pirmizrādes. Iecere bija tāda, ka aktieri strādā ar tekstu, kas jau ir nodots režisorei. Šoreiz nebija tā, ka dramaturgs piedalās procesā.

Esi redzējusi izrādi visā garumā?
Vairākas reizes.

Man bija interesanti, un tā bija jau no paša sākuma, kad Gaļina pirmo reizi iepazīstināja mani ar savu vīziju. Taisnība ir tā, ka nevienam, izņemot režisoru, nav skaidrības, kāda būs gala kopaina. Es cenšos uzticēties un ļaut sevi vadīt, kā režisoram vajag. Rezultāts ir izdevies krāsains, ir skaisti kostīmi, asprātīga scenogrāfija, četri galvenie varoņi ir pārtapuši par jauniem tēliem.

Man šķiet, ka šī izrāde ir ģimenes notikums mūsu radītajā virtuālajā pasaulē, un pēc izrādes vecāki ar bērniem  var savā starpā dalīties ar  iespaidiem. Tā ir pievienotā vērtība, un varbūt pat daļa no audzināšanas procesa.
Zinu, ka bērni pēc izrādes vaicāja vecākiem, vai spēli var ielādēt telefonā.

Kam tu pati izmanto telefonu?
Lietoju navigāciju, arī pārvietojoties pa Liepāju, lai cik smieklīgi tas varētu šķist, jo daudz ko vienkārši vēl nepazīstu. Lietoju "mesendžeri", tur man glabājas svarīgi kontakti. Tāds laiks, kad es sēdētu un bezjēdzīgu tītu citu cilvēku notikumus, ir beidzies. Tam man savs laiks ir pārāk dārgs. Var jau arī sazvanīties! Cenšos atlicināt laiku sev, padomāt, paskatīties apkārt, pavērot cilvēkus. Tomēr kopumā, telefons šobrīd jau ir kļuvis par neatņemamu dzīves sastāvdaļu, tā tas ir.

Kā tu atpūties?
Dziedot un dejojot. Liepājā mācos dziedāt pie vokālās pedagoģes Lindas Ločmanes, trešdienu vakaros Liepājas biedrības namā vadu senās Dienvidindijas tempļu deju (Bharata Natyam) nodarbības. Šo deju apguvu Rīgā, eksotisko deju centrā "Alegria" pie deju skolotājas Ilzes Zariņas, turpināju mācīties pie skolotājiem Pille Roosi, Dmitrija Zmejeva. Deja ir specifiska, daži to mēdz dēvēt par jogas ritmisko pusi, daži par indiešu dejas teātri, jo tā sastāv no divām – sižetiskās un tehniskās daļas. Mēs izdejojam indiešu dievu stāstus, parādām tos ar  žestu un pantomīmas valodu. Pagaidām interesentu uz šīm dejām ir maz, bet tas ir laika jautājums.

Kas tev Liepājā ļoti patīk?
Man patīk pilsētas sajūta, es vispār esmu pilsētas cilvēks. Šeit viss ir pieejams – gan kultūra, gan izklaide, gan veikali, viss ir kompakti. Kad dzīvoju Rīgā, mani draugi daudz runāja par to, cik Liepāja ir interesanta, cik šeit ir daudz mākslinieku un radoša vide. Tagad es esmu šeit un vienkārši ķeru mirkļus, katru satikšanos ar cilvēkiem, universitātes pasniedzējām. Pirmais, ko es ievēroju – cik viņas visas ir ļoti skaistas, modīgas. Un vēl te ir indiešu veikaliņš, kas man vispār šķiet lieliski.

Man vēl ir nedaudz grūti pierast pie attālumiem, vēl mācos nebūt par ātru vai nekavēt. Un jūra blakus – tas ir tas, ko vajag.