Ja Pētera tirgus vēsturiski tika saukts par "Lielo Liepājas vēderu", tad tā pavadonis, turpat blakus esošais "Mazais vēders" bija Putnu tirgus. Kopš deviņpadsmitā gadsimta sākuma tas atradies nelielā laukumā starp Zivju, Peldu un tagad zudušo Latviešu ielu.  


Latviešu (Letten) iela pilsētas plānā apzīmēta jau 1797. gadā un savienojusi Langes, tagad Peldu, un Skrīveru, tagad Rakstvežu ielas. Padomju laikā uzceltā un tagad rekonstruējamā Peldu iela 5, sadzīves pakalpojumu nams – "Bišu māja", "KBO", saukts arī par "Kluci", ar austrumu stūri uzcelts tieši uz Latviešu ielas brauktuves un


tās pēdas tik tikko nojaušamas arī mūsdienās – no Peldu ielā esošās autobusu pieturas "Kuršu laukums" un vecajai  liepai  līdz Rakstvežu ielai un Pētertirgus sānu vārtiem.


Divdesmitā gadsimta sākumā Latviešu ielā reģistrēti  tikai pieci zemes gabali: Nr.1 un 3 kā pilsētas pašvaldībai piederošais Vistu  vai Putnu tirgus,  nr. 2. – Veinreiha īres nams ar Annas Ķesteres pirmajā stāvā mītošo  II šķiras ēdienu veikalu, nr.4. – I. Leppika šokolādes un konfekšu  fabrika ar veikalu un iebraucamo sētu un Skrīveru ielas stūrī Annusa māja  ar Stendzes  dzels preču noliktavu un pārvaldnieka K. Zaļkalna sēklu veikalu.


Nozīmīgākais un spilgtākais punkts Latviešu ielā bija Putnu tirgus.  Gan pilsētas rātes, gan krievu cara domes un arī Latvijas Neatkarības gados valdes izdotie tirgus noteikumi aizliedza tirgotājiem kopējā Vecajā tirgū, (tagadējais Kuršu laukums) vai Jaunajā tirgū (tagad Rožu laukums) pārdot dzīvus vai kautus putnus un olas, pēc kuru produkcijas tradicionāli bija liels pieprasījums, sevišķi bagāto ebreju famīliju galdam.


Pīļu, agresīvu zosu, pītos grozos iesprostotu vistu vai miniatūru cukurvistiņu un laukirbju daudzbalsīga kora kakofonija  šajā vietā bija Liepājas centra dzīves ainava.


Un kur nu vēl putnu bagātīgi mēslotais Latviešu ielas bruģis un īpanējais  muskusa  smārds vai mušu mākoņi! Uz pieprasījumu putnus kāva un ķidāja turpat uz bruģa.  Nu īsta lauku dzīves aina divu gadsimtu garumā!


Kā jau tirgus arī šis tirgotāju un pircēju placis baroja ne tikai pilsētnieku miesu. Katru dienu te bija dzirdami vācu, poļu, ivrita un latviešu valodu sulīgi dialogi ar bagātīgu un labi piparotu toņkārtu.  Putnu tirgus senākos aprakstos bieži minētas divas kolorītākās tā personas – Hase Mindel un Sāre Gutman – veiklas vistu kāvējas, bet nesaticīgas, rupjas un "mutēm, kas vienmēr stāv vaļā kā labības šķūņa durvis".


Liepājas puikas speciāli kacināja gaiļus, līdz tie, izsprukuši no šaurajiem kurvjiem, apjukumā aizklīda pat Annas baznīcas dārzā. Amizanti skati bija novērojami ceturtdienās, kad cienīgā gaitā no viena galda uz otru cieņpilni kā rudzu stati "peldēja"


saimnieces, šķindinot mājas un pagraba atslēgas un uzmanot naudas zutņus, bet ekonomes nesa izvēlētos brangos kapunus (sterilizēts, rūnīts gailis) vai miniatūras cukurvistiņas līdzpaņemtajos skalu kurvjos. 


Kā sevišķa delikatese cenā un izvēlē skaitījās dūmoti un saulē atsvaidzināti šķilvji – vistu vai zosu mādziņas. 


Apkārtējie namīpašnieki daudzkārt izmēginājās, lai tirgu slēgtu vai pārvietotu tālāk no centra, taču veltīgi. Pat lādzīgā un demokrātiskā pilsētas galvas Leo Lappas laikā sociāldemokrātu avīze "Strādnieku Avīzei" bija spiesta secināt, "ka varturu ( varas turētāju – aut.) personīgie veikali nemirstīgi bruģēti un zeļ uz tirgū kauto putnu zarnu un plūkto spalvu paklāja ".


1937. gadā Putnu tirgus beidza savu eksistenci. Vistu, pīļu, zosu un citu putnu gaļu uz marmora galdiem kundes turpmāk iegādājās Pētertirgus šarās, tieši tur, kur tagad tirgo to pašu produkciju.


Bet 1940.  gada 24. aprīlī ar valdes lēmumu gals pienāca arī Latviešu ielai – to pievienoja Kuršu laukumam un tagadējai Rakstvežu ielai.