Lai iepazīstinātu lasītājus ar Liepājas vēsturi, portāls turpina savu jauno rakstu sēriju "Kādas bildes stāsts". Šajā sērijā tiek apskatītas un aprakstītas fotogrāfijas no populārās Liepājas vēsturisko bilžu grāmatas "Pastaiga pa skaisto Liepāju", kuru biedrība "Liepāja 400" izdeva pērnā gada pavasarī.

Astotais stāsts ir noslēgums par Jūras virsnieku sapulces ēku. Sākums lasāms šeit.

Viss Liepājas Karostas apbūves plašais komplekss projektēts, ievērojot Krievijas 19.gadsimta II puses būvniecības un plānošanas tradīcijas, – regularitāte, simetrija un ģeometriska skaidrība.

Pirmā ēka ar kvadrātisko tornīti tur 1895.gadā sākta celt flotes Galvenajam komandierim un Jūras štābam, bet līdz tagadējās Virsnieku sapulces celtniecības pabeigšanai arī kā pagaidu Sapulces vietu. Pirms Pirmā pasaules kara māju kvartāli bija projektēti starp ielām: Admirāļa Čihačeva (tagad Atmodas bulvāris), Admirāļu iela (tagad LR Jūras spēku iekšējā teritorija), Kluba iela (tas pats) un Katedrāles ielu. Vienstāvu flīģeļos dzīvoja vecākie jūras virsnieki ar savām ģimenēm. 1909. – 1912.gadā tur atradās arī Krievijas pilsoņu kara (1917. – 1920.) Sibīrijas baltgvardu komandiera Kolčaka dzīvoklis, tādēļ  lielo māju sauc arī par "Kolčaka māju". Joprojām dzirdēti nostāsti, ka uz tornīša jumta speciāli iekārtotā laukumā vecākie virsnieki un I ranga kapteinis esot sēdējuši ērtos krēslos un novērojuši, kā pēc komandiera dotām un matroža-signalizētāja noraidītām pavēlēm ostas reidā manevrus izdarījuši karakuģi.

Jūras virsnieku sapulces ēka, izmēros grandioza slāvu P veida celtne, veidota kā Sanktpēterburgas arhitektūras ārpilsētas piļu komplekss. S.Gaļenzovskis ēkas jumtam bija izvēlējies līdz šim neparastu materiālu – no metalurģiski valcēta zvīņveida tērauda garenloksnēm.

Ēkas eksterjeru papildina kolonas, bagātīgi veidoti plastiskie dekori ar krievu ieroču slavas motīviem un jūgendstila elementiem. Celtnes kompozīciju nobeidz liels sfērisks kupols, kas pārsedz centrālo zāli.

Pils ārējā un iekšējā arhitektūra, tās novietojums un nobeigta kompleksa raksturs to ierindo visizcilāko Liepājas un Latvijas sabiedrisko ēku grupā.

Jāpiebilst, ka jau celtniecības periodā netrūka kritiķu, kas pils ārējo un iekštelpu apdari nosauca par pārspīlēti neatbilstošu "mūsu piebaltijas klimatam".  

Ēkas ārējo un iekšējo apdari veidojuši krievu mākslinieks N. Rubcovs un franču skulptors Šarls de Granžs, kurš te ar saviem palīgiem strādājis no 1904.gada 8. decembra līdz 1906.gada 17. novembrim.  

Mēbeles pasūtīja R. Bermana mēbeļu fabrikā Sanktpēterburgā. Krievijas Jūrlietu ministrija par 6,5 tūkstošiem rubļu pilij speciāli pasūtīja trīs portretus – cara Aleksandra III, cara Nikolaja II un lielkņaza, flotes ģenerāladmirāļa Aleksejeva ovālo gleznu. Tās bija tik lielas, ka no Sanktpēterburgas Liepājā tās nogādāja ar kuģi, jo dzelzceļa vagonā gleznas neietilpa pat bez ierāmējuma.

Iekštelpu apdares pasūtījuma līgumā ar franču skulptoru Šarlu de Granžu, ko noslēdza pēc Krievijas kara flotes ģenerāladmirāļa, lielkņaza Alekseja pavēles, bija paredzēts: vestibilu, centrālo kāpņu, lielās zāles un vienas viesistabas  apdari veidot Ludviķa XVI stilā, bet otras viesistabas, bufetes un ēdamzāles apdari – a` la` modern noformējumā. Viesistabu sienu un griestu krāsojumi bija atšķirīgi – no zāles pa labi esošajā tas bija jūraszils, un telpa bija domāta kā dāmu apartamenti,  bet blakus mazajai zālei esošajā dominēja zaļie toņi un tā bija paredzēta virsnieku smēķētavai un biljardam. Centrālo zāli ar orķestra vai kora balkonu izmantoja ballēm, lekcijām, dienesta  sanāksmēm ar lielu virsnieku skaitu. Tai nebija stacionāras skatuves, bet to pēc vajadzības samontēja. Kopā ar savāžamiem krēsliem skatuve tika uzglabāta speciāli šim nolūkam celtā vienstāva flīģelī pils apbūves kompleksā.   

No Krimas marmora veidotas pils centrālās kāpnes. To meistars ir Odesas akmeņkalis Ernsts Vernetti.  Sētas izejas kāpnes veidotas no zāģēta Igaunijas pelēkā dolomīta, kas atgādina pelēku marmoru.

Pilī darbojusies unikāla apkures sistēma – pa speciālām šahtām no pagrabstāvā uzsildītiem ūdens rezervuāriem siltais gaiss cirkulēja visās pils telpās.

Kompleksā ietilpuši arī divi land-tenisa korti, dzīvojamie flīģeļi līgumstrādniekiem, divu stāvu ēkas ar dzīvokļiem pils kasierim, bibliotekāram, ekonomam un istabas komandējumos atbraukušajiem virsniekiem. Apbūves kompleksa ziemeļu daļā veidots zemais Versaļas tipa parks un tajā daļēji bruģēts ceļš uz jahtu piestātni, tējas namiņš un ledus pagrabs. Pils kompleksa aizmugures trijās pusēs bija plānots ažūrs metāla žogs ar mākslinieciski kaltām Aleksandra III monogrammām (venzeļiem).

Pils galvenā fasāde vērsta pret jūru ar vasaras balkonu. Paralēli fasādes kolonādei esošā, ar Somijas kalto bruģakmeni klātā iela bijusi jau minētā Karostas galvenā – Admirāļu iela. Lai gan mūsdienās joprojām šķiet, ka Atmodas 9 ēku komplekss ar savu arhitektoniski bagāto izskatu ir pats estētiski pilnīgākais cariskās Krievijas mantojums, tomēr arhīvu dokumenti liecina, ka ne pils, ne citas apkārtnes ēkas pēc projektiem nav pilnībā pabeigtas. Piemēram – 1905.gada 18. martā Aleksandra III kara ostas komandieris, kontradmirālis Ireckis Krievijas Jūras ministram lūdzis atļauju "saimnieciskā kārtā atļaut Virsnieku pils austrumu pagalmā būvēt stacionāru teātri ar skatuvi". Sarakstes anotācija arī tagad lasāma kā toreizējās krievu valsts aparāta birokrātisks šedevrs: "Par cik Liepājā izpaliek kaut cik jēdzīgs teātris, Jūras Kara ostas iedzīvotājiem ir liegtas kaut cik kulturālas un estētiskas izklaides. Līdz ar to virsnieku jaunatne pavada savu brīvo laiku Liepājas pilsētas izklaides iestādēs ar pagalam netīru slavu, kur valda pretīgi zemiskas miesiskas kārības zemi kritušu sieviešu sabiedrībā. Šie iestādījumi ir tik preteklīgi un nepieklājīgi, ka gan ar manām, gan Liepājas cietokšņa komandanta pavēlēm virsniekiem tos apmeklēt ir noliegts. Taču tie tiek apmeklēti un komandanta adjutanti un policija šajā lietā izrādās bezspēcīgi".       

Sākoties I pasaules karam, uz Krieviju, Maskavu un Petrogradu tika evakuēta pils milzīgā jūras karšu un grāmatu bibliotēka, lustras, vīna pagraba saturs un daļa mēbeļu.

No 1915.gada jūnija līdz 1919.gada martam pilī atradās vācu kara hospitālis un frontes virsnieku atpūtas telpas. Latvijas I Republikas laikā līdz 1927.gadam pils komplekss netika apsaimniekots un bija pārvērties par milzīgu baložu apmetnes koloniju. 1928.gadā Latvijas Sarkanā Krusta organizācija noslēdza līgumu ar Latvijas Kara ministriju par pils iznomāšanu uz 25 gadiem un sāka tajā iekārtot profesora Jankovska vārdā nosaukto kaulu tuberkulozes sanatoriju. Pārbūves darbus, kas izpaudās kā siltumnīcu, zirgu staļļu un citu saimniecības ēku piemērošana, vadīja Rīgas arhitekts A. Klinklāvs(1899. – 1982.). Pēc viņa ierosmes pilij piebūvēja Dienvidu jeb restorāna balkonu ar kolonādi.

Jaunus stādījumus un apkopšanas darbus veica arī parkā un teritorijā līdz bijušajai jahtu ostai. Rīgas dārznieka P. Zeidaka vadībā iestādīja 14 ceriņu šķirnes. Pēc pārbūvju pabeigšanas no Rīgas jūrmalas Asariem uz Liepāju pārcēla visu līdz tam tur esošo centrālo Latvijas Sarkanā Krusta kaulu tuberkulozes sanatoriju. 1939.gada oktobrī sanatorijas iekārtojumu nācās izvākt, jo kompleksu pārņēma PSRS Kara flotes hospitālis. Ar pārtraukumu II pasaules kara laikā hospitālis darbojās līdz 1994.gada maijam, kad pēdējā Krievijas  militārpersona pameta Liepāju.   

Grāmatu "Pastaiga pa skaisto Liepāju", kurā ir vairāk nekā 200 vēsturisko bilžu, mūsu pilsētā var iegādāties grāmatnīcās "Zvaigzne ABC", "Jānis Roze" un "Globuss", Liepājas reģiona tūrisma informācijas birojā, viesnīcās "Promenade Hotel" un "Art Hotel Roma", kā arī pašā biedrībā "Liepāja 400", zvanot 26559809.