Liepāja šobrīd ir kā viens liels būvlaukums, kas rada neērtības un bojā omu ne vienam vien. Taču mazliet pacietības! Paies pāris mēneši, un varbūt varēsim teikt – jā, bija vērts tērēt miljonus un pieciest šo visu, jo nu pilsētas centrs un maģistrālās ielas ir Eiropas līmenī!
Tikmēr nomaļākās vietās pilsētā var vērot, kā sabrūk ne tik sen un pat pavisam nesen radītais labiekārtojums. It kā nevienam tas nerūpētu. Piemēram, Pērkones ielas segumā abpus veloceliņam nesen uzradās lielas norādes, kas aicina uzmanīties no riteņbraucējiem. Diemžēl viena no zīmēm jau ir cietusi – acīmredzot komunālo dienestu smagsvara auto kursēšanas rezultāts. Taču, vai tad tiem, kas šīs zīmes radīja, nebija zināms, ka Pērkones iela ir tāda kā maģistrāle uz pludmali?
Ne tik sen, 2020.gadā, Pērkones ielas galā uzņēmums "CTB" izbūvēja varenu izeju uz jūrmalu, noklājot to ar iespaidīgām betona plāksnēm. Tiesa, jūrai un vējam tas nebija šķērslis, un dažas plāksnes, kas bija tuvāk jūrai, rudens vētras "nonesa". Komunālā pārvalde atrada citu risinājumu, un par laimi, gumijotais "paklājs" turas labi.
Rekonstruējot izeju uz pludmali, "CTB" arī izmantoja kārklu pinumu nožogojumus, lai aiz veloceļa abpus izejai veiktu kāpu nostiprināšanu. Tagad, kad pagājuši trīs gadi, kārklu pinums ir saulē sažuvis, izļodzījies un vietām pat izjucis un pazudis smiltīs. Skaidri redzams, ka nevienam dienestam tamdēļ galva nesāp. Bet, ja tā, vai bija vērts tērēt desmitiem tūkstošus eiro, lai formāli stiprinātu kāpas?
Var jau būt, ka tie ir tikai "sīkumi", tāpat kā ceļazīmes, kas nu jau pusi vasaras pamestas stāv Siguldas ielā, kur būvnieki vienā posmā laboja ielas segumu, bet pēc tam "aizmirsa" savākt savu mantu. Tomēr sīkumi par daudz ko liecina. Arī par nesaimnieciskumu. Vai izšķērdību.
