Viesnīcas "Promenāde" terasē ar savu draugu Ivaru malkojot baltvīnu, apspriedām mūsu Liepājas lielceļu uz EIROPAS KULTŪRAS GALVASPILSĒTAS titulu.

Pirmo glāzi vīna mēs iztukšojām, kad bijām izlasījuši šī konkursa galvenos klasterus: "Radošuma restarts"; "No provinces uz Eiropu"; "Mainīt domāšanu – no inertuma uz jēgpilnu darbību"; "Apzinātā mērenība", "Radošā tālnojauta" un tā tālāk un tālāk nav, kur…

Bet, kas attiecas uz mūsu radošo tālnojautu, tad Liepājas situācija ir lielcerīga, jo konkursa pirmā kārta ir noslēgusies Liepājai par labu. Un finālā jeb otrajā kārtā mums jāsacenšas ar Daugavpili un Valmieru. Labā ziņa ir tā, ka Daugavpilij kārtis ir vājas, bet Valmiera, pa laimi,  ir tuvredzīga un skopa, kā arī pašvaldībā trūkst cilvēku, kuriem piemistu radošās tālnojautas.

Izgaršojot otru glāzi vīna, mēs ar Ivaru


uzdrošinājāmies gan šī konkursa merkantilajiem konsultantiem no Rīgas, gan mūsu Intas Šoriņas vadītajiem "kultūras zintniekiem" sniegt dažu labu ieteikumu.

Proti. Tā kā Liepājas kultūras saknes ir regulāri rasotas un kultivētas no talantīgiem liepājniekiem, mēs ieteiktu ne tikai paļauties uz plānotajām Liepājas kultūras reklāmām dārgajos Rīgas centra tabloīdos, bet arī padomāt par Liepājas ielu dzīvajiem muzikantiem laikā, kad ieradīsies Eiropas komisija.


Piemēram, mūsu teātra direktora Herberta Laukšteina un dziedošā aktiera Edgara Pujāta vadībā, izmantojot Liepājas teātra darbaspēku, par adekvātu honorāru vajadzētu režisēt dziedošo ielu muzikantu grupas dažādos tēlos (jo ielu muzikanti ir viens no tautas kultūras spoguļiem). Pie SEZ jahtostas varētu būt dziedošs jūrnieks ar dzīvu pērtiķīti uz pleca, pie Unibankas – kāds vokāli dziedošs ubags vai ubagi, pie Pētertirgus – dziedoši čigāni-zīlētāji, Kūrmājas prospektā 3 pie "sola tēsēja" varētu būt kādi dziedoši namdari, bet pie Liepājas domes – pūtēju orķestris Rešņa vadībā.