Izceļojušās pa dažādām izstāžu zālēm Latvijā un arī ārpus tās, vairākas Egona Peršēvica veidotās skulptūras atgriezušās mākslinieka darbnīcā Alejas ielā. Vairākkārt bez panākumiem mēģinājis rast finansējumu skulptūru dārza izveidei darbnīcas priekšā, Egons septembrī nolēma dažas savas skulptūras no darbnīcas pārcelt uz... jumta.

"Lai atbrīvotu vietu darbnīcā un lai cilvēkiem ir prieks!" tāds ir mākslinieka skaidrojums.

Skats uz skulptūrām no pagalma puses. Foto no Egona Peršēvica Facebook lapas.

Izmēros visai iespaidīgās skulptūras "Jūrasmātes nolaupīšana" un "Manifests" izturējušas visas rudens vētras, "Slava Ukrainai!", ar kuru Egons jumta "skulptūru dārzu" papildināja par godu Lāčplēša dienai, arī turas godam.

Ejot pa Alejas ielu centra virzienā, pirms Jāņa Čakstes laukuma ir tikai jāpagriež galva pa labi un Egona Peršēvica skulptūru dārzs būs kā uz delnas.

Par apskates objektiem stāsta mākslinieks:

""Manifests" tapis 2022.gadā kā reakcija uz "Melnās dzīvības ir svarīgas" kustības izraisītajiem procesiem, kad pēkšņi sabiedrībai kļuva nepieņemama virkne skulptūru un citu mākslas darbu, un sākās liela mēroga spontāns cenzūras vilnis. Tādēļ man likās interesanti atrast visbanālāko tēmu, kuru sabiedrība cenšas cenzēt.

Skulptūra "Manifests". Foto no Egona Peršēvica personīgā arhīva.

Mūsdienu globālajā popkultūrā centrālais ļaunums ir balts heteroseksuāls vīrietis. Pie mums Latvijā gandrīz katrs otrais ir balts heteroseksuāls vīrietis – nav banālākas tēmas par šo. Tāds tad ir mans darbs "Manifests" – katrs ir pelnījis savu aizstāvi, un, kā savulaik Cicerons aizstāvēja republikas ideju Romā, tā es aizstāvu plurālisma un meritokrātijas ideju kultūrā. Tikai analizējot tēmas, pat tās neērtās, mēs varam ieskatīties problēmas iemeslos un mēģināt sākt tās risināt. Lai māksla varētu pildīt savu vērtību pārvērtēšanas funkciju, jebkāda cenzūra, it sevišķi pašcenzūra, ir jāatslēdz.

Šo darbu iedvesmoja Cicerona personība un viņam veltītā skulptūra pie tiesu nama Romā, bet par prototipu un modeli izmantoju savu draugu – pēc izglītības juristu, kas savā laikā ir sargājis gan Kambodžas ziloņus no malu medniekiem, gan krievu oligarhus no Putina.

Darbs "Slava Ukrainai!". Foto no Egona Peršēvica personīgā arhīva.

Skulptūru "Slava Ukrainai!" izveidoju 2018. gadā kā daļu no projekta par realitātēm, kurās funkcionējam, un to konfrontāciju. Reāls cilvēks – tāds, kādu to redzam visās mums pieejamajās fizikāli izmērāmajās dimensijās, spēj vienlaicīgi pilnvērtīgi darboties pavisam citā – virtuālā vidē, izspēlējot reālus un nereālus scenārijus. Taču 2022. gada 24. februārī mēs visi pamodāmies citā realitātē. Kā protesta akciju nežēlīgajam Krievijas pilna mēroga iebrukumam Ukrainā mainīju skulptūras gleznojumu Ukrainas karoga toņos. Kareivja rokās ir gaisma, kas nepārtraukti ieslēdzas, lai arī cik ļoti to mēģinātu nodzēst.

Tie ir mani "5 centi" pretstāves.

"Jūrasmātes nolaupīšana". Foto: irliepaja.lv.

Skulptūrā "Jūrasmātes nolaupīšana" ir atsauces uz Milosas Venēras tēlu, kas, kā izrādās, nemaz nav iekāres dievietes totēms, bet gan tēls, kas veltīts senākai dievietei – Amfitrītei; latviešu mitoloģijā viņas funkcijas daļēji pārklājas ar dievību, ko pazīstam kā Jūras māti.

Darba tēma ir gan feministiska, gan ekoloģiska. Ekoloģiskā tēma ir populārāka, tādēļ to vieglāk nolasīt – tai galvā ir plastmasas maisiņš, un stāv viņa uz piesārņotas grunts. Viņa ir jūras personifikācija, tādēļ tieši tādu to arī attēloju. Tās kājas pieskaras gruntij, un virsū tai plastmasas maisiņš, kas ir viens no visbiežāk sastopamajiem cietajiem piesārņojumiem. Arī ar krāsojumu cenšos radīt jūras dzelmes asociāciju, apgleznojot to lazējošām, plūstošām krāsām zilgani zaļos toņos.

Attiecībā uz feministisko noti: darbā es runāju, pirmkārt, par sievietes lomu sabiedrībā. Pirms jauno dievu ienākšanas Amfitrīte bija visas jūras valdniece, bet jaunajā Panteonā viņa ieņem vien Neptūna sievas lomu. Otrkārt, seksuālo objektivizāciju, jo, atrodot skaistas sievietes tēlu, pirmais, ar ko tā asociējas, ir iekāre. Nu tā sanāk vairākkārtēja nolaupīšana. Pirmkārt, dievietei tiek atņemta tās loma, kultūrai kļūstot maskulīnākai, otrkārt, tās totēms pēc atrašanas tiek piedēvēts citai dievietei, balstoties uz virspusēju vērtējumu un, treškārt, mūsdienu cilvēka attieksme pret jūru kā mums piederošu resursu – mēs to esam nolaupījuši dieviem.

Šī skulptūra ir viens no maniem darbiem, ar izteiktu atsauci uz iepriekš radītiem mākslas darbiem. Šoreiz esmu strādājis ar vienu no pasaulē atpazīstamākajām antīkajām skulptūrām, kas ir pazīstama ar nosaukumu Venus de Milo. Es ne tikai izmantoju iepriekšējo periodu darba metodes, es tieši izmantoju antīku paraugu.

Darbs ir radīts, balstoties uz manām sajūtām par to, ko man nozīmē būt cilvēkam pie jūras šodien, šajā laikmetā. Liela bijība un neliela kolektīvās vainas apziņa."