Liepājas teātra Mazajā zālē, kura joprojām atrodas koncertzāles "Lielais dzintars" 6.stāvā, decembrī pirmizrādi piedzīvoja Kristīnes Brīniņas iestudējums "Gaišās naktis". Nē, tas nav teātra šāgada Ziemassvētku koncerts, kā izlasot izrādes nosaukumu nodomājis dažs labs teātra apmeklētājs. Taču tas, ka šāds iestudējums parādījies tieši Ziemassvētku laikā, varbūt pat ir likumsakarīgi.  Par to, bet ne tikai portāla irliepaja.lv saruna ar režisori, horeogrāfi Kristīni Brīniņu.

Režisore, horeogrāfe – tā jūs dēvē. Kā uzskatāt jūs pati?
Esmu noapaļojusi formulējumu uz "skatuves māksliniece", kas dod tādu brīvu rīku paleti. Nu jau laikam ir vienpadsmit gadi, kopš strādāju skatuves mākslas jomā. Šo gadu laikā esmu apguvusi arī papildu zināšanas, piemēram, šobrīd maģistrantūras pēdējā kursā studēju rakstniecību. Galvenais virziens, kas mani interesē, ir tieši dokumentālais žanrs, un tas ir saistīts arī ar tekstu. Tāpēc arī iestājos rakstniecības programmā – lai vairāk izprastu, kas īsti ir teksts, un mērķtiecīgāk, apzinātāk izdarītu izvēles, un arī apzinātos, kādēļ man tās ir svarīgas. Tas ir viens, otrs – domājot par režiju, laikam tā ir pieņemts, ka tiklīdz uz skatuves, vienalga, vai tas ir aktieris vai dejotājs, bet tiklīdz tiek izmantots mutvārdu teksts, mēs to vēlamies pielīdzināt teātra mākslai. Lai gan, manuprāt, viss ir teksts – kustība, attēls, žesti jau paši par sevi. Jautājums tikai, cik tas ir abstrakts, ikdienišķs. Lai kā es arī strādātu ar vēstījumu, mana pamatprofesija – horeogrāfe – ir visa pamatā. Es vēroju, kā cilvēks runā, kāda ir viņa ikdienas horeogrāfija. Dažkārt ķermenis runā daudz skaidrāk nekā vārdi. Ir ļoti interesanti, kā vārdi un ķermeņa valoda viens otru papildina. Domājot par dejas izrādi, vispār par izrādi, man ļoti svarīgi ir aptvert abas šīs puses.

Runājot par apzinātību, izvēlēm, man radies iespaids, ka tās nav nejaušas. Sākot jau ar to, ka izvēlējāties studēt horeogrāfiju.
Mani kopš bērnības ir interesējušas dažādas radošas izpausmes. Visizteiktāk – dziedāšana. Bet mēs ar māsu vakaros dejojām, vēlāk mācījos arī baletskolā, cirka skolā. Esmu apguvusi visādus dejas stilus, bet ļoti daudz vienmēr esmu improvizējusi. Tas man ir arī palīdzējis emocionāli sevi izjust, saprast, sakārtot. Sevis apzināšanās ir notikusi tieši caur deju.

Kad pienāca laiks izvēlēties, ko studēt tālāk, ietekmējoties no ģimenes un sabiedrības uzskatiem, šķita, ka tā būs arhitektūra. Taču nejauši satiku klasesbiedreni, un, daloties ar nākotnes vīzijām, viņa bija patiesi sašutusi: "Kāda arhitektūra?! Tev jāiet uz Kultūras akadēmiju." Es pat neuzdrošinājos skatīties dejas virzienā, jo mani visu laiku centās pārliecināt, ka tas ir tikai hobijs. Bet pēc tam, kad biju satikusi šo klasesbiedreni, izlasīju par laikmetīgās dejas programmu, un vairs nebija divu domu – bija skaidrs, viss, es eju. Bija gads, lai sagatavotos, un varu teikt, ka interese par skatuves mākslu man ne brīdi nav zudusi. Akadēmijā iestājos ar savu sākotnējo izpratni par deju, bet nāca visi šie antropoloģiskie procesi, kur sevis un citu cilvēku stāstu iepazīšana notika caur kustību prizmu, un liekas, tad man nevis māksla, bet pati dzīve atvērās. Es sapratu, ka tieši caur skatuves mākslu ir iespēja tik daudz uzzināt par dzīvi. Man tā liekas milzīga dāvana, ka ir šī zaļā gaisma klauvēt pie durvīm un daudz ko uzzināt, daudz ko pastāstīt citiem par to, kas man šķiet svarīgs.

Pieminējāt bērnību – no kurienes nāk Kristīne Brīniņa?
Mana mamma ir dzīvojusi Moldāvijā – vectētiņš ir uzbeks, vecmāmiņa – moldāviete. Kad mammai bija 18 gadu, viņa atbrauca uz Latviju studēt jurisprudenci un iepazinās ar manu tēti, latvieti. Nejaušības dēļ piedzimu Limbažos, bet bērnību pavadīja Lojā, apdzīvotā vietā netālu no Murjāņiem. Skolā sāku iet Rīgā, jo vecāki pārcēlās tur uz dzīvi. 16 gadus mācījos Rīgā, un tad sevis meklējumos atkal pārcēlos uz Murjāņiem. Tagad ar vīru dzīvojam Cīravā.

Bet, lai kas arī manā dzīvē notiktu vai nenotiktu, es vienmēr esmu dejojusi. Deja ir tas atspēriena punkts, kas nekur nepazūd. Vēl joprojām, domājot par ķermeni, par telpu, par to savstarpējām attiecībām, man nav atbildes uz jautājumu, kur deja sākas, kur beidzas. Dzīve ir par īsu, lai to apgūtu. Pagaidām es vienkārši esmu pateicīga, ka manī aizvien ir zinātkāre, idejas pašas pie manis nāk un nav jāmeklē. Tad nu es ķeros pie šī vēja un sekoju tam, kas mani dzen uz priekšu, un piedzīvoju dzīvi.

Skats no Valtera Sīļa iestudējuma "Liepāja – Latvijas galvaspilsēta", kuram Kristīne Brīniņa veidoja horeogrāfiju. Foto: Edgars Pohevičs.

Taču šobrīd ar skatuvi laikam vairāk saista tieši režija, nevis deja?
Mazliet tās iztrūkst. Kustēties liek man četrus gadus vecā meita, bet tā, kā viņai vajag. Es, protams, cenšos meklēt kompromisus, un diezgan labi mums izdodas, iesaistu viņu arī savos radošajos procesos – meita vēro manus mēģinājumus. Tajā pašā laikā Liepājā, Kurzemē neesmu atradusi vietu, kur es varētu ne tikai dot, bet arī ņemt – dejot, pētīt to, kas mani interesē laikmetīgajā dejā. Ir pienācis laiks, kad es atkal gribu doties uz meistarklasēm, iedvesmoties, uzlādēties, savest ķermeni fiziskā kārtībā. Slodze pēdējos divos gados ir bijusi tik liela, turklāt esmu arī mamma, sieva, studente. Un dzīvoju mežā.

Vai ziemā var no meža tikt laukā?
Var, var. Tikai vajag labu auto un labas riepas. Taču ir bijis tāds rīts, kad nākas zvanīt uz darbu un teikt: "Piedodiet, nebūšu, esmu ieputināta."

Pirmoreiz jūs redzēju pirms vairākiem gadiem Cīravā dejas izrādē, kuru bija iedvesmojis diriģents Andris Nelsons.
Iedvesmu guvu, strādājot Liepājas Mūzikas, mākslas un dizaina vidusskolā, kur pasniedzu kustību kompozīciju. Strādājām ar diriģentu kustībām, un, gatavojoties nodarbībām, klausījos intervijas ar diriģentiem un iedvesmojos. Kaspars Lielgalvis, kurš vada mākslas centru "Totaldobže", uzaicināja mani uzstāties jaunrades skiču vakarā. Nedēļas laikā radīju šo mazformāta darbu par diriģentu, kas, izmantojot metaforas, salīdzinājumus, tomēr runā par daudziem svarīgiem procesiem, kas skar gan manu profesiju, gan vispār cilvēku attiecības kopumā.

Izrādes nosaukums bija "Esmu ļoti kautrīgs cilvēks". Šķiet, arī jūs tāda esat? Vai arī jums ir aktrises talants?
Aktrise (smejas)! Vispār es būtu gribējusi būt arī aktrise. Man gribētos, ka ir režisors, kas ar mani strādā. Bet tas, kāda esmu, pilnībā mainās, atkarībā no situācijas. Kad esmu horeogrāfe vai režisore, esmu viens cilvēks, kad sarunbiedre – cits. Tā iekšējā kautrībā, jā, tas ir tas, kā esmu sevi izjutusi līdz Akadēmijas beigšanai. Kad nonācu pie šīs dokumentalitātes, es sevi pārsteidzu ar to, cik patiesībā esmu atvērta un ekstraverta. Maz tā kautrīguma ir iekšā. Drīzāk ir bijušas šaubas un nepārliecinātība, bailes kļūdīties.

Tātad, jau veidojot izrādi par diriģentu, bija interese par dokumentālo, reālo dzīvi?
Jā, bet pirmais aizmetnis bija diktofona ieraksts, ar kuru es strādāju, pēc Akadēmijas beigšanas radot savu pirmo, īsformāta izrādi "Zeir". Pēc tam bija vēl citi darbi, piemēram, sadarbībā ar dažādām kopienām. Tad sapratu, ka tas mani interesē, tas man ir vajadzīgs. Tā tas turpinās un attīstās.

Tikko bija pirmizrāde – "Gaišās naktis", arī dokumentāls darbs. Dokumentālais teātris ir virziens, kas pastāv jau kādu laiku, bet mans ceļš uz to ir gājis tādā pašizzinošā procesā, mēģinot definēt, kas tas ir tieši man, kāpēc mani tas interesē, veidojot personiskas attiecības ar to.

Kristīnes Brīniņas pirmais patstāvīgais iestudējums Liepājas teātrī "Upe". Foto: Anete Zulmane (no Facebook.com).

"Gaišās naktis" man jau ir milzu solis uz priekšu. Tas bija darbietilpīgs process, kas ilga trīs gadus, smags darbs ar tekstu. Četrdesmit stundas gari ieraksti. Sapratu, ka nepagūšu, un uzaicināju dzejnieku Henriku Eliasu Zēgneru, viņš palīdzēja tikt galā ar tekstiem. Darbs bija ietilpīgs, bet es neteiktu, ka smags. Varbūt tāpēc, ka šādi stāsti man nav bijuši sveši un tie mani nepārsteidza. Pārsteidza tas, cik ātri izveidojās savstarpējā uzticēšanās un cik ātri un viegli mums bija runāt par jebko – salātu dienām kamerā, attiecībām.

Secināju, ka šie puiši ļoti ātri nolasa ķermeņa valodu, redz tev cauri. Man bija tāds krīzes brīdis dzīvē, mums ir zūms un Andris (vārds mainīts) momentā: "Kas notiek, Kristīne?". Izstāstīju, un viņš saka: "Lai kas arī noticis, svarīgākais ir izrunāties. Piemēram, mums kamerā ir salātu dienas, tās ir dienas, kad cietuma veikalā var nopirkt salātus. Un mūsu kamerā ir viens puisis, speciālists salātu griešanā, bet, to darot, viņš vienmēr aplaiza pirkstus, un es nezinu, kā viņam to pateikt, lai viņš neapvainotos! Sapratu, ka ir jāatrod brīdis, kad visiem labs noskaņojums un tad tā, starp citu, jāpasaka." Tā arī izdarījis, un viss atrisinājies, un viņš man saka: "Tev ir jāatrod tāds mirklis un tad tu vari pateikt – ir tāda lieta..."

"Gaišās naktis". Artūrs Irbe Dāvja lomā. Foto: Armands Kaušelis.

Šādi sarunu brīži ar viņiem mani ir ārkārtīgu sakustinājuši. Tāda cilvēciska tuvība, kurā mēs cits citu pieņemam un sarunājamies par lietām, kas mums svarīgas.

Nekas nav beidzies, turpinu tikties ar puišiem. Arī pēc mūsu sarunas es došos uz ieslodzījuma vietu.

Būs turpinājums izrādei?
Nē. Dzīvei un attiecībām. Dokumentalitāte sevī ietver arī savstarpēju uzticēšanos un ilgtermiņa attiecību izveidošanu.

Ar ieslodzītajiem. Nav riskanti?
Nav tādas sajūtas. Ļoti paļaujos uz intuīciju, jūtos droši un jūtos atbildīga. Nevienu brīdi šo trīs gadu laikā nav bijis ne mazākais signāls par kaut kādiem draudiem. Esmu uzticības persona, ar kuru var izrunāt tās lietas, kuras nekādi nevarēs ar kameras biedru. Esmu sarunbiedrs, kas viņiem ir vajadzīgs. Arī man pašai šīs sarunas patīk.

Arī tā laikam nebija nejaušība, kad jūs "Spēlmaņu nakts" ceremonijā nogulāties uz skatuves, atbalstot protestētājus, kuri iestājas pret veco mežu izciršanu?
Tas bija ļoti apzināti, un es tam gatavojos. Šī, atšķirībā no iepriekšējām septiņām nominācijām, bija reize, kad es iekšēji zināju, ka saņemšu balvu un ka būs jākāpj uz skatuves. Par to liecināja arī tas, ka manī bija fundamentāls miers, nekāda satraukuma.

"Gaišās naktis". Hugo Puriņš Darbinieka lomā. Foto: Armands Kaušelis.

Lapā, ko tā arī neatvēru, bija sarakstīts viskautkas, trīs minūšu garumā. Sapratu, ka atvēlētajā ētera laikā – pusotrā minūtē – nepaspēšu pateikt visu, kas sakrājies. Tāpēc runāju par to, par ko visvairāk gribējās, kas mani dziļi saviļņoja un kas man ir svarīgs, īpaši tagad, kad man ir mazs bērns, – par to solidaritāti, spēju apzināties sabiedrības kopīgo spēku, to, cik daudz mēs varam ietekmēt un dot, neizšķiežot enerģiju sīkumos un nevajadzīgā agresijā. Iepriekšējā vakarā, braucot mājās, es tiešām nomaldījos – pēkšņi bija mainījusies man pazīstamā meža ainava, vairs nesapratu, kur atrodos, un braucu arvien dziļāk mežā. Tas un klusais protests pie Ministru kabineta arī bija spēcīgākais impulss, kas lika saprast – šī ir lieta, par kuru varam iestāties, ko varam ietekmēt.
Arī mākslā mēs runājam par to, kas mums sāp, kas ir svarīgs. Jo dzīve un māksla iet roku rokā.

Vai Liepājā sākāt darboties reizē ar pārcelšanos uz dzīvi Cīravā?
Jā, bet mana pirmā pieredze Liepājas teātrī bija, veidojot horeogrāfiju Valtera Sīļa izrādei "Liepāja – Latvijas galvaspilsēta". Pirms tam pasniedzu Liepājas Mūzikas, mākslas un dizaina vidusskolā, bet, kamēr biju gaidībās, studēju Liepājā jauno mediju programmā. Kad meitiņai nebija vēl gads, bija izrāde "Upe" ar teātra topošajiem aktieriem. Tas bija lielais atspēriena punkts, pēc kura sāka parādīties arī jau citas izrādes. Impulsu "Upei" deva Liepājas Kultūras pārvaldes izsludinātais konkurss – radīt darbu, kas būtu rādāms ārpus telpām, pilsētvidē, atbilstoši "Covid-19" nosacījumiem.

Man toreiz bija nogurums no meža, jo biju daudz laika pavadījusi Mežērmaņos viena ar meitiņu. Izrādei bija ļoti mazs budžets, bet man bija vienalga, bija gatava kaut vai tāpat strādāt. Ieminējos aktieru kursa pedagogam Dmitrijam Petrenko par savu ideju – dokumentālu pastaigu izrādi, kas stāstītu par liepājniekiem, vietu, kur viņi dzīvo, un vienatni – domājot par kovidu un arī par sevi.

Ar jaunajiem aktieriem veicām detektīvu darbu, lai atrastu vietas, kuras uzrunā, tad pētījām cilvēku, kas tur dzīvo, stāstus un ar video, audio interviju palīdzību tapa teksti.

Atkal jau dokumentālais teātris?
Vēl aizvien pētu šīs robežas. Arī maģistrantūras diplomdarbā vēlos veidot pētījumu par dokumentalitāti un fikciju, pievēršoties darbiem, ko šajā žanrā veidojuši Krista Burāne, Jānis Balodis, Mārtiņš Eihe, Valters Sīlis. Ceru arī, ka pavasarī Erasmus apmaiņas programmā izdosies aizbraukt uz Lisabonu, semināru vēl neesmu izvēlējusies, bet kopumā augstskolas fokuss ir uz dokumentalitāti, veidojot sinerģiju starp antropoloģiju un mākslu.

Kā mainījušies teātra jaunieši, kopš strādāji ar viņiem pie "Upes" un tagad, "Gaišajās naktīs"?
Ir liela liela atšķirība. Viņi tiešām ir auguši, veids, kā viņi strādā pie lomas, apliecina briedumu un profesionalitāti. Un, lai Dievs dod, ka viņiem aizvien vairāk ir tādas lomas, kurās viņi var parādīt savas spējas. Es tiešām ceru, ka režisori viņiem uzticēsies, dos svarīgas lomas, jo tas ir tas ceļš, kas palīdz izaugsmei, kura citādi nevar notikt.

"Gaišās naktis". Valts Skuja Renāra lomā. Foto: Armands Kaušelis.

Nekas nav zaudēts?
Tieši otrādi – viņi nav zaudējuši to cilvēcisko sirsnību, kas viņiem piemita kā kursam, ir ļoti atvērti un labā nozīmē vienkārši kā cilvēki. Tajā pašā laikā viņi ļoti attīstījuši savas aktieriskās prasmes. Man tiešām ir milzu gandarījums par viņu aktierisko darbu izrādē "Gaišās naktis". Un vislielākais gandarījums – par skatītāju komentāriem un atsauksmēm, kuros šie aktierdarbi tiek izcelti.

Kāda ir Kristīnes Brīniņas un biedrības "Cita abra" saistība?
Pirmkārt mūs saista mans vīrs Pēteris Brīniņš, tā ir viņa izveidota biedrība. Cīravas ūdensdzirnavas un "Cita abra" ir iemesls, kāpēc esam pārcēlušies uz Mežērmaņiem. Pēterim pirms vairākiem gadiem izdevās iegādāties dzirnavas savā īpašumā, tagad notiek iekšdarbi, lai ēku saglabātu. Šobrīd nekādi kultūras pasākumi nenotiek, jo prioritāte ir pati ēka. Tas ir mūža projekts, ko Pēteris jūt kā savu aicinājumu. Ideālā vīzija ir, ka tā varētu būt vieta jauniešiem, kur izmēģināt, realizēt savas radošās idejas, vieta māksliniekiem, kur būt, radīt, dalīties – koncerti, izstādes, izrādes. Atvērta telpa notikumiem un radošām aktivitātēm. "Cita abra" ir bijusi arī kā producents, atbalsta platforma, ar kuras palīdzību māksliniekiem ir bijusi iespēja realizēt savus radošos projektus.

"Gaišās naktis". Kārlis Artejevs Andra lomā. Foto: Armands Kaušelis.

Nejautāšu par nākotnes plāniem, bet varbūt varat pastāstīt par to, kas ir skaidri zināms, neizbēgams un notiks?
Valters Sīlis iestudēs Liepājas teātrī izrādi, kurā būšu horeogrāfe, un man ārkārtīgi patīk, un man ļoti patīk, ka varu būt režisore un varu būt horeogrāfe, un, iespējams, būšu rakstniece. Patiesību sakot, man patīk rakstīt, un es redzu, ka savā meža mājā es varētu arī kaut ko uzrakstīt. Un es ļoti ceru uzrakstīt savu pētījumu par dokumentalitāti un fikciju, kas varētu būt noderīgs arī teātra nozarei.

Jā, un zinu, ka 2025.gada pavasarī Rīgā, Leļļu teātrī, iestudēšu izrādi. Nacionālajā teātrī sadarbībā ar filozofu Haraldu Matuli un aktieriem Ģirtu Krūmiņu un Mārtiņu Brūveri bija paredzēts iestudējums šajā pavasarī, bet vienojāmies ar teātri to pārcelt uz citu sezonu, jo 40% no budžeta tika nogriezti, un es sapratu, ka būtu netaisnīgi pret nozari kopumā piekrist šādiem finansiāliem nosacījumiem.

Par jūsu krāšņo bizi...
Īsta.

Gribēju jautāt, kāpēc jums to vajag?
Man galīgi nav vajadzīga. Esmu gatava griezt nost, bet saprotu, ka tas ir sabiedrības īpašums, un sabiedrība neļauj tai pat pieskarties (smejas).

Noslēgumā vēl viens jautājums – kādi būs Kristīnes Brīniņas Ziemassvētki?
Kopā ar ģimeni Mežērmaņos, vēlāk pie vīramātes Pūrē. Šie trīs gadi, kas pagāja iestudējot "Gaišās naktis", man lika ļoti novērtēt šīs vienkāršās lietas kā Ziemassvētku eglīte, dāvanas, svecītes. Gribu eglīti, gribu dāvanas, gribu pirkt dāvanas, būt kopā ar ģimeni un skaitīt dzejolīšus!