Pēc janvāra domes sēdē deputātu lemtā par vienīgās palikušās vecās koka celtnes nojaukšanu Baložu ielā man zudušas kārtējās ilūzijas.

Atkal nākas secināt, ka Rožu ielas adepti uz mellā altāra uzlikuši kārtējo upuri un ziedu no arhitektūras mantojuma daļas. Tiesa, zināmas cerības manī viesa Ulda Seska pirms tam teiktais Finanšu komitejā, ka varbūt pie auto stāvvietu laukuma varētu atjaunot šo mājiņu. Diemžēl – priekšsēdētājs neriskēja palikt viens. Jāsecina, ka arī Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija, uz ko tik ļoti uzcītīgi domē atsaucas kā balsī no Sinaja, kārtējo reizi ar nojaukšanas lēmuma atbalstu rīkojusies pretēji savas eksistences sūtībai. Un Kurzemes reģionālās nodaļas valsts inspektors Uldis Maisiņš? Cik tad sen, kā pats burtiski no nelaiķiem izcēlis vecpilsētas koka namiņu! Bet par nojaucamo māju būvdetaļu banku vai noliktavu – šādus virtuālus plānus diemžēl esmu dzirdējis kopš pēdējo padomju izpildkomiteju laikiem.

Kādu brīdi tie sildīja cerību, ka ne tikai Kuldīgā ar tik pozitīvu pietāti un patriotismu var attiekties pret savas pilsētas kultūras mantojumu. Lai dieviņš dotu arhitektam Indulim Kalnam varēšanu uzjāt šai stikla kalnā! Taču man liekas, ka kraukļi savu jau ir padarījuši.       

Vēl šodien, rīt un varbūt pat parīt "Lielā Dzintara" ēnā gaisā vibrēs pēdējie rekviēma (Mocarts) akordi Vecās Ostmalas vēsturiskajai apbūvei. Uz visiem laikiem no pilsētas plāna pazudīs arī vecā Zirgu iela (Zirgu ielas nosaukums ar vācisko "Pherde" radies 1880.gadā, modernizējot un pārkārtojot uz ostu vedošo ielu transporta kustību. Latviskais "Zirgu iela" pilsētas plānā minēts kopš 1893.gada.

Bija noteikts, ka smago ormaņu preču vezumi pa Brīvzemnieka, Kuģinieku un Graudu ielām brauks uz ostu, bet atpakaļ ar tukšiem pajūgiem virzīsies pa Jēkaba/Radio/ Baložu, Miroņu /Stūrmaņu/ un Zirgu ielām.

Ieskatoties Liepājas namīpašnieku sarakstos, gribu atgādināt par tiem cilvēkiem, kas cēla, pirka, mantoja vai vienkārši saimniekoja šajā nelielajā zemes īpašumu kvartālā, kurš tagad būs atvēlēts auto stāvvietām.

Apbūves rajons, ko norobežo Jūras, Baložu, Dzirnavu un Radio ielas, 18.gadsimta beigās bija sadalīts piecos gruntsgabalos. To hipotēku (īpašumu) numuri liecina, ka uzskaite sākta ap gadsimta vidu un tā otro pusi.

Jūras iela 20 un Baložu iela 3. Gruntsgabals ar ielu stūra apbūvi. Pirmais īpašnieks, tirgotājs Mattias Fr.Jakobi ar sievu Annu Zuzannnu, dzim. Graidener. 1805.gadā – tirgotājs E.Kr.Kimmels, miris 1842. gadā, viņa mantinieki. 1864. gadā L. Kummiks. 1926. un 1940. gadā L.Frīdmans.

Baložu iela 1 un Dzirnavu iela 5. Pirmais īpašnieks, linu brāķeris Fr.Zeela, miris 1804.gadā. Linu brāķeris Gebhards Daniels Raabe, miris 1830.gadā. 1839.gadā īpašnieks C.G.Reihards, pēc tam viņa mantinieki. 1926.gadā F. un G.Reihardi. 1940.gadā M.Lagzdiņ.

Dzirnavu iela 3 un Zirgu iela 2. Pirmais īpašnieks – ostas preču brāķeris Mihails Heidemans, miris 1822.gadā. Pēc tam viņa mantinieki. 1864.gadā – C.V.Veidemans. 1926.gadā M.Mihelsons. 1940.gadā M.Cins.

Zirgu iela 4 un Jūras iela 18. Gruntsgabals ar stūra apbūvi, lielu ostas koka noliktavu un dzīvojamo māju. Pirmais īpašnieks – maiznieks Johans Davids  Geiderts, miris 1809.gadā, pēc tam viņa atraitne un dēls – maiznieks Johans Greiderts, miris 1840.gadā. Īpašnieks H. C.Konoppka. 1864.gadā īpašnieks Adolfs Virkau. 1926.gadā A.Dollinger. 1940.gadā M.Cins.

Pēc platības vislielākais gruntsgabals ar neparastu, bet vēsturiski nemaz tik retu adresi bija novietots gar tagadējo Radio ielu un robežojās gan ar Jūras, gan Dzirnavu ielām.
Īpašuma numerācija bija – Jūras iela 16, Zirgu iela 1, Dzirnavu iela 1 un Radio/toreiz Jēkaba iela 4.

Kā pirmais zemes un ēku īpašnieks revīzijas dokumentos minēta valsts, ar ko saprata Kurzemes Hercoga īpašumtiesības. Dzirnavu un Jēkaba ielu stūrī atradās hercogistes policijas un muitas māja. 1840.gadā tā jau pieder tirgotājam H. C.Konoppkem, bet 1864.gadā Adolfam Virkau. 1926. un 1940.gadā S. un A.Brēmiem.