Daudzi cilvēki nopietni neapsver visus "par" un "pret", kad sadomājuši pieņemt mājās kādu dzīvnieku, un jau drīz vien bezatbildīgi to pamet vai cenšas uzvelt atbildību patversmei.

Kad bērni paliek bāreņi, tas ir drausmīgi – to saprot visi. Tomēr, kad mājdzīvnieks paliek bez sava saimnieka, tas ir ne mazāk briesmīgi. Biedējošāks ir fakts, ka vairumā gadījumu cilvēki vienkārši neaizdomājas par to, tāpēc tādu gadījumu kļūst arvien vairāk. Kas vainīgs – bezatbildība vai egoisms?

Droši vien daudzi kaut reizi mūžā ir domājuši paņemt mājdzīvnieku. Vai toreiz domājāt arī par to, ko jūt dzīvnieks, kas viņam patīk vai nepatīk, vai viņš vispār gribēs dzīvot kopā ar jums? Parasti cilvēki domā tikai par savām vēlmēm: "Man ir bail palikt vienai mājās", "Vai cik mīļš un pūkains, gribu sev tādu!", "Labradori ir forši, ņemšu labradoru"... Cilvēki nesaprot, ka dzīvnieks nav mantiņa, ko var paņemt un izmest, kad vēlas. Pat ar lietām tā nedara: neviens neizmetīs viedtālruni tāpēc, ka tas daudz ēd un nav naudas, par ko to uzturēt, vai tāpēc ka tas vairs neliekas tik mīļš, kāds bija sākumā. Toties ar dzīvniekiem tā rīkojas biežāk, nekā varētu domāt.

Liepājas pašvaldības dzīvnieku patversmes „Lauvas sirds” vadītāja Nora Brūdere pastāstīja, ka uz patversmi gandrīz katru dienu atved jaunus iemītniekus, kurus saimnieki izmetuši klaiņot uz ielas vai pat atstājuši piesietus pie žoga vai staba.

"Mēs bieži saņemam zvanus ar lūgumu paņemt dzīvnieku, pārsvarā suni vai kaķi, jo saimnieki brauc uz ārzemēm vai ir gaidāms ģimenes pieaugums, un dzīvnieks kļūst nevajadzīgs,” saka Brūdere.

"Cilvēkiem ir ļoti daudz dažādu iemeslu, lai pierunātu patversmi uzņemt viņu līdz tam uzticamo, četrkājaino draugu.” Tātad, daudzos gadījumos, ņemot dzīvnieku, cilvēki nedomā par nākotni un iespējamām grūtībām. „Mēs nedrīkstam pieņemt dzīvniekus no privātpersonām – mums vienkārši nav tik daudz vietas un resursu. Turklāt, ja tā darītu, cilvēku attieksme kļūtu vēl bezatbildīgāka un viņi domās: ja pašam apniks, vienmēr varu atdot patversmei. Diemžēl, šādi saimnieki, kad saņem no mums atteikumu, izmet dzīvnieku uz ielas.”

Sludinājumu sadaļas gan internetā, gan presē ir pārpildītas ar izmisīgiem lūgumiem paņemt dzīvnieku sakarā ar saimnieku aizbraukšanu, bērna piedzimšanu, alerģiju, saimnieka nāvi un citiem iemesliem. Nereti arī ar piebildi, ja dzīvnieku nesavāks to iemidzinās. Nesen bija lasāms sludinājums par kādu liepājnieku, kurš 90 gadu vecumā aizgājis mūžībā, atstājot sešus lielus suņus! Visi radinieki dzīvo ārzemēs, bet paziņām nav iespēju paņemt pie sevis šādus iemītniekus. Galu galā tomēr atradās cilvēki, kuri uzņemās atrast suņiem mājas. Skaidrs, ka mūsdienās tas ir gandrīz neiespējami: lielo suni var atļauties turēt tikai privātmājā, retāk dzīvoklī, turklāt vēl sešus...

Šādi gadījumi nebūt nav retums: padzīvojušie cilvēki jūtas vientuļi vai neaizsargāti un ņem dzīvniekus, lai nebūtu garlaicīgi, bieži pat vairāk par vienu. Cilvēki droši vien apzinās, ka var gadīties – viņu mīlulis paliks viens. Tomēr viņiem rūp tikai pašu labsajūta, un bieži vien ir vienalga, kas notiks ar dzīvnieku pēc viņu aiziešanas vai aizbraukšanas ārzemēs.

Vēl viena problēma ir cilvēku neinformētība un pacietības trūkums. Redzot mazu, mīļu, pūkainu kamoliņu, nevar iedomāties, cik daudz viņš var sabojāt, sagrauzt, saskrāpēt utt. tikko izremontētā dzīvoklī vai mājā. "Cilvēkiem, kuri grib adoptēt patversmes dzīvnieku, ir jāņem vērā ļoti daudzi faktori: mēs nezinām, kādos apstākļos līdz šim dzīvnieks ir turēts, vai ir bijušas saslimšanas un kādēļ viņš ir kļuvis par klaiņojošu dzīvnieku. Ir bijuši gadījumi, kad suns tiek atvests atpakaļ – pārāk aktīvs, pārāk pasīvs vai neēd to, ko jaunais saimnieks grib, lai viņš ēd. Mūsuprāt, šādi cilvēki vienkārši neuztver nopietni atbildību, nesaprot, ko nozīmē adoptēt dzīvnieku,” stāsta patversmes vadītāja.

Ņemot dzīvnieku, pirmām kārtām ir jāapsver savas iespējas, resursi un citi faktori, kas var ietekmēt cilvēku dzīvi un līdz ar to arī mājas mīluļa dzīvi. Ir jāapzinās atbildība par bezpalīdzīgo būtni, kas ir pilnībā atkarīgs no sava saimnieka. Tāpat ir jāsaprot, ka atbildība būs jāuzņemas ne uz vienu dienu vai nedēļu, bet uz vairākiem gadiem, par suņiem un kaķiem – minimāli 10, bet pārsvarā vairāk gadus. Turklāt jānodrošina dzīvniekam labvēlīgi dzīves apstākļi: regulāra kvalitatīva barība, vieta un laiks gulēšanai un spēlēm, nepieciešamā medicīnas aprūpei, mierīga atmosfēra un ideālajā gadījumā – saimnieku mīlestība un uzmanība. Un, protams, pirmajā laikā ir jābūt milzīgam pacietības un lojalitātes krājumam, īpaši ja ņemat mazu dzīvnieciņu, kas vēl nav audzināts.

Dzīvnieku turēšana mājās nekas slikts. Tomēr, ja esat iecerējis paņemt kādu, kārīgi visu apdomājiet un saplānojiet, pirms pieņemt lēmumu. Pretējā gadījumā var gadīties, ka pasaulē par vienu nelaimīgo kļūs vairāk.

Uzziņa
2014. gadā no dzīvnieku patversmes „Lauvas sirds” adoptēti 69 suņi un 100 kaķis, uz 2015.gada 1.jūniju patversmē ir 27 suņi un 36 kaķi.