Skatos interneta portālos un sociālajos tīklos, kas patiesi satrauc mūsu sabiedrību, par ko ar putām uz lūpām līdz asinīm pa degunu esam gatavi cīnīties?

Tas, ko redzu, – visādu nelegālo imigrantu savairošanās Latvijā, tikumības jautājumi, dzimumu līdztiesība, homoseksuāļu tiesības, marihuānas legalizācija un citi.

Gandrīz ne vārda par nabadzību, autoceļu stāvokli, vides aizsardzību, pārtikas kvalitāti, apkuri. Lai gan, par apkures problēmām patlaban sabiedrības kuluāros norit aktīvas sarunas. Vakar veikalā divas pārdevējas viena otrai sūkstījās, ka nu jau ir auksti, bet mājai apkure vēl nav pieslēgta. Jāsilda ar "kalorīferi".

"Vienā istabā visu laiku turam ieslēgtu, bet cik daudz naudas tur neiziet. Tiklīdz izslēdz, uzreiz ir auksti," viena sūkstās. "Un zini kāpēc – tāpēc ka nav nosiltināts," viņa viszinīgā tonī čukstus nokliedzas.

Bet šī tēma nav pavilkusies uz nacionālo ziņu virsrakstiem, arī sociālajos tīklos par to nesatraucas plašas tautas masas, tāpēc es jūs apsveicu, mīļie tautieši, – mēs risinām un strīdāmies par ekonomiski attīstīto valstu problēmām. Mēs, Latvija, esam bagāto valstu pulciņā, un tas ir labi.

Problēma ir šo strīdu un diskusiju raksturā, proti, Latvijas sabiedrība ir tiktāl feminizējusies, ka cilvēki savus komentārus, viedokļus un pretargumentus, neatkarīgi no dzimuma, izsaka pēc sievietēm tik ļoti raksturīgās "pati izdomāju, pati pateicu, pati apvainojos" formulas.

Daudzi gan apgalvo, ka saskaņā un vienotībā ir spēks, un tas nav pārāk nepareizi teiks, tomēr nevajadzētu aizmirst arī par līdzsvaru. Pamēģiniet paiet, sperot abas kājas uz priekšu vienlaikus... No diskusijām pamazām pazūd analītiskie, pragmatiskie prāti. Tie nav pietiekami atraktīvi, tāpēc nenodrošina medijiem tik ļoti vajadzīgos reitingus? Nepiekrītu. Tie ir pietiekami atraktīvi, taču reitingus nenodrošina tāpēc, ka cilvēki nav gatavi viņos klausīties, un, ja reiz neklausās, analītika un pragmatiskums kā nevajadzīgs atavisms atmirst dabīgā nāvē, kā savulaik aste cilvēkam.

Vakar veikalā man ļoti simpatizēja kāda aina – iepirkās gados vecāks pāris, ap 70. Kā noprotams, cilvēkiem mājās vajadzēja konservu attaisāmo, tāpēc abi pētīja virtuves piederumus. Sieviete ātri paskatījās un, neatradusi, ko meklējusi, paziņoja: "Te nekā nav. Ejam." Vīrietis tikmēr grozīja rokās kādu no modernajiem konservu attaisāmajiem – grozīja un pētīja. "Šitie nekam neder," viņa vēlreiz cieti uzsvēra. "Es zinu." Vēl pēc mazas pauzes tonī, kas būtu kaut kur starp "pē, kaka" un "es tev galvu noraušu", viņa pavēlēja: "Брось!" (Liecies mierā!)

Nezinu, vai vecais vīrs kaut ko nesaprata, vai arī saprata pilnīgu visu, taču pavēli izpildīja, mierīgi iemetot konservu attaisāmo iepirkumu grozā. "Мужик сказал, мужик сделал" (Vecis pateica, vecis izdarīja), ar to atšķirību, ka mužiks šoreiz nebija pateicis nevienu vārdu, tikai izdomājis, izpētījis un atzinis par labu esam. Iespējams, kā papildus arguments kalpoja arī nespēja atcerēties, kad pēdējo reizi ar konservu attaisāmo ģimenē nebija darbojies viņš pats, un vienīgi viņš.

Emocijām un analītikai jābūt līdzsvarā. Mums šis līdzsvars ir mazliet pajucis, taču es ticu, ka ir kaut kur veselais saprāts, kas spēs stāties pretī izdomātajām tikumības un citām pseidoproblēmām, kuras varētu atrisināt pavisam vienkārši, pārstājot par tām ņemties, un pievērsīsies citām ekonomiski attīstīto valstu problēmām.

Kas tās būtu? Latvijā viens no augstākajiem jaundzimušo mirstības rādītājiem Eiropā, un ik gadu šādi Latvijā mirst ap 150 bērnu. 2014.gadā ceļu satiksmes negadījumos Latvijā gāja bojā 105 cilvēki uz miljonu iedzīvotāju, kas vairāk nekā divas reizes pārsniedz Eiropas Savienības vidējo rādītāju. Smēķēšanas izplatība pieaugušo vidū ir 36%. Līdz 2013.gada beigām Latvijā bija reģistrēti 5867 HIV inficēšanās gadījumi, un 1169 no šīm personām bija mirušas. 2011.gadā nelegālās narkotiskās vielas pēdējā gada laikā bija lietojuši 4,4% iedzīvotāju vecumā no 15 līdz 64 gadiem – tie ir teju 90 000. Nemeklēšu, cik daudz Latvijā ir alkoholiķu un narkomānu (diez vai kāds tos visus spēj uzskaitīt).

Problēmu arī ekonomiski attīstītajās sabiedrībās ir daudz, taču, lai jebkuru no tām spētu risināt, jākļūst arī par intelektuāli attīstītu sabiedrību.