Piektdien, 20.septembrī Latviešu biedrības nama zālē izskanēja Liepājas simfoniskā orķestra sezonas atklāšanas koncerts.

Atklāšanas koncertā orķestris bija izvēlējies trīs skaņdarbus – Jāzepa Vītola „Dramatisko uvertīru”, Bēthovena 5.simfoniju un Riharda Zaļupes sarakstīto „Sesto Liepājas koncertu", kas šajā reizē piedzīvoja savu pirmatskaņojumu.

Pēc koncerta iespaidos dalījās muzikologs Orests Silabriedis un Sestā Liepājas koncerta autors Rihards Zaļupe.

Rihards Zaļupe: "Koncerta laikā jutos ļoti mierīgs. Protams, katra skaņdarba pirmatskaņojums ir īpašs, taču liekas tas ir veiksmīgi noslēdzies. Apzinos, ka mana mūzika ir ļoti sarežģīta – to nospēlēt un arī nodiriģet ir diezgan sarežģīti, bet no tā es nevaru izbēgt, tas vienkārši tā ir.

Katrā ziņā man ļoti patika. Orķestra kvalitāte ir ļoti augsta, un man par to liels prieks.

Ja būtu cits orķestris?
Būtu pavisam citādāk. Pirmkārt jau katram orķestrim skaņa ļoti atšķiras, jo ir pilnīgi dažādi instrumenti, kas pavisam citādi skan. Turklāt katrs diriģents nāk ar savu interpretāciju. Tāpēc arī man ļoti patīk dzīvā izpildīšana, un es nekad negribētu, ka manu mūziku  vienmēr spēlē identiski. Manuprāt, tas ir forši, ka tu vienmēr vari to dzirdēt dažādās variācijās, un tas padara to interesantu.

Prieks arī par to, ka zāle bija izpārdota, un cilvēki, neskatoties uz visām krīzēm, uz Metalurgu, uzticas kultūrai un nāk uz koncertiem. Tas man liekas pats labākais, kā mēs varam sevi pie dzīvības uzturēt.

Orests Silabriedis: Man liekas programma bija izvēlēti ļoti veiksmīgi. Es katru no šiem trim skaņdarbiem redzu kā vērtību, kas ļoti labi sader kopā, jo uzbūve ir gudra: ir uvertīra – Jāzeps Vītols, ir instrumentālais koncerts – Rihards Zaļupe un ir simfonija.

Lai tas neizklausītos tik ļoti diplomātiski, varu teikt, un no sirds tā domāju, ka koncerta garums bija optimāls, kas ne vienmēr tā ir, bet, ja drīkstu pateikt par savu vislielāko prieku, tad tās ir Atvara [Lakstīgalas] attiecības ar Bēthovenu.

Tās formulējās jau 7.simfonijas atskaņojumā pirms kāda laika, un šodien man vienkārši trūkst vārdu, lai pateiktu, kādas lielas meistarības ceļā ir Atvars. Mēs labi redzam, ka vēl ir lietas, kas jāpaslīpē, bet viņam piemīt viena ārkārtīgi reta īpašība – spēja būt līksmam mūzikā. Un, ja Bēthovena piektās [simfonijas] finālu diriģē bez līksmības, tad tur nekā nav.

Tāpēc, ar visu cieņu Vītolam un Zaļupem, mans šāvakara notikums absolūti ir Bēthovena piektās atskaņojums.

Kaut Bēthovens Liepājā skanētu biežāk. Kaut Atvars no Bēthovena nenovērstos.