Nākamais stāsts no neparastās laikmetīgās arhitektūras un pilsētvides grāmatas "liepājiņa". Turpinām lasīt!

SVĒTĀ MEINARDA BAZNĪCA UN KATOĻU DRAUDZES CENTRS, Ganību 120, SIAT, AKA BIROJS, 2001.
FOTO: ALDIS NIEDOLS
TEKSTS: LELDE VĪKSNA, Liepājas Kultūras pārvaldes vadītāja

Vienmēr esmu bijusi pārliecināta, ka ikviena sakrāla celtne vairo pilsētas garīgo spēku un vibrāciju. Protams, šo baznīcu biju pamanījusi jau iepriekš, braucot pa Ganību ielu, tomēr nekad nebija radusies vēlēšanās to apmeklēt. Zinu, tā ir Vatikāna dāvinājums Liepājai, bet izskatās, ka liepājnieki nav zinājuši, ko ar to darīt un kur novietot. Tad uz labu laimi atrasts viens brīvs laukums pilsētā.

Varbūt neapzināti piederu tiem konservatīvajiem latviešiem, kuriem baznīca asociējas ar pilnīgi cita stila arhitektūru. Tāpēc atzīstos – man šī ēka nepatīk un neraisa asociācijas ar sakrālu būvi, drīzāk – stadiona piebūvi. Nelīdzināšanos baznīcai papildina atrašanās vieta – klajumā netālu no skolas un tās sporta laukuma. No stratēģiskā viedokļa novietne katoļu draudzes centram izvēlēta gudri – blakus ir skola [tātad darbs ar bērniem un jauniešiem], tuvu vienam no pilsētas guļamrajoniem, garām kursē sabiedriskais transports. Tomēr ir sajūta, ka šī ēka nav īstajā vietā – ne tā papildina vidi, ne vide ēku. Tā ir vientuļa sala, kas savā vientulībā pamazām noplūk, kas īpaši izpaužas iekšpusē – foajē. Nav saprotams, pa kurām durvīm tajā var iekļūt. Tādas galvenās ieejas nav. Apmulsu. Kad atrodu īstās – labajā pusē, izlasu brīdinājumu, ka jāuzmanās, jo ir jocīgs pakāpiens. Pakāpiens tas gan ir stipri nosacīti, jo vērtne no ietves seguma ir augstāk par dažiem desmitiem centimetru un augstais slieksnis šķiet nepabeigtas celtniecības defekts. [Lelde apciemoja objektu, kad pa tā liekto fasādi slīdošie slēģi bijuši aizvērti – I.Ķ.].

Foajē, kas ir iekšējs koridors apkārt galvenajai ēkas daļai – baznīcai, pārņem dīvaina sajūta. Ielas bruģītis, daži soliņi, vairākas durvis, uz kurām vienkārši uzraksti, – viss no lēta finiera, pat ja tas tā nav [ar tausti nemēģināju noskaidrot materiālu]. Kā šeit jūtas ziemā? Nekur nemanīju radiatorus. Vai saule silda caur jumtu, kas veidots no stikla? Diemžēl stiklojums tikai pastiprina nolaistumu. Saprotu, doma laba – stikla jumts, kas nozīmē gaismu un siltumu gadījumā, kad saule mēdz apciemot arī Liepāju. Tomēr izskatās, ka arhitekts, ēku projektējot, nav iedziļinājies – kā stiklus notīrīs. Skats uz debesīm netīrs...

Pašā baznīcas telpā bija iespējams iekļūt, vien piezvanot priesterim, vēstīja pie slēgtajām durvīm pielīmētā papīra lapa. Negribējās traucēt ar lūgumu apskatīties. Man liekas, baznīcas durvīm vienmēr būtu jābūt atvērtām! Priekšstatu par interjeru guvu tik, cik var saredzēt caur logiem, kuri norobežo segto iekšpagalmu no ēkas sirds. Patīkami vienkārši, bez liekiem izskaistinājumiem, apļveidā izvietoti baznīcēnu soli, nepretenciozs altāris, kurš skaidri parāda savu funkciju, koks, kas rada mājīgumu, –   jauki un mīlīgi. Baznīcas vieš vēlmi tur atgriezties.

Iespējams, kopiespaidu pozitīvāku darītu ēkas atrašanās kādā tās veidolam atbilstošākā vietā, piemēram, jūras krastā. Iespaidu par iekštelpām noteikti uzlabotu telpaugi, interjeram pieskaņotas detaļas – ziņojumu dēlis, plāksnītes pie durvīm. Un iespēja saules stariem ieplūst pa tīriem jumta logiem...

© V10
Materiāla pārpublicēšanas gadījumā atsauce un saite uz www.irliepaja.lv obligāta.