Ar savu draugu Ivaru dzerot vasarai piemērotu baltvīnu, jautrā omulībā atcerējāmies mūsu prezidenta vēlēšanu sarežģīto dramaturģiju. Mums ar Ivaru patiesi kremt, ka mūsu Pīlēns ir apstādināts Rīgas pils durvju priekšā, un mums nebūs iespēja vērot mūsu liepājnieka varēšanu Valsts prezidenta amatā. Tas būtu interesanti. Mēs varētu salīdzināt to ar viņa kādreizējo talantu pakļaut savām iegribām pašvaldības un vietējās valsts amatpersonas Liepājā.

Ja bija nepieciešamība, viņš ar inteliģentu kāju kustību spēra durvis gan domē, gan Liepājas SEZ pārvaldē. Jo pret Ulda tēlu vietējās amatpersonas vienmēr jutušas dīvainu bijību un, vissmieklīgākais, dažreiz arī bailes. Mums ar Ivaru bija sajūta, ka viņš par to no sirds tīksminājās.

Pīlēns savulaik Liepājā kopā ar arhitektu, būvnieku Verneru Pīlēnu un citiem Liepājā zināmiem cilvēkiem bija nodibinājis klubu "V10". Dažreiz arī mēs ar Ivaru tur iegriezāmies, jo tur bija interesanta atmosfēra un cilvēki. Ar laiku sapratām, ka caur šo klubu netiešā veidā tika īstenotas ne tika Ulda arhitektoniskās idejas, bet arī politiskie un biznesa plāni. Jāatzīst, mēs toreiz apbrīnojām Pīlēna kunga talantu un spējas ietekmēt Rožu ielas politiku un savas biznesa intereses. Un šī ietekme dažreiz tika veidota ļoti delikāti, ar zamša cimdiem.

Pēc prezidenta vēlēšanām tomēr jāsaprot, ka Rīgā, Jēkaba ielā, un Ventspilī ir vēl gudrāki "drēbnieki" par mūsu Uldi. Domājam, ka Pīlēns kā pragmatisks cilvēks saprot, ka prezidenta kandidāta stāsts ir izstāstīts, un vēlreiz pēc četriem gadiem šo stāstu atkārtot, maigi runājot, nebūtu prātīgi. Bet mēs ļoti ceram un pat paļaujamies uz Ulda Pīlēna godaprātu, ka Apvienotais saraksts nekļūs par apaļu bāreni.