Divas dienas martā pašvaldība kopā ar būvvaldi bija atvēlējušas semināram par tēmu "Mājoklis Latvijā (ārpus Rīgas metropoles areāla) – pārdroši sapņi vai reāla reģionu attīstības iespēja?". Par semināra izpētes teritoriju bija izvēlēts Liepājas pašvaldībai piederošs zemesgabals Klaipēdas ielā 138, kas ilgu laiku tika gatavots kempinga ierīkošanai. Kempinga būvnieki beigu beigās no ieceres atteicās, bet zemesgabals, apgreidots ar visām iespējamām komunikācijām, palika.

Hakatonu jeb attālināto semināru organizēja Liepājas dome, Liepājas Būvvalde, SIA "Grupa 93", kas izstrādā jaunu lokālplānojumu šai teritorijai, un sabiedriskā organizācija "MadCity Riga".
Portāls irliepaja.lv uzrunāja vienu no būvvaldes atbildīgajām amatpersonām, pilsētas arhitektu Uģi Kauguru, kurš laipni piekrita atbildēt uz dažiem jautājumiem. Pēc Kaugura iniciatīvas atbilžu sniegšanā iesaistīts arī "Grupa 93" vadītājs Neils Balgalis (N.B.).

Kāpēc par izpētes teritoriju bija izvēlēts tieši pašvaldībai piederošais zemesgabals Klaipēdas ielā 138?
Tā ir teritorija, kam uzsākta lokālplānojuma izstrāde. Lai arī darbs pie tā sākās tikai 2020. gada rudenī, lēmums par tā nepieciešamību pieņemts jau krietni agrāk. Doma par neapbūvētās teritorijas attīstību aiz tagadējā Dienvidrietumu dzīvojamā rajona (kam, varbūt labāk piederētos vēsturiskā ciema nosaukums – Bārinbuša) nav nedz jauna, nedz nepamatota. Tas paredzēts vēl padomjlaika plānojumos, un vieta ir vilinoša – tuvu gan jūra, gan esošās komunikācijas, gan sociālā infrastruktūra. Tā, ka

gluži sagaidāmi interese var atkal parādīties. Labāk būt tai gataviem.

Vai Liepājai ir akūti nepieciešama jaunu mājokļu būvniecība?
Nē un jā reizē, paradoksāli. Mēģināšu paskaidrot vienkāršoti, jo problēma ir ārkārtīgi sarežģīta un aptver teju visus iedomājamos sabiedrības esamības aspektus, ko te nebūs iespējams izklāstīt.
Salīdzinoties ar citām valstīm, pie kurām mums patīk domāt, ka tiecamies, varētu būt vairāk kvadrātmetru katram cilvēkam. Vidēji mēs vēl dzīvojam pašauri. Tomēr, ņemot vērā iedzīvotāju skaita samazinājumu, mājokļu mums pietiek – zem tilta nevienam nav jādzīvo. Šajā ziņā jaunu būvēt tā īpaši nevajag. Sava taisnība arī tiem skeptiķiem, kas atgādina, ka viena kvadrātmetra būvniecības izmaksas ir neganti augstas, pirktspējīgais sabiedrības slānis – plāns, bet bankas – skopas: negrib dot kredītus tiem, kam tos visvairāk vajadzētu.

Otrā svaru kausā ir kvalitāte un emocionālais vērtējums. Par vēsturisko dzīvojamo apbūvi atsevišķs stāsts, bet, lielākās mājokļu daļas – ap 60% iedzīvotāju – dzīvo padomjlaika tipveida dzīvokļos, kuru kvalitātes vērtējums labākajā gadījumā būtu: "Nū, var jau iztikt…".

Plānojums – pieticīgs, būvniecības kvalitāte – no sliktas līdz drausmīgai, energoefektivitāte – neapmierinoša, apkārtne… nu, ko tur runāt.

Aplīmēšana ar vati, nokrāsošana un pagalmu sakārtošana, protams, to mazliet uzlabo, bet ne tik, lai tas kļūtu par sapņu mājokli ģimenei, kas sākusi pelnīt vairāk un gribētu dzīvot atbilstoši. Nemaz ne elitāri, tikai – labāk. Viņi negrib vienkārši izremontēt to pašu 2 – 3 istabu dzīvoklīti, kurā paši auguši. Viņi grib prom, citā vidē, kas atbilst viņu pūliņu rezultātā iegūtajam dzīves statusam. Bet kur? Piedāvājums pavājš, tirgus – iesprūdis. Vieni to risina, būvējot māju Grobiņas, Nīcas vai Pāvilostas pusē. Bet ne visi var un ne visi grib māju. Kur tad? Skriet uz citu pilsētu? Rīgu? Arī tur problēmas līdzīgas.

N.B.: "Liepājniekiem ir vitāli nepieciešams jauns un cenas ziņā pieejamu mājokļu piedāvājums – to pierādīja gan ekspertu diskusijas, gan nekustamā tirgus apskats, gan vairāk nekā 300 liepājnieku sniegtās atbildes uz interneta aptaujas jautājumiem. Savukārt šāda mājokļa izbūves nosacījumi rodas, sadarbojoties valstij, pašvaldībai un privātajam attīstītājam, svarīgs ir vietas mērogs un pieejamie finanšu resursi."

Un te mēs nonākam pie vēl viena svarīga aspekta – pilsētu konkurences. Pašvaldību cīņas par iedzīvotāju. Vinnēs tās, kas spēs piedāvāt saviem iedzīvotājiem to, ko nespēj citas, – pieņemamu, jauku, ērtu dzīves vidi. Mājoklis tajā nav vienīgā vērtība, bet ļoti nozīmīga gan.

Mēs redzam un gribam ticēt, ka Liepājai šajā ziņā var būt diezgan daudz interesanta, ko piedāvāt.

Kam bija svarīgi rīkot attālināto semināru jeb hakatonu "Mājoklis Latvijā (ārpus Rīgas metropoles areāla) – pārdroši sapņi vai reāla reģionu attīstības iespēja?" – pašvaldībai un būvvaldei vai SIA "Grupa 93", kas ir jauna lokālplānojuma izstrādātāja ap 25 ha lielajai semināra izpētes teritorijai Klaipēdas ielā 138?
Ķeroties pie lokālplānojuma, parādījās risināmo problēmu kaleidoskops. Meklējot risinājumus, atklājās, ka, ne tikai nezinām atbildes, daudzos gadījumos pat nezinām pareizos jautājumus. Tas ir – mēs nezinām, ko nezinām. Ilustrācijai – pirms 60 gadiem par pilsētām pasaulē viss bija skaidrs. Pirms 40 bija skaidrs, ka nekas nav skaidrs.

Pirms 20 kaut kas sāka drusku noskaidroties, bet tad sāka spridzināt teroristi. Tagad vēl pandēmija.

Tas viss maina ārkārtīgi būtiskus sabiedrības dzīves aspektus, priekšstatus – kā dzīvot pilsētās, kā dzīvot kopā? Kā vispār dzīvot?

Sākotnējā doma, rīkot metu konkursu, spētu piedāvāt kādus arhitektoniski veiklāk vai mazāk veikli ilustrētus māju risinājumus, bet ne pietuvoties pašai problēmas būtībai: vai un kādai būt pilsētai pēc 10…20…50 gadiem? Ko mēs zinām par tiem, kas tur dzīvos? Ko nezinām? Kā plānot nezināmo? Bija nepieciešams plašāks ieskats, aptverot iespējami daudz nozaru spēlētāju.
Man ir pieredze ar "plenēriem", ko kādreiz veiksmīgi izmantojām Liepājas centra problēmu risināšanai. Plānojuma izstrādātājiem ir vairāku gadu pieredze ar ko līdzīgu mūsdienu, virtuālajā vidē. Tagad to modīgi sauc par "hakatonu".

Sauciet, kā gribat, bet pēc būtības – talka, kurā dažādi eksperti sanāk kopā,

katrs ar savām zināšanām, un kopīgā domu apmaiņā dzimst jaunas idejas.

Kādreiz teritorija Klaipēdas ielā 138 bija paredzēta kempinga būvniecībai. Vai, jūsuprāt, kempings Liepājā vairs nav aktuāls?
2000-šo gadu sākuma burbuļa karstumā jau reiz "lidoja" dažnedāžadi "investīciju brīnumezeri". Tostarp viens tēmēja nokrist arī šajā pusē – ar ūdens atrakciju parku un kempinga mājiņām. Doma šķita interesanta, un tika pat sagatavots plānojums. Tomēr realitāte visu "atdzesēja" – savu naudu ieguldīt neviens tā arī nebija gatavs. Acīmredzot

uz plunčātieskārajiem liepājniekiem vien nopelnīt nav iespējams.

Tā arī atbilde tiem, kas saka, ka pie šīs idejas vajag atgriezties ar pašvaldības naudu. Neaizmirsīsim, ka tā ir mūsu pašu! Ja neviens cits neredz tajā peļņu, pašvaldība nav labāks biznesmenis.
Tas nenozīmē, ka atpūtas ideja kopumā būtu atmetama. Fortu "pakaviņš" īsti nekam citam nav izmantojams, un agri vai vēlu kas tāds te varētu veidoties, atkarībā no izdomas un ieguldījumu/peļņas sagaidāmās attiecības.

Vai par semināru bija plašāka interese vai arī tajā piedalījās tikai uzaicinātie speciālisti, arhitekti, pilsētplānotāji utt.?
Uzaicinātie ņēma tiešu dalību prezentācijās, diskusijās vai darbnīcās. Katrs, kam bija interese, varēja brīvi sekot visam notikumam tiešraidē platformas Facebook lapā, kas ir plašāk pieejamais brīvas pieejas kanāls. Ja tas notiktu fiziskā vidē, būtu pilna krietna zāle un tas nevarētu notikt bez maksas.

Kāds praktisks labums Liepājai būs no šī semināra?
Tiešais: mēs guvām ieskatu aptveramo problēmu aspektos un jautājumu lokā. Izgaismojās jautājumi, uz kuriem jāmeklē atbildes lokālplānojuma izstrādē vai, iespējams, plašākos pētījumos pēc tā. Mēs saņēmām dažas atbildes vai norādes uz aplamām ilūzijām. Mēs rekordīsā laikā saņēmām krietnu skaitu atbilžu uz aptaujas anketas jautājumiem – labs ieskats un pamats tālākai virzībai. Un mēs dabūjām piecu līdzīgu, tomēr dažādu attīstības priekšlikumu metus. Ļoti shematiskus, tomēr pamatotus un argumentētus.

Netiešais: sabiedrības informēšana, iespējams, pat iesaiste. Savā ziņā arī Liepājas reklamēšana. Tā konkurence ir skarba.

N.B.: "Divas dienas bija brīnišķīgs piemērs tam, kā jānotiek sabiedrības iesaistei teritorijas plānošanas procesos

– ar jautājumiem, diskusijām, idejām, atklājumiem, noliegumu, izbrīnu. Un kopēji veidoto ideju spēku un labestību. Hakatona komandu veidotās idejas būs lielisks pamats lokālplānojuma risinājumiem, jāturpina dialogs, ideju attīstība. Jo pilsētu spēks ir daudzveidībā."

Tas viss tagad liekams kopā, analizējams un attīstāms.

Hakatona komandas "Reālisti" idejas skice teritorijas Klaipēdas ielā 138 attīstībai.

Kuras no seminārā prezentētajām attīstības vīzijām jaunam dzīvojamajam rajonam mūsu pilsētā jums pašam likās vissimpātiskākās? Kāpēc?
Nevienai no tām nav iespējams tā īsti pieķerties, jo tās ir tikai tādas konceptuālas skices. Pārāk shematiskas, pat primitīvas, lai būtu reāli iespējamas. Drīzāk var runāt par kādiem kopējiem vektoriem.

Sagadīšanās pēc dienu vēlāk norisinājās Latvijas Universitātes zinātniskā konference, arī veltīta mājokļiem un apdzīvotībai, bet vēl pēc dažām dienām – konference par koka būvniecību Latvijā. Tas viss iezīmēja kādu kopīgu tematisku lauku.

Domāju, ka tādi jēdzieni, kā ekoloģija, savā ziņā – vienkāršība, spēja adaptēties individuālo vajadzību daudzveidībai savienojumā ar "pre-fab" standartizētu būvdetaļu rūpnieciskās ražošanas tehnoloģijām, mūsdienu izpratne par koka kā būvmateriāla iespējām, varētu būt tas virziens, kas, savienojumā ar unikālo novietni tik tuvu pie jūras, kā nekur citur Latvijā, varētu padarīt Liepāju par īpašu vietu.

Izrādās, ievērojama daļa koka būvniecības sasniegumu, ar ko lielās Skandināvija, radīti ne vien no mūsu mežos auguša kokmateriāla, bet arī ar mūsu rokām un tehnoloģijām.

N.B.: "Sadarbība un kopiena bija tie vārdi, kuri saistīja dalībnieku izveidotās teritorijas attīstības vīzijas. No teritoriju caurvijošas kopienas dzīves līdz koka moduļu māju paraugteritorijai – visos projektos tika uzsvērta jaukas publiskās ārtelpas un ar apkārtni saistīto procesu nozīme."

Un kāpēc ne te, Liepājā?