Advokātam Ainaram Kreicam bieži jābūt vidutājam skandālos – iepriekš bija "Ventbunkers", tagad "Liepājas metalurgs" un Ķemeru sanatorija, raksta laikraksts "Dienas Bizness".

Liepājas metalurga padomē allaž bijuši pieaicināti juristi, lai arī pašā uzņēmumā ir juridiskais dienests. Kāpēc?

Vienam juristam grūti visus jautājumus aptvert, tāpēc katrs mazliet specializējas. Es, piemēram, nestrādāju krimināllietās. Tā kā Liepājas metalurgam bija grūti laiki un viena no manām specializācijām ir maksātnespējas likumdošana, Zaharjina kungs mani uzaicināja strādāt padomē.

Kad tas notika? Pirms vēl publiski bija izskanējusi maksātnespējas iespēja?

Arī tiesisko aizsardzību regulē Maksātnespējas likums. Un Metalurgam ir prakse pieaicināt dažādus juristus. Piemēram, pēdējo akcionāru sapulci vadīja Mārtiņš Kvēps, piesaistīta ir Sintija Radionova.

Metalurga padomē noteikti ir analizēti uzņēmuma dramatiskās situācijas cēloņi.

Produkcijas pārdošanas cenas nekad iepriekš nav bijušas tik traģiski zemas kā pēdējo divu gadu laikā. Un produkcijas pārdošanas cenu mēs šeit, Latvijā, nevaram ietekmēt.

Vai tomēr nav nozīmes tam, ka uzņēmums laikus negatavojās krīzei, nepārkārtoja darbību?

Protams, ka daļēji tā arī ir. Uzņēmums ir bijis sociāli atbildīgs un nav kritiski izvērtējis nepieciešamo darbinieku skaitu, nav domājis par kādu citu izmaksu samazināšanu, droši vien ir vēl virkne administratīvo izdevumu, kurus var samazināt. Tā ir viena no lietām, uz kuru norādījis kreditoru klubs. Būtībā jau arī valde un padome saprot, ka tās lietas ir jāmaina. Bet viena liela izdevumu pozīcija ir tā sauktā OIK problēma. Neviens jau to skaļi nesaka, bet viena no galvenajām problēmām, kāpēc Aldaris pārceļas prom no Latvijas, ir komunālo maksājumu ietekme uz produkcijas pašizmaksu. Elektrība dārga, ūdens dārgs, visi šie maksājumi kopā spiež uzņēmējus izvērtēt ražošanas rentabilitāti Latvijā.

Vai vaina nav tā, ka uzņēmēji gadiem orientējās uz zemas pievienotās vērtības ražošanu un resursu taupīšana nebija modē?

Runa ir par konkurētspēju. OIK ir dramatiski augsts, salīdzinot ar citām Eiropas valstīm. Ja citas pozīcijas ir līdzīgas, tad šī viena pozīcija būtiski atšķiras.

Tie ir tikai 5–7 miljoni gadā. Pret vairāk nekā 300 miljonu latu apgrozījumu tas nav tik daudz.

Labos gados tāda bija uzņēmuma peļņa.

Liepājas metalurga pašreizējā situācija ir dramatiska. Kāds ir ticamākais scenārijs? Nevis vēlamais, bet reālais.

Šobrīd situācija izskatās ne pārāk laba. Joprojām nav atradies investors, kurš būtu gatavs ieguldīt plānā paredzētos 37 miljonus. Reālākais investors ir tas pats Dalpolymetal.

..kas tomēr ir gatavs tikai aizdot, turklāt pusi no summas un izvirzot prasības mainīt TAP plānu. Ko tieši viņi vēlas?

Es neesmu sarunās ar Dalpolymetal piedalījies, bet, cik zinu, ir vairākas prasības. Piemēram, viņi uzskata, ka 6% par kapitāla lietojumu gadā ir pārāk daudz. Un es tam piekrītu. Ja valsts prasījums ir ap 50 miljoniem latu, tad 6% gadā ir ap trim miljoniem latu. Tikai par to, ka valsts saglabā savu kreditora statusu un nesāk aktīvas piedziņas darbības. Sanāk tāda vergošana – strādā un pelni, lai visu atdotu kreditoriem un Latvenergo.

Pašu parādi vien ir.

OIK nav pašu parāds, tas ir izdomāts, kaut kas nesaprotams.

Ja tomēr izdosies vienoties ar investoru – nav šaubu, ka var atjaunot ražošanu, bet vai ir iespējams atjaunot rentablu darbību, ņemot vērā tirgus situāciju Eiropā?

Ja jau investors nāk un ir gatavs naudu uz kaut kādiem noteikumiem dot, tad acīmredzot viņš redz kādu perspektīvu.

Varbūt investoru interesē tikai a/s Liepājas osta LM, nevis rūpnīca?

Nu un tad? Naudu jau viņš būs ieguldījis rūpnīcā.

Varbūt tas tikai paildzinās rūpnīcas agoniju?

Labi, izspēlēsim šo scenāriju. Investors iegulda 15–20 miljonus latu, iegūst pretī akciju kontrolpaketi. Ja rūpnīca aiziet pa skuju taku, investors šos miljonus ir pazaudējis.

Viņš ir ieguvis Liepājas osta LM to akciju daļu, kas pieder Metalurgam.

Viņš ir ieguvis tikai pastarpinātu kontroli – caur Liepājas metalurgu. Viens no fantastiskajiem scenārijiem ir pārdot Liepājas osta LM. Taču tā ir lieta, ko diezgan stingri regulē TAP plāns – ko drīkst un ko nedrīkst pārdot. Katrā ziņā – neviens investors, lai cik viņš būtu pasakaini bagāts, neguldīs iekšā līdzekļus, ja neplāno atjaunot ražošanu un agri vai vēlu norēķināties ar kreditoriem.

Vai ir noregulētas attiecības ar visiem kreditoriem? Vienā no tiesas sēdēm Latvijas gāzes pārstāvis piedraudēja par saviem līdzekļiem izgatavot piemiņas plāksni, ko uzspraust uz Liepājas metalurga drupām.

Attiecības nav dramatiski sliktas! Tās ir tādas, kā jau starp parādnieku un kreditoru. Tās varētu būt vēl sliktākas, taču līdz pat šim brīdim gāze vēl nav atslēgta! Publiskie izteikumi – tās ir tādas mazās ķildiņas un nav jāvērtē nopietni. Latvijas gāze, tāpat kā Latvenergo, saprot, ka metalurgs ir bijis viens no viņu lielākajiem klientiem un, cerams, būs arī nākotnē. Latvenergo ir citādi, jo tas ir valsts uzņēmums, kurš nevar ignorēt valsts viedokli un intereses.

Cik liela nozīme juridiski ir akcionāru strīdiem?

Ļoti liela.

Kāpēc trīs cilvēki, kuri visi sit pie krūtīm un zvēr, ka grib glābt uzņēmumu, tomēr nespēj vienoties?

Es nezinu konflikta vēsturi, jo ar šiem klientiem tajā laikā nedarbojos. No kā konflikts eskalējās, nezinu. Kas attiecas uz šā brīža situāciju – Lipmana kungs acīmredzot uzskata, ka viņš ir atstumts no situācijas kontroles, abiem pārējiem akcionāriem ir pietiekami liela akciju pakete, lai viņi varētu nerēķināties ar mazākuma viedokli. Un kāda tā vadība ir bijusi, tāda bijusi. Lipmana kungs varbūt uzskata, ka viņš darītu citādi, un uzņēmuma sliktais finansiālais stāvoklis to visu pastiprina.

Vai tā ir normāla prakse, ja uzņēmēji, kuri ilgus gadus ir līdzīpašnieki un strādājuši kopā, tagad komunicē caur juristiem un presi?

Nav normāli, bet tā tas biznesā notiek. Līdzīgi bija Ventspilī, vēl šur tur. Tāda tā dzīve ir – akcionāri mēdz savā starpā saplēsties.

Varbūt juristiem ir izdevīgi uzturēt šos konfliktus, uz tiem labi nopelnot?

Ja mērķis ir rakstīt rēķinus par nostrādātajām stundām, tad, pragmatiski skatoties, tas varbūt ir izdevīgi. Bet, ja runājam par advokātiem, un šajā konfliktā ir iesaistīti advokāti, tad cita starpā viņu rīcību regulē ētikas kodekss, kurš nosaka, ka viens no pirmajiem advokāta uzdevumiem ir mēģināt samierināt abas puses, meklēt kompromisus, izlīgumu. Lai nebūtu bezgalīgi jāstrīdas, jātiesājas. Bet šajā konfliktā, protams, ka akcionāru strīdam ir milzīga nozīme, jo akciju kontrolpakete ir apķīlāta.

Tomēr Lipmans nevar apturēt kriminālprocesu.

Nevar pats, bet viņš var uzrakstīt iesniegumu policijai, ka viņam vairs nav civiltiesiska rakstura pretenziju.

Bet investors var ieguldīt naudu un kapitalizēt to no jauna emitētās akcijās. Līdz ar to apķīlātās akcijas zaudēs savu vērtību.

Pat ja izpilda TAP plāna nosacījumus un iegulda visu paredzēto summu, investors iegūs tikai ap 55% uzņēmuma pamatkapitāla. Taču viņš grib pilnīgu kontroli pār uzņēmumu, vismaz 95%. Zaharjina un Segala kungi ir gatavi atdot savas akcijas par simbolisku samaksu, taču viņi fiziski to nevar izdarīt. Atšķirība ir tāda, ka ar 55% nevar izdarīt daudzas lietas – nevar palielināt pamatkapitālu, ja pārējie tam nepiekrīt. Nevar mainīt valdi caur padomi, jo padomē ir arī citu akcionāru virzīti locekļi.

Kāpēc sarunās ar investoru netiek iesaistīts administrators?

Administratora pienākums ir uzraudzīt tiesiskās aizsardzības procesu, uzņēmumu turpina vadīt valde. Valde gan saskaņo ar administratoru, piemēram, līgumus, ko slēdz ar investoru.

Ja ar apķīlātajām akcijām neko nevar izdarīt, kāda jēga ir 30.oktobra ārkārtas akcionāru sapulcei? Kāda jēga lemt par pamatkapitāla palielināšanu?

Vēl jau ir cerība, ka investors radīsies līdz šim datumam.

Kā ir ar investoriem, par kuriem runā Valsts kase – no Turcijas, Vācijas…

Tas ir tāpat kā ar Ominasis it kā 17 investoriem. Jautājums – ko uzskata par investoru. Ja par tādu uzskata katru, kurš atnāk, apskatās un pasaka – jā, nav slikts objekts, iespējams, ka es to nopirkšu, tad tā ir viena lieta. Bet manā skatījumā tas nav investors, jo atbraukt un apskatīties neuzliek nekādas saistības. Neviens nepirks miljoniem vērtus objektus, ja nebūs veicis pamatīgu izpēti. Gan dokumentāciju, gan izpēti dabā, iekļauj sarunas ar valdi, ar lielākajiem akcionāriem. Procedūra prasa mēnesi vai divus vismaz. Vienīgais, kas to ir izdarījis, ir Janakova vadītais uzņēmums.

Runājot par Ominasis Latvia – pirmā izsole neizdevās, kaut iepriekš tika teikts, ka ir liela interese par objektu. Cena par augstu?

Iemesls, kāpēc nepieteicās neviens gribētājs uz šo Ominasis objektu, ir relatīvi likumsakarīgs rezultāts pēc visas tās jezgas, kas tika sacelta ap šo objektu. Sākumā stāsts par to, ka Jūrmalas pašvaldība tā kā varētu pirkt šo objektu, tad tā sauktā arābu investora advokātu iebildumi, pēc tam stingri mainījās noskaņojums gan pašai Jūrmalas domei, gan Finanšu ministrijai attiecībā uz naudas piešķiršanu….

Vai kādu citu, izņemot Jūrmalas mēru, šis objekts interesē?

Gan jau interesē. Es pieņemu, ka šis kāds ir ieinteresēts nopirkt par iespējami zemāku cenu. Pats esmu vedis dažādus interesentus uz objektu, izvadājis, liekot galvā celtnieku ķiveres, lai investori nesasistu savas dārgās galvas pret dzelžiem, kas tur rēgojas. Uzkāpjam uz jumta terases, kur paveras skats uz Ķemeriem. Esat bijusi? Tur netālu slejas divi baismīga izskata torņi, kuri pieder, ja nemaldos, tiem pašiem arābu investoriem – SIA Eiropas minerāls*, kas ir māsas uzņēmums Ominasis Latvia. Kad paskatāties uz šiem izpostītajiem torņiem, tad ir sajūta kā Skrundas militārajā pilsētiņā. Un tad rodas jautājums – Kāpēc tā neiet? Kāpēc lai es pirktu blakus sanatoriju, ja reiz te ir tik bēdīgi? Ne šie torņi, ne pārējā infrastruktūra neveicina investoru piesaisti, gluži otrādi – tā atbaida daudzus potenciālos pircējus.

Kā beidzās incidents ar Rietumu banku, kad tā pārdeva sanatorijas gleznas, bibliotēkas grāmatas un citus vērtīgus priekšmetus?

Attiecībā uz gleznām un bibliotēku esmu cēlis Rīgas apgabaltiesā prasību. Patlaban ir izlīguma sarunas ar banku, kuras vedas diezgan labi, un, iespējams, banka man atdos labprātīgi atsavinātos īpašumus un tos varēs pārdot sanatorijas pircējam.

Tās bija latviešu vecmeistaru gleznas?

Jā, tur bija kādas padsmit vecmeistaru gleznas, bibliotēka…Nu, tās bija galvenās lietas.

Kā šī ēka izskatās no iekšpuses? Vai to vispār var saglābt?

Ēkā ir jāgulda daudz naudas. Pēc maniem visnotaļ nenopietnajiem aprēķiniem vajadzīgi kādi desmit miljoni eiro, lai ar objektu varētu atsākt pelnīt. Glābjams tur ir viss, nekas nav tik briesmīgs, lai teiktu – šis baltais kuģis ir nogrimis. Jautājums – vai kādam būs vēlme rūpēties par šo arhitektūras pieminekli, par kuru pēdējos desmit gadus neviens īpaši nav licies zinis un arī šobrīd neizrāda lielu interesi.

Tuvojas ziema – droši vien ēka jāapkurina un izmaksas nav mazas?

Diemžēl maksātnespējas likums neparedz, ka administrators šādos gadījumos varētu saņemt kaut kādu naudu vai nu no maksātnespējas administrācijas vai kāda speciāla fonda, respektīvi no valsts šāda nozīmīga objekta uzturēšanai. No vienas puses – visi saprotam, ka tas ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis. Visi saka – ak vai, ak vai! Tas taču ir tāds objekts, ja mēs to nesargāsim, tad jau arī Brīvības pieminekli varēs drīz tādā pašā veidā nolaist! No otras puses – vienīgais sargātājs šajā jezgā esmu es ar savu personīgo maku! Apsardzes izdevumi katru mēnesi ir pieci seši tūkstoši latu, ko maksāju es no savas kabatas! Arī visādus citus izdevumus, kas saistās ar sanatorijas saglābšanu. Neviens likums neparedz, ka ir kaut kādi speciāli gadījumi, un šis, manā skatījumā, ir uzskatāms piemērs. Valsts nozīmes arhitektūras pieminekļa saglābšanā valstij jau nu gan būtu jāpieliek savs plecs! Bet nav nekāda instrumenta, lai es varētu no valsts to prasīt – paklau, izdarām neatliekamos darbus, lai uzturētu sanatoriju līdz brīdim, kad to izdosies pārdot. Ja man šīs naudas nebūtu, es pat nezinu, kas ar to objektu notiktu!

Publiski ir izskanējis, ka sanatorijas uzturēšanas izdevumi jau sasnieguši 50 tūkstošus latu. Jums ir šādi līdzekļi?

Paldies Dievam, ir. Man ir laba advokāta prakse un aiz muguras pietiekami daudz prakses gadu, tāpēc kaut kādi līdzekļi man ir. Man gan ir arī vienošanās ar apsardzes firmu, ka daļu rēķinu varēs nomaksāt pēc objekta pārdošanas.

Izsolei būtu šie izdevumi jākompensē?

Protams.

Vai taisnība, ka Ominasis bija noslēgts līgums ar Kempinski viesnīcu ķēdi? Šāds dokuments ir pastāvējis?

Bija, bija. Kempinski gribēja tikai apsaimniekot ēku, un viņi izvirzīja savas prasības, kādai tai jābūt – attiecībā uz celtniecības materiāliem, izolāciju, santehniku un citām lietām. Tas arī sadārdzināja sanatorijas restaurāciju. Taču Kempinski nekad nav gatavojušies pirkt objektu.

Cik reāli ir pārdot objektu izsolē?

Diezgan reāli. Nu… Saeimas izmeklēšanas komisija uzskata, ka šo sanatoriju noteikti ir jāpērk Jūrmalas pašvaldībai. Tas manā skatījumā nav slikts variants, taču ne vienīgais. Tātad primārais ir Jūrmalas dome, bet tas nenozīmē, ka es neko nedaru, lai piesaistītu arī citus pircējus, stimulētu pārdošanas procesu, jo man jārēķinās ar kreditoriem, kuri grib atgūt savu naudu, tātad cenai jābūt iespējami augstākai.

Pastāv priekšstats, ka administratoram materiāli daudz izdevīgāk ir novest procesu līdz bankrotam nekā īstenot tiesiskās aizsardzības procesu. Tā ir?

Kā kuro reizi. Taču, tīri matemātiski rēķinot, vairumā  gadījumu bankrots tiešām ir izdevīgāks, jo tad likumā noteiktās atlīdzības pārsvarā ir augstākas. Bet…ja runājam par praksi, es maz zinu gadījumus, kur administratori par katru cenu censtos panākt bankrota procedūras uzsākšanu, ja viņi ir kļuvuši par tiesiskās aizsardzības procesa administratoriem. Galu galā – arī TAPā ir noteikta atlīdzība un ne vienmēr tā lielākā atlīdzība ir labākais, ko var iegūt. Ja, piemēram, Velmers pēc diviem gadiem varēs pateikt, ka, pateicoties arī viņam, Liepājas metalurgs ir atjaunojis saimniecisko darbību, viņš kā jomas speciālists, kā advokāts būs nopelnījis ne vienu vien bonusiņu. Prestižs, kvalifikācija, pašnovērtējums un nākotne, galu galā! Neviens cits, izņemot mūsu klientus, mums naudu nemaksā.

Teicāt, ka Jums ir laba advokāta prakse. Klientu vidū ir ne viens vien pazīstams cilvēks. Vai nav sarežģīti nošķirt darbu no privātām attiecībām?

Nekur nav aizliegts draudzēties vai uzturēt labas, personiskas attiecības ar cilvēku, kuram tu cita starpā sniedz juridiskas konsultācijas.

Bet ja gadās, ka klients citā lietā ir pretējā pusē?

Es cenšos nošķirt. Piemēram, es sniedzu šādas tādas konsultācijas Liepājas pašvaldībai. Tas automātiski nozīmē, ka neuzņemos nevienu lietu pret Liepājas pašvaldību.

Runā, ka Liepājā neviens advokāts neuzdrošinās uzņemties lietu pret pašvaldību?

Nav tik traki, gan jau kāds kolēģis uzņemtos. Taču tie, kuri sniedz juridisko palīdzību pašvaldībai, protams, nevar pārstāvēt otru pusi.

Tad jau pašvaldībai tikai atliek no katra advokāta Liepājā nopirkt kādu pakalpojumu?

Nav jau Liepājas advokātiem nekāds monopols. Cilvēks taču var aizbraukt un sarunāt advokātu no jebkuras vietas Latvijā. Un pašvaldība pat pie vistreknākā budžeta nevar algot visus Liepājas juristus.

Jūsu praksē ir arī Ventspils ostas skandalozie uzņēmumi.

Jā, es kādreiz daudz darbojos ar Ventbunkeru, es tur biju padomē.

Situācija bija stipri līdzīga kā Metalurgā.

Jā, un arī tur es nācu, labu nodomu vadīts, pilns cerībām samierināt karojošās puses. Ne jau tikai es – visa jaunā padome toreiz cerējām, ka esam kompromisa padome, kas varētu apmierināt abas puses, Taču nekas no iecerētā neizdevās. Bet tāda ir dzīve, ko darīsi – nemēģināsi? Jāmēģina ir, un ir ļoti daudz gadījumu, kad izdodas. Šobrīd tā satrāpījies, ka man ir divi publisku ievērību guvuši objekti – Liepājas metalurgs un Ķemeru sanatorija. Taču ir daudz citu klientu, kur viss izdevies.

Cik bieži advokātiem iznāk iekulties nepatikšanās, pārkāpt likumu?

Grūti tas nav, bet nevajadzētu gan to darīt. Es domāju tā, ja tu dari to, kas jādara advokātam, un spēj novilkt kaut kādas robežas, tad viss kārtībā. Nepatikšanas sākas tad, ja tu gribi par katru cenu izglābt klientu vai ja gribi iegūt pēc iespējas vairāk naudas, neapzinoties, ka jau pārkāp likuma robežas.

Pirms dažiem gadiem presē izskanēja KNAB lūgums sākt kriminālvajāšanu pret juristu Māri Sprūdu. Šajā sakarā tika pieminēts arī Jūsu vārds. Kā tas beidzās un kāda bija jūsu loma šajā notikumā?

Manā skatījumā tur nekā tāda nebija, un lieta pret Sprūdu arī tika izbeigta nozieguma sastāva trūkuma dēļ. Man nekāds procesuāls statuss nebija piemērots.

Kāpēc tad tika minēts Jūsu vārds?

Mēs ar kolēģi Sprūdu sadarbojāmies vairākās lietās, un arī tagad vēl sadarbojamies.

Vai tās nav tādas juristu savstarpējās cīņas?

Mēdz būt arī tā.

Runā, ka šajā valstī gan politiku, gan biznesu patiesībā bīda advokāti.

Nav taisnība. Ja mēs salīdzinām savu advokātu klanu ar notāriem, tad mēs tālu atpaliekam. Jo viņiem ir brīnišķīgs likums, kas garantē regulārus ienākumus, kamēr advokāti kuļas kā pliki pa nātrēm. Ir daudzi kolēģi, kuri nespēj samaksāt pat advokātu kolēģijai ikmēneša maksu. Ja reiz advokāti nav spējuši izlobēt likumu sev par labu…

Varbūt vāji juristi?

Advokātu manā skatījumā ir par daudz – virs 1200, plus vēl visādi palīgi. Kvalifikācija, protams, ir problēma, taču  šogad ir pieņemts lēmums, ka visiem advokātiem obligāti jāmācās, neatkarīgi no vecuma jāvelta zināms skaits stundu. Problēmas ir arī starptautiskajās tiesvedībās. Taču juridiskā prakse ir nacionāla lieta. Ja es labi orientējos Latvijas likumdošanā, tas nenozīmē, ka varu veiksmīgi aizstāvēt lietu Londonā vai kur citur, jo nezinu tās valsts likumdošanu. Otra lieta – process. Tas atšķiras.

Taču mums ir specialitāte starptautiskajās tiesībās. Arī Jums ir tāda kvalifikācija.

Es šo specialitāti ieguvu tā sauktajā Bojāra institūtā. Tas bija viengadīgs kurss, uzsvars bija uz ekonomiskām lietām. Es personīgi neesmu kompetents nevienas citas valsts likumdošanā un neuzņemšos nevienu starptautisku lietu.

Cik stundas dienā advokāts velta darbam?

Šī vasara bija ārkārtīgi saspringta, tās divas skaļās lietas mani piespieda strādāt gandrīz bez atslābināšanās. Bet vispār tik daudz, cik jaunībā, es vairs nestrādāju. Es katru lietu tagad varu atrisināt desmit reizes ātrāk, jo man ir pieredze. Plus vēl labs birojs, darbinieki, kuri strādā, gatavo dokumentus. Viens pats es to, kas uz mani uzkritis šobrīd, nevarētu atrisināt nekādā veidā. Mums ir trīs darbinieki, kuri veic jurista darbu, plus vēl sadarbības partneri – Gundega ir advokāte, tūlīt būs vēl viens advokāts.

Ko tad gribas, ja negribas vairs daudz strādāt? Hobiji?

Ceļot. Nekādu īpašu hobiju man nav – daiļliteratūra varbūt ir netradicionālāk. Plus mūzika – esmu mācījies mūzikas skolā. Skriešana nepieciešama, lai  uzturētu sevi formā, vairāk gan spēlēju tenisu.

Vai advokātiem ir savi jociņi? Varbūt kāds kuriozs atgadījums praksē?

Advokātu anekdotēs viņi netiek atspoguļoti pašā labākajā gaismā, un zināma taisnība ir – šajā profesijā varbūt ir lielāks cinisms. Kuriozi – jaunībā gāja diezgan jautri. Kādā garlaicīgā, nedēļu ilgā procesā, vairāki kolēģi bijām spiesti visu nedēļu dzīvot pa Saldu. Ko gan citu vakaros darīsi – bohēma. No rīta nāk miegs, skats neskaidrs, kolēģis man tiesā iebaksta un klusu čukst – klau, kurš no tiem ir mans klients?

Taču tas bija sen. Tagad viss ir nopietnāk.

* SIA Eiropas minerāls 2000.gadā privatizēja bijušo Valsts zinātnes un ražošanas uzņēmumu Kurortoloģija, kas ietver arī unikālas minerālūdens atradnes. Saimnieciskā darbība apturēta šā gada aprīlī.